Leo Rozentāls – latviešu paparaci Veimāras republikā

“Leo Rozentāls – latviešu jurists, tiesu reportieris un agrīnais paparaci uz pasaules skatuves. Viņa uzņēmumi ir nozīmīgi vēsturiskie dokumenti par Veimāras republiku,” janvārī rakstīja vācu izdevums Cicero. Fotogrāfijas, kurās galvenokārt dokumentēti tiesu procesi ar tā laika slavenībām, piemēram, Ādolfu Hitleru vai Albertu Einšteinu, dienasgaismu ieraudzījušas tikai pēdējos gados. Pērn izdots arī fotoalbums.

Kritiķis Bernds Veise uzskata, ka Leo Rozentāls līdz šim nav pienācīgi novērtēts, lai gan uzskatāms par vienu no pirmajiem tiesu fotogrāfiem Veimāras republikā. Ēriha Salomona (Erich Salomon) fotogrāfijas, kuras viņš 1928. gadā ar apslēptu kameru uzņēma tiesas zālē un vēlāk publicēja avīzē Berliner Illustrirte Zeitung, tiek uzskatītas par pirmajiem tiesu foto. Lai gan pirms viņa Roberts Seneke (Roberts Sennecke) līdzīgus darbus publicēja 1922. gadā, bet Rozentāla pirmās tiesu fotogrāfijas datētas ar 1926. gadu.

Cilvēki tiesā bija ārkārtīgi populāra tēma presē 1920. gadu Vācijā. Sabiedrība ar lielu interesi sekoja politisko lietu izskatīšanai, kas dekādes beigās iekļāva arvien vairāk prominentu nacistu, slepkavu un mākslas