Tas ir tā, kā uz to skatās

Lai redzētu Latvijas Fotogrāfijas muzejā izstādīto darbu kolekciju, ir jātiek garām pašam Gunāram Bindem, kas ieņēmis centrālo vietu ne tikai ekspozīcijā, bet arī izstādes nosaukumā: Gunārs Binde – kolekcionārs. Patiesībā nav iemesla ironizēt par vecmeistara personības kulta ambīcijām, vismaz Latvijas kontekstā tās noteikti ir pamatotas ar cienījamu darbu un fotogrāfijai veltītu, uzticības pilnu mūžu. Privātas fotokolekcijas fakts līdz šim nav bijis mūsu mākslas dzīves uzmanības centrā, tādēļ nenoliedzami piesaista uzmanību kā rets precedents, kura izraisītājs ir pats fotogrāfs, bet ne ietekmīgs mākslas mecenāts vai turīgs mākslas pazinējs.

Tradicionāli pieņemts uzskatīt, ka mākslas darbu privātkolekcijas nav tikai īpašnieka gaumes untums un prestiža jautājums. Nauda un ilgtermiņa investīcijas ir daudz nopietnāks arguments darījumu pasaules aprindās. Fotogrāfija nav izņēmums, un reizi gadā Paris Photo šo procesu var aplūkot gan klātienē, gan internetā.

G. Bindes kolekcijas principi ir radikāli atšķirīgi un liecina, ka tā veidojusies spontāni, pat haotiski, rūpējoties par paša kolekcionāra radošo izaugsmi, stila meklējumiem un fotogrāfijas izpratni. Varētu teikt, ka tas ir pilnīgi privāts dzīves notikums, kurā aiz katras fotogrāfijas ir kāds dzīvesstāsts, kāds notikums, kāds cilvēks. Šis fakts izstādi dara vēl intīmāku, vēl egocentriskāku, nekā tā tikusi iecerēta. No šīs sajūtas – kā visu vienojošās – nav iespējams izvairīties, pretējā gadījumā jāpaliek vienatnē ar simts savstarpēji nesaistītām, ļoti dažādu māksliniecisko līmeņu, stilu un laiku fotogrāfijām.

Kā likums, šādas kolekcijas rodas, dzīvo un izzūd reizē ar to radītāju, jo tāds ir to izveidošanas un esamības mistiskais uzdevums, kas nav pakļauts racionāliem vai merkantiliem uzdevumiem. Noslēpumu glabā arī kolekcijā iekļauto attēlu vērtība, jo to var izskaidrot tikai paša kolekcionāra komentārs, kas ir būtisks katras izstādītās fotogrāfijas trūkstošais elements. Iespējams, ka šis ir tas retais gadījums, kad fotogrāfija tiek atbrīvota no pienākuma visu pateikt bez vārdiem, deleģējot šo uzdevumu kolekcijas īpašniekam.

Daudzas no fotogrāfijām neinformētam skatītājam pašas vairs nespēj atklāt savas nozīmīgās īpašības, paliekot tikpat nesaprastas un neievērotas kā 1980. gadu zvaigzne Vitālijs Butirins, kurš laikā, kad datorus vēl nepazina, veidoja maģiski poētiskas un visu apbrīnotas fotomontāžas.

Varētu pat teikt, ka tādi “nezināmie un aizmirstie” ir pati interesantākā laikmeta liecības daļa, kas ir šīs nekomerciālās privātkolekcijas priekšrocība, jo Antana Sutkus, Aleksandra Rodčenko, Filipa Halsmana un citu grandu darbus var sastapt arī daudzviet citur, daudz prestižākās pasaules kolekcijās.

Iluzorā Laika klātbūtnē pārņem nenovēršama sajūta, ka visas izstādītās fotogrāfijas ir novecojušas. Izteiksmes stils, mākslinieciskie paņēmieni un tēlu valoda šķiet nemoderna un vienkāršota, lai gan īstenībā tā ir tāda pati kā šo fotogrāfiju radīšanas brīdī, paliekot nemainīga un mūžīga.

Mainījušies esam mēs paši: mūsu uztvere, gaume, ambīcijas, vajadzības un izpratnes līmenis. Mainījušās ir mūsu domas. Ar to es gribu teikt, ka neviena no G. Bindes kolekcijas fotogrāfijām nav atceļojusi no pagātnes. Neviena no tām neatrodas pagātnē. Tās visas joprojām ir tagadnes mirklī, ļaujot ar to esamību mums salīdzināt, pētīt un saprast pašiem sevi. Iespējams, ka tā arī ir viena no lielākajām šādas kolekcijas vērtībām, kas tālu pārsniedz tradicionālo privātkolekciju nozīmi.

Tas ir tā, kā uz to skatās. Katrs atsevišķi un visi kopā.