Desmit stundas Ogrē

Pagājušā sestdienā vairāk nekā 100 fotomīļi pulcējās Ogrē, kur norisinājās seminārs “Egona Spura ceļš“. Semināra kodolu veidoja fotomaratons – 15 fotogrāfu darbu prezentācijas, kuras vērtēja žūrija un arī skatītājiem bija iespēja balsot par savu favorītu. Šoreiz gan profesionāļu, gan skatītāju simpātijas izpelnījās Aleksandrs Gronskis.

Lai saprastu pasākuma būtību, Ogres mūzikas skolā notiekošo gribētos salīdzināt ar mūzikas koncertu, kura programmā iekļauti gan šlāgeri, gan simfonijas. Reizēm šlāgeru autoriem pašiem šķiet, ka radījuši simfonijas. Reizēm notikušo varētu dēvēt arī par “dziesmu kariem”, vai taisnošanos par neizpildītu mājas darbu. Šāda žanru, kvalitātes un personību dažādība Ogrē sniedza priekšstatu par Latvijas fotovidi, kā arī prasīja lielu psiholoģisku un fizisku izturību no skatītāju puses. Semināra ievadā bija paredzēta Ievas Lejasmeijeres prezentācija par šā brīža situāciju Latvijas dokumentālajā fotogrāfijā, taču lektore uz pasākumu nebija ieradusies. Pēc tam vajadzēja sekot diskusijai, taču arī to bija ignorējuši puse no pieteiktajiem dalībniekiem. Prezentācijai un diskusijai vajadzēja ievirzīt galveno dienas jautājumu – kas šobrīd notiek Latvijas dokumentālajā fotogrāfijā? Diemžēl, pietuvošanās tēmai tā arī nenotika. Šādas negaidītas izmaiņas programmā bija paredzējis Vilhelms Mihailovskis, kurš bija sagatavojis prezentāciju “Mans Egons”. Tās mērķis – apliecināt Mihailovska daiļrades līdzību ar kultūras kanonā ierakstīto Spuri. Ja Mihailovskis slavēja Spuri, it kā starp citu nemitīgi iestarpinot paša panākumus, tad viņam oponēja Leonīds Tugaļevs, sakot, ka Spuris ir slavens tikai ar vienu bildi un ka viņam bija problēmas noturēt kvalitāti. Abu veterānu “diskusija” par Spuri ātri vien pārauga pašu fotogrāfu veco rēķinu kārtošanā, mēģinot noskaidrot, kurš kuram nozadzis kopēšanas tehniku, kuram no abiem vairāk FIAP medaļu u.tml. No šova viedokļa šī noteikti bija semināra interesantākā daļa. Dueli pārtrauca žūrijas locekle Irēna Bužinska, kura irononiski aicināja fotogrāfus savus mazvērtības kompleksus kompensēt citā veidā – antikvariātā iegādāties pie uzvalka uzšujamas ordeņu plāksnītes un gozēties ar tām, līdzīgi kā to darīja padomju vadonis Leonīds Brežņevs.

Kādi ir galvenie secinājumi pēc semināra apmeklējuma? Pirmkārt, ne pirmo reizi var novērot, ka fotogrāfi nav spējigi veidot kvalitatīvu diskursu par tēmu, jo vairumā gadījumu starp oponentiem nav teorētisku domstarpību, vien personiskas antipātijas un skaudība par citu panākumiem. Otrkārt, Ogres fotoklubā, tāpat kā vairumā citu Latvijas fotoklubu, tiek atdarināti padomju laiku “salonisti”. Šo virzienu pašā semināra sākumā raksturoja Ogres fotokluba mākslinieciskais vadītājs Vitauts Mihalovskis. Viņš, atsaucoties uz krievu fotoideologu Vladimiru Ņikitu, deklarēja, ka laba fotogrāfija ir tā, kura nodarbojas ar “neparastiem formas, rakursa, līniju meklējumiem”, lai paustu “autora specifisku klātbūtni darbā”, jo tikai tādā veidā iespējams realizēt “fotogrāfijas dabīgo noslieci” – “paust nenoteiktu saturu”. Šo ideoloģiju apliecināja Ogres fotokluba biedru darbi, kuros var saskatīt dabā uzmeklētas abstraktas faktūras un līnijas, taču tie tikpat kā neko nevēsta par sabiedrību, cilvēkiem un to dzīvesstāstiem. Jājautā – kur pazudusi dokumentālā fotogrāfija? Treškārt, ir apsveicama organizatoru vēlme tuvināt veco un jauno paaudzi, amatniekus un atzītus māksliniekus, “salonistus” un “konceptuālistus”, taču šajās desmit stundās nevis veidojās dialogs, bet drīzāk tika izceltas atšķirības starp šlāgeriem un simfonijām.