Parīze un foto rudenī

Kad pēc vasaras tveices un brīvdabas pasākumiem ir atsākusies kultūras sezona, viena no spilgtākajām parādībām fotogrāfijas dzīvē ir ikgadējais gadatirgus Paris Photo, kas šogad norisinājās no 10. – 13. novembrim. Zem viena jumta tas apkopo vairāk kā simts dalībnieku – galeriju un grāmatizdevēju – un tūkstošiem fotogrāfijas mīļu, kolekcionāru un interesentu. Šī gada centrālā izstāde, kas veltīta Āfrikas fotogrāfijai, sagaidīja ar vairākiem jaunumiem. Pirmais, kas radīja prieka un pat sajūsmas pilnus atzinumus, ir izstādes vietas maiņa – no Carrousel du Louvre tā pārcelta zem Grand Palais stikla kupoliem, piedāvājot gan vairāk vietas, gan gaismas, gan arī plašuma izjūtu. Līdz ar vietas maiņu arī programmā tika iekļauti vairāki papildinājumi.

Pirmais jaunums ir trīs institūciju izstādes no muzeju kolekciju jaunieguviem, ko atbalstījis modes dizainers Džordžo Armani. Organizētāji cer, ka šī sadarbība kļūs par tradīciju. Britu Tate muzejs parādīja Daido Morijamas (Daido Moriyama) 1972. gada darbu Farewell Photography, ASV Starptautiskais Fotogrāfijas centrs (ICP) – preses fotogrāfiju no 1919. līdz 1939. gadam, bet Elizē muzejs (le Musée d’Elysée) izstādīja veselas trīs kolekcijas: Čārlija Čaplina 60 dzīves gadus fotogrāfijās, Polaroid is Dead, kā arī iniciatīvu Palīdzība laikmetīgam darbam, kuras zināmākais rezultāts pagaidām ir divu sējumu grāmata un ceļojošās izstādes reGeneration.

Otrs programmas jaunums ir privātkolekcionāra darbu izstāde. Šogad savu kolekciju izrādīja bijušais biznesmenis, tagad aktīvs mākslas un kultūras institūciju atbalstītājs Artūrs Volters (Artur Walther), kurš izveidojis vienu no apjomīgākajām privātkolekcijām ar Āfrikas fotogrāfiju. Autoru vidū bija Semjuels Foso (Samuel Fosso, 1962), Deivids Goldblats (David Goldblatt, 1930), Pīters Hugo (Pieter Hugo, 1976), Maliks Sidibē (Malick Sidibé, 1936) un citi, kopumā 75 darbi no trijām Āfrikas fotogrāfu paaudzēm.

Savukārt trešais jauninājums ir plašāka grāmatu izdevēju iekļaušana gadatirgus dalībnieku skaitā, kā arī labāko fotogrāmatu izstāde un konkurss. Grāmatas nominēja Francijas, ASV, Vācijas un Japānas izdevēji, izvērtēja muzeju direktori un izdevēji, balvu piešķirot Pola Greiema (Paul Graham) grāmata A Shimmer of Possibility.

Āfrikas fotogrāfija tika izcelta vēl vienā notikumā – nelielā jauno Āfrikas fotogrāfu izstādē, kas tapusi sadarbībā ar Bamako biennāli. Manu uzmanību piesaistīja divi fotogrāfi – Mohameds Kamara (Mohamed Camara, 1985) no Mali un Njaba Udrogo (Nyaba Ouedraogo, 1978) no Burkinafaso. Interesanti, ka abi fotogrāfi ir arī sportisti – pirmais futbolists, bet otrais vieglatlēts, kuram nopietnas traumas dēļ nācies sportu pamest. Kamara savā fotogrāfijā pārsvarā rāda interjerus, tikai dažkārt pa atvērto logu vai pavērtām durvīm ļaujot palūkoties ārpusē. Koncentrējoties uz iekšējo pasauli – sevi un saviem tuvajiem – fotogrāfs atstāj plašu telpu sajūtām un interpretācijai. Viņš teicis, ka spēlējas ar mirkļa skaistumu, kas man kā skatītājai šķiet vēl skaistāk, jo tikai dažreiz, pastarpināti atsauc atmiņā faktu, ka Mali ir viena no nabadzīgākajām pasaules valstīm. Savukārt Udrogo sērijā Vara elle (The Hell Of Copper) dokumentējis skarbo realitāti Ganā, pasaules nestabilitāti. Eiropā un Amerikā dzīvojošie ganieši nopērk un sūta mājās sadzīves elektronikas atkritumus, kurus vēlāk, pārsvarā bērni, sadedzina, lai iegūtu varu, no kura savukārt izgatavo lētas rotaslietas, kuras paradoksāli atkal nonāk Eiropas tirgū. Šāda atkritumu apstrāde nodara milzu postu gan dabai, gan veselībai. Ar šo sēriju Udrogo tika nominēts Pictet balvai.

