/ Vilnis Vējš / Recenzija

Vēsts no rajona

Andrejs Kalnačs ir vidējās paaudzes mākslinieks, daudziem pazīstams kā grafiķis, arī instalators, bet jaunākās paaudzes fotogrāfijas cienītājiem, iespējams, viņa vārds izsaka maz. Tādēļ jāpaskaidro, ka, lai arī Kalnača izstādes Barrio Infancia pamatu veido fotoattēli, viņa pieeja primāri ir konceptuāla – izstāde ir par un ap tēmu, bet fotoattēli tajā izmantoti kā informācijas nesēji.

Kaut gan sava nozīme attēla daudznozīmībai šajā koncepcijā ir. Mākslinieks pamīšus izstādījis sava tēva iemūžinātās ainas no ģimenes dzīves Baltezerā 1960. gados un paša fotogrāfijas no Kubas ar nolūku uzsvērt to līdzību. Doma tāda, ka, nonācis Kubā, autors sajuties kā atgriezies bērnībā. Iemesls tam – līdzīga sabiedriskā iekārta un automašīnas, saulains laiks, bet galvenokārt jau bezrūpīgā un paļāvīgā gaisotne, kādā, autoraprāt, dzīvo sociālistiskās iekārtas iemītnieki. Arī atšķirības ainavā tīši nivelētas, kā kopīgo izvēloties svaigi rakta kanāla motīvu – tas iemūžināts gan Latvijā pirms pusgadsimta, gan Kubā pirms dažiem gadiem.

Salīdzinājums, protams, ir tendenciozs. Tas ir brīnišķīgs pretarguments tepat FK slejās manītajai tēzei, ka fotogrāfijai varētu būt kāda viena esenciāla, stingri fiksēta nozīme, ko konteksts tikai papildina vai izpušķo. Izstāde rāda, ka attēls viens pats nav nekāds dokuments, tam nav nekāda satura, bet viss, ko mēs par to varam pateikt, ir tikai mūsu pieredzes, iztēles un salīdzināšanas spēju rezultāts. Piemēram, kanāls izskatās pēc kanāla nevis, teiksim, upes vai bedres, tikai fotografēts no pienācīgas distances, bet līdzību ar otru kanālu veido kadra kompozīcija. Rotaļu mašīnīte Pobeda (vai Volga?) izskatās pēc īstas mašīnas, kas varētu būt arī amerikāņu attiecīgā laika modelis, nofotografēta viena pati un tuvplānā, tādējādi spēlējoties ar mērogu. Ja Kalnačs būtu gribējis, viņš varētu izstādīt tādas bildes, kas uzņemtas turpat un tāpat, bet kurās starp Latviju un Kubu nav nekādas līdzības. Tiesa gan, speciāli mānīties acīmredzot nav bijis autora un kuratores Ievas Astahovskas nolūks, tādēļ vecākās fotogrāfijas izstādītas melnbaltas, bet jaunākās – krāsainas, kaut gan manipulācija ar krāsu kodiem – melnbalto kā senu, bet krāsainu kā mūsdienīgu – būtu vieglākais, ko mākslinieks varētu darīt.

Andreja Kalnača darbs izstādē "Barrio Infancia"
Andreja Kalnača darbs izstādē "Barrio Infancia"

Izstādes konceptuālā ass ir autobiogrāfiska, skatījums – subjektīvs. Attēlu rindas papildinātas ar pāris relikvijām un pašizgatavotiem priekšmetiem, piemēram, mākslinieka tēvoča Donāta Kalnača (pazīstamā dzejnieka Andra Vējāna) sarakstīto grāmatiņu par Kubu un lidmašīnas modeli. Viss, ko var darīt skatītājs, ir salīdzināt šīs individuālās pieredzes zīmes ar savējām. Kad tā, tad tā – salīdzināšu ar savējo! Kaut gan esmu gandrīz mākslinieka vienaudzis, mūsu atmiņas atšķiras. Kā cilvēkam, kas pārliecināts, ka dzīvē viss labākais vēl tikai priekšā, nostaļģija pēc padomju laikiem man ir sveša. Lai gan esmu bērnībā aizrāvies ar puiku rokdarbiem un laikam jau arī reizēm juties laimīgs, atgriezties tajā es pavisam noteikti negribētu, kur nu vēl caur Fidela pārvaldīto Kubu. Arī specifiski padomiskās zastoļje tradīcijas (pasēdēšana ap galdu ar glāzītēm) nerada vēlēšanos piedalīties, lai gan pilnīgi pieļauju, ka citiem šīs ainas var likties idilliskas. Tādēļ aprobežošos ar diviem vērojumiem, kā, manuprāt, autors konstruējis savas izstādes stāstu, izvēloties noteiktus vēstījuma modeļus.

