Selīna Klanē
Selīna Klanē (Céline Clanet, 1977) ir franču fotogrāfe, kuras sirds, vai vismaz tās daļa, mājo Lapzemē. Kopš 2005. gada fotogrāfe turp devusies vairākkārt, lai iemūžinātu sāmu ikdienu, kura vidējam eiropietim, visticamāk, saistās ar Ziemassvētku vecīti un pasakai līdzīgām ainavām. Selīna Klanē fotografē ar ārēji pieklusinātu aizrautību, iedziļinoties un pieņemot sāmu dzīves ritmu un kultūru. Viņi dzīvo klusā, neticami skaistā vietā, kur valda daba un vajadzīga milzu izturība un iekšējs miers. Masi ciema iedzīvotāji ir izcīnījuši kauju pret Norvēģijas valdību, kas septiņdesmitajos gados tur vēlējās celt hidroelektrostaciju. Tomēr ne visās cīņās iespējams uzvarēt – pret globālo sasilšanu diemžēl nepalīdzēs vietējo spars. Stāstā Máze fotogrāfe attēlo reizē cieņu pret tradīcijām un nolemtību.
Sērija publicēta Photolucida izdevniecībā kā balva par uzvaru 2009. gada Critical Mass Book Award konkursā.
Kāpēc izvēlējies fotogrāfiju kā izpausmes veidu ? Kā tu definētu savas intereses šajā medijā?
Es neteiktu, ka izvēlējos fotogrāfiju. Es pie tās nonācu laika gaitā. Jau kopš pusaudžu gadiem es vecāsmātes bēniņos laboratorijā spēlējos ar ķīmiju, tad studēju Nacionālajā Fotogrāfijas skolā Arlā (Ecole Nationale Supérieure de la Photographie). Man patīk fotogrāfija, jo tā mani aizved pie lietām, cilvēkiem, palīdz nonākt pasaulēs, kādas es neatklātu, ja nebūtu fotogrāfe. Fotogrāfija ir lieliska atruna.
Kā tu nonāci Skandināvijā? Kas tevi piesaista šajā reģionā un cilvēkos?
Polārā un arktiskā pasaule mani fascinējusi kopš bērnības, es braucu uz Lapzemi jau kopš man bija nedaudz pāri divdesmit gadiem. Esmu atkarīga no Lapzemes – ziemeļbriežu ganāmpulkiem, sāmiem, tundras, sniega motocikliem, suņiem… Un īpaši no maniem draugiem Masi ciemā, kas ir viens no retajiem sāmu ciemiem Lapzemē, kas ir saglabājies. Viņi ir brīnišķīgi cilvēki, kas dzīvojuši šajā teritorijā tūkstošiem gadu. Viņi zina tik daudz.
Vai Lapzemes telpa un dzīves ritms padara cilvēkus savādākus? Pastāsti kādu ievērojamu stāstu, kā atspoguļojas vietējo dzīves filosofija!
Jā, protams. Piemēram, sāmiem ir ļoti specifiska attieksme pret laiku. Laiks ir it kā pagarināts līdz tā maksimālajai izpausmei, viss šķiet lēns un, dzīvojot ar viņiem, neko nav iespējams plānot. Var pavadīt laiku relaksējoties un pļāpājot stundām ilgi un tad pēkšņi jādodas apciemot kāds, kas atsūtījis īsziņu, vai jādodas iekurt ugunskuru tundrā, lai uzceptu desiņas, jo grillētas desiņas taču ir labas. Visam piemīt improvizācija un, pat ja viņi vairs nav klejotāji (viņi visi, pat ziemeļbriežu gani, dzīvo komfortablās mājās), šis veids, kā tiek izmantots laiks, ir raksturīgs jebkurai klejotāju kultūrai. Tādēļ, ka laiks mainījās, vai tādēļ, ka kādā brīdī ganības vairs nebija labas, viņiem ar ganāmpulku bija jāpārvācas un jāimprovizē. Tas novērojams arī tajā, kā viņi dzīvo šodien.
Un ko jaunu tu sevī esi atklājusi šo ceļojumu laikā?
To nav iespējams ietvert īsā atbildē, taču, ja es mēģinātu atbildēt, bieži atkārtotos vārds “sniega motocikls”.
Kādi ir tavi pēdējā laika iespaidi fotogrāfijā?
Esmu atklājusi Klēras Ričardsones (Clare Richardson) darbu Beyond the Forest. Tā ir viena no skaistākajām sērijām, ko esmu pēdējā laikā redzējusi. Tajā nav daudz bilžu, grāmata nav bieza, taču tā ir perfekta. Viņa bija aizbraukusi uz nomaļu Rumānijas ciemu un attēloja dzīvi, kas šķiet apstājusies 17. gadsimta holandiešu glezniecībā. Man arīdzan izdevās pagājušajā gadā Ņujorkā redzēt Edvarda Burtinska (Edward Burtynsky) izstādi “Nafta”, un tā ir pēdējā reize, kad mani ķēra “lielas fotogrāfijas sirdstrieka”.