Kas tad šogad bija galeriju piedāvājumā? Vispirms tās galerijas, kuras pārstāv arī Āfrikas fotogrāfus, rādīja, kas tām pūrā. Vārdi, kas atkārtojās visbiežāk, un ne tikai šeit, bet arī citos pēdējo gadu festivālos un izstādēs, bija jau pieminētie Pīters Hugo un Maliks Sibidē, kā arī Mikaels Subockis (Mikhael Subotzky, 1981), Seidū Keita (Seydou Keïta, 1921 – 2001), un Dž. D. Okaī Odžeikere (J.D. Okhaï Ojeikere, 1930). Kā jau paredzēts šāda veida pasākumā, galeristi nodarbojās ar pārdošanu. Mazāk varēja manīt agrāk populāro 20. gadsimta fotogrāfiju un vairāk laikmetīgos autorus, kas ir visnotaļ apsveicama pārmaiņa. Skaidrs, ka gadatirgus nav izstāde un, lai arī pasākuma goda vietā bija iecelta Āfrikas fotogrāfija, atrast tematisku pieturas punktu galeriju piedāvājumā būtu grūti. Vēlētos tomēr pieminēt dažas galerijas, kuru klāstā saskatīju ko interesantāku par valeur sure kā Andrē Kertess, Ričards Avedons vai Anrī Kartjē Bresons. Kunstagenten/Feldbuschwiesner no Berlīnes piedāvāja fotogrāfu dueta Tajo Onorato (Taiyo Onorato) un Niko Krebsa (Nico Krebs) darbus, Goodman Gallery no Keiptaunas šī gada World Press Photo uzvarētāju Džodī Bīberi (Jodi Bieber), Kahman Gallery no Amsterdamas Leonijas Hamptones (Leonie Hampton) daiļradi, savukārt Toronto galerija Stephen Bulger iepazīstināja ar Sāras Annes Džonsones (Sarah Anne Johnson) darbiem. Nezinu statistiku, cik no apmeklētājiem bija preses pārstāvji, cik maksājuši par ieejas biļetēm vai saņēmuši ielūgumus, taču Paris Photo ņirbēja kā skudru pūznis – studenti ar lapiņām rokās atzīmēja interesantākos autorus, fotogrāfi meklēja galeristus, kurus uzrunāt un piedāvāt savus darbus, bet daļa apmeklētāju atrast fotogrāfijas, kuras var atļauties iegādāties. Tādu autoru kā Viljama Eglstona (William Eggleston) grāmatas parakstīšanas laikā pūlis burtiski gāza no kājām, kamēr Mihaels Volfs (Michael Wolf), kuru vēlējos satikt, noteiktajā laikā uz tādu pašu pasākumu neieradās.

Paralēli Paris Photo noritēja vēl vairāki gadatirgi – nofound, kuru neoficiāli dēvēja par dumpinieku, jo tajā pārstāvētās galerijas Paris Photo negribētu piedalīties, Photo Off, kura galerijas, kā runāja, neizturētu pārbaudi, lai tiktu oficiālajā pasākumā, kā arī grāmatu mese Offprint. Pirmais noteikti bija ar neformālu attieksmi. Aizgājusi uz organizēto preses rītu, sastapu galeristus, kuri nepiespiesti savā starpā pļāpāja, dzēra kafiju vai vēl iekārtoja izstādes. Un kafejnīca bija gatava uzņemt pusdienotājus ar glīti rindās sakārtotiem sendvičiem – pildītām franču bagetēm. Nebūt negribu tādējādi noniecināt saturu, vienkārši attieksme patiesi bija savādāka kā spožajā Paris Photo. nofound izcēlās ar vizuālo noformējumu – rozā celiņi, kas vijās cauri abiem izstāžu zāles koridoriem, kūpoši vīraki un stūros iekārtoti altārīši… No dalībniekiem atzīmētu Melisas Štekbaueres (Melissa Steckbauer, 1980) un Žanga Ksiao (Zhang Xiao, 1981) darbus. Štekbauere fotogrāfijā apvienojas formāli un personīgi meklējumi – ģimenes albumu portretus viņa pārveido ar dažādiem kolāžas paņēmieniem. Ksiao sērijā Piekraste (Coastline) devies atmodināt bērnības sajūtas par jūras noslēpumainību un portretē atpūtu pie jūras mūsdienu Ķīnā. Photo Off notika otro gadu ar mērķi atklāt jaunus vārdus fotogrāfijā. Apskatāmajos attēlos patiešām vīdēja pārāk daudz atsauču vai ietekmju no Aleksa Veba (Alex Webb), Sallijas Menas (Sally Mann) vai Toda Haido (Todd Hido) rokrakstiem, taču, organizatoriem veicot rūpīgāku atlasi, šis pasākums varētu kļūt par jauku alternatīvu. Tādēļ pat savādi bija tur ieraudzīt White Space Gallery pārstāvi, kura publikai piedāvāja Martina Pāra tik iemīļotā lietuvieša Rimalda Viksraiša (Rimaldas Viksraitis) un citu pazīstamu lietuviešu autoru, tai skaitā Antanas Sutkus, darbus. Visbeidzot Offprint pulcēja grāmatmīļus un kolekcionārus, jo šis gadatirgus piedāvāja mazu, neatkarīgu izdevēju, piemēram, Kesselskramer Publishing, Book With A Beard un Self Publish, Be Happy…, drukātos materiālus, kuri bieži vien tiek tiražēti tikai dažos desmitos vai simtos eksemplāru un sasniedz pat pārsimts eiro cenu. Šis tirgus ir tāds mazais Eiropas brālis New York Art Book Fair, kas katru gadu Ņujorkā pulcē simtiem izdevēju, vairāk, protams, no Amerikas.

Tā kā Paris Photo Francijas galvaspilsētā pulcē tūkstošiem iebraucēju, tā laikā galerijas un muzeji cenšas ieplānot jaunas fotogrāfiju izstādes. Visas nosaukt nav iespējams, taču mani visvairāk saviļņoja Daienas Arbusas (Diane Arbus, 1923 – 1971) izstāde muzejā Jeu de Paume. Izstāde, kura neprasa ne komentārus, ne kritiku, vien atvērtu sirdi, lai atklātu autores pasauli un savu attieksmi pret viņas skatījumu – identitātes, ilūzijas, ticības un realitātes meklējumiem apkārtējo vidū. Arbusa ir teikusi: “Fotogrāfija ir noslēpums noslēpuma galā. Jo vairāk tā jums pastāsta, jo mazāk jūs zināt.”