Pirmkārt, Padomju Latvijas un mūsdienu Kubas attēlošanai izmantoti atšķirīgi skatu punkti: ģimenes fotogrāfijas izstādītas kā “savējās”, liekot nojaust, ka ar katru attēloto personu, vietu un notikumu autoram saistās personīgas atmiņas, kas skatītājam varētu palikt nezināmas. Turpretī Kubā nekas neliecina, ka autors piedalītos sadzīves un darba rituālos kā savējais – atsevišķi mirkļi tverti no ārpusnieka, pasīva vērotāja pozīcijas, kas, starp citu, ir izstādes diskutablākā kvalitāte. Līdzīgas fotogrāfijas, kur tverta Kubas eksotikas virspuse, internetā varētu sameklēt tūkstošiem, par ko man, piemēram, bija iespēja pārliecināties, īsu laiku asistējot Monikai Pormalei slavenās operizrādes – tā sauktās Kubas Karmenas sagatavošanas periodā. Starp citu, tieši tajā laikā ekskursijas un komandējumi uz Kubu bija modē, jo tos, pateicoties dāsnajam valsts atbalstam kultūrai, varēja atļauties ne viens vien radošo profesiju pārstāvis, kam šodien tas pat sapņos nerādītos. Līdzīgi kā Monika Pormale un Gints Mālderis, arī Andrejs Kalnačs Kubā meklējis ilustrācijas nevis kubiešu, bet eiropiešu stāstiem: Monika un Gints – Karmenas, bet izstādes autors – savas bērnības sižetiem.

Otrkārt, skatījuma atšķirības starp abām attēlu grupām iezīmē bērna – pieaugušā skatījuma dažādību. Latvijas epizodē mākslinieks pats parādās kadrā kā bērns, līdz ar to var pieņemt, ka notikumi skatīti no viņa perspektīvas. Uz pieaugušajiem viņš raugās idealizēti, kamēr to problēmas un atbildība viņu neskar. Tieši tāpat ar uzticīga un izbrīnīta bērna acīm aplūkota Kuba. Kur tad atšķirības? – jūs jautāsiet. Joks tāds, ka tādām vajadzētu parādīties, bet to nav. Kā nekā tālo salu autors apmeklējis jau brieduma gados. Tomēr viņš neizrāda vēlēšanos iejusties Kubas pieaugušo ādā, turpinot sajūsmināties par vecām mašīnām un vietējo tehniskās jaunrades brīnumiem, it kā kubieši ar tiem vizinātos estētisku motīvu vadīti. Pretējā gadījumā nāktos iztēloties arī spiedīgos materiālos apstākļus, kas liek kubiešiem lietot tādus lūžņus. Līdzās materiālajiem – arī ideoloģiskos, kas ierobežo visu veidu brīvības, tostarp pārvietošanās un izteikšanās, kuras mākslinieks pats, būdams viesis no kapitālistiskās pasaules, ar patiku izmantojis. Tiesa gan, autoram ir sava brīvības izpratne (sk. lcca.lv), atbilstoši kurai viņš joprojām sauc Kubu par Brīvības salu un tās iedzīvotājus – par brīvības cīnītājiem un Kosmosa iekarotājiem, ignorējot šo cīņu un iekarojumu pieticīgos rezultātus.

Andreja Kalnača izstāde LMC ofisa galerijā. Foto - Arnis Balčus
Andreja Kalnača izstāde LMC ofisa galerijā. Foto - Arnis Balčus

Izstādes nosaukumā ietvertā ģeogrāfiskā metafora – rajons ar nosaukumu bērnība, liek domāt par attēliem kā par vēstnešiem no citiem telpas punktiem. Vēsts tiešā nozīme būtu – kā tur izskatās, bet pārnestā – ko mums tas atgādina. Pirmā noteikti nav bijusi Andreja Kalnača mērķis un nez vai tīrā veidā vispār iespējama. Otrā ir vispārināta, īpaši uzsvērta ar pārnesumu arī laikā (uz autora bērnību) un ilustrē skaidri formulētu ideoloģiju. Tā ir izklāstīta lietpratīgi, pārvaldot izteiksmes līdzekļus un droši vien gaida atsaucīgus skatītājus, kas, atšķirībā no šīs recenzijas autora, ir vienos politiskajos uzskatos ar mākslinieku.