«Pasažieri». Krisa Mārkera vizuālā eseja
Kriss Mārkers (Chris Marker, 1921), franču kino režisors, fotogrāfs, dzejnieks, kritiķis, esejists, reizē ir viens no savdabīgākajiem kino autoriem un noslēpumaina personība. Dzīva leģenda, kaut gan viņa savrupās dabas dēļ daudzi Mārkera talanta cienītāji pat neapjauš, ka sirmais kungs ne tikai ir mūsu starpā, bet vēl joprojām aktīvi strādā un rada idejiski un vizuāli bagātus projektus. Viņš reti sniedz intervijas, neļauj sevi fotografēt un visbiežāk uzrunā publiku ar sava galerista, galanta amerikāņu kunga Pītera Blūma starpniecību. Un, protams, ar saviem darbiem. Šīs dzīves šķautnes dēļ Mārkeru neviļus gribas salīdzināt ar Ingmaru Bergmanu, kas arī dzīvoja savā realitātē, prom no fanu acīm, Faro salā. Taču Kriss Mārkers ir arī pilnīgi savādāks vienpatis. Viņš dedzīgi seko līdzi tehnoloģiju attīstībai, tās mēģina, iemīl un pielieto darbā. Šāds eksperiments ir pamats stāstam, kas 2011. gadā izdots arī grāmatas formātā – Pasažieri.
Anrī Kartjē Bresona vai Volkera Evansa pasaule, kad fotogrāfs dabiski varēja portretēt apkārt esošo realitāti un līdzcilvēkus, vairs neeksistē. Mūsdienās cilvēki sargā savu privātumu, baidās tikt iemūžināti, jo īpaši Francijā, kur fotogrāfs cilvēkus var uzņemt tikai saņemot speciālu atļauju. Ja tādas nav, jāfotografē pūlis, nevienu īpaši neizceļot, vai arī jālavās kā speciālajam aģentam, lai iegūtu dabiskus kadrus. Kriss Mārkers pārkāpj oficiālo Francijas aizliegumu fotografēt metro, un, apbruņojies ar spiegam piemērotu foto aparātu – iestrādātu rokas pulkstenī –, dodas ceļojumā pazemē. Darba tapšanas laikā gandrīz 90 gadus vecais Mārkers turpina eksperimentēt. Šī ir ne tikai pirmā Mārkera krāsainā sērija, viņš iet tālāk un papildus apstrādā fotogrāfijas datorā, paspilgtinot toņus, radot miglainu efektu vai kaut ko speciāli izdzēšot vai pievienojot. Viņš spēlējas, kā arī paspilgtina stāstu, kuru ir iztēlojies par portretēto pasažieri.
Interesanti, cik daudz Mārkeram svarīgu tēmu apvienojas šajā izvēlē. Vispirms, viņam allaž paticis ceļot un šobrīd, kad vecuma un veselības dēļ tas vairs nav iespējams, Mārkers ceļo savā mājvietā – Parīzē – ar metro palīdzību. Vēl, ar sev raksturīgo attēlu kārtošanas veidu, Mārkers veido naratīvu, rādot tik vienkāršo, pat triviālo ikdienu, kuru mēs sev apkārt vairs neievērojam. Turklāt viņš ir atradis veidu, kā dokumentēt cilvēku atklāti – Mārkers uzskata, ka tikai nezinot, ka cilvēks tiek fotografēts, var iegūt dabisku izpausmi. Metro ir savdabīga vieta; cilvēki to uztver tik dažādi. Vieni tajā pavadāmo laiku izmanto miegam, atpūtai, pārdomām, citi paēd, lasa vai padara mājās un birojā nepaveikto. Un novēro – ziņkārības, garlaicības vai spontānas intereses mudināti. Amerikā populārā interneta sludinājumu portālā Craigslist ir sadaļa, kur savu ziņu publicē cilvēki, kas gribēja, bet neiepazinās metro. Un tad tajā braukā vēl kāds novērotājs, kas iemūžina cilvēku, varētu pat teikt, trauslo stāvokli, kad visi ir vienādi – ieslogoti vagonā pazemē.
Vēl cita Mārkera tēma, kas raksturo šo darbu, ir apzināta izvēle portretēt pārsvarā sievietes. Kriss Mārkers neslēpj, ka viņu interesē sieviete – tik atšķirīgās no vīrieša dabas dēļ, skaistuma, apbrīnas vērta. 1982. gada filmā Sans Soleil teicējs vēsta: “Visās sievietēs ir iedēstīts nezūdamības grauds. Vīrieša uzdevums vienmēr ir bijis likt viņām to saprast pēc iespējas vēlāk.” Mārkers metro sastaptās sievietes salīdzina ar slavenās gleznās attēlotām modelēm, piemēram, Eduāra Manē Bārs Foliberžērā. Šī atklātā Mārkera sajūsma par sievietes skaistumu ir tik cilvēcīga un patiesa, ka padara viņa darbu vēl aizraujošāku. Tāpat atgādinājums, ka skaistums nav jāmeklē zelta rāmjos muzejā, bet tepat, mums apkārt.
Grāmatas formā šī sērija piedzīvo īpašu dzīvi – lai arī sakārtota zināmā secībā, kā filmas kadri, to var lasīt no jebkuras vietas, iedziļināties jebkurā lappusē, izdzīvot katru stāstu atsevišķi un izdomāt vienu kopējo. Kriss Mārkers ir radījis ģeniālu darbu, kas piefiksē intimitāti, atsvešinātību un patiesībā, nojaucot laika robežas, stāsta par cilvēces ceļojumu.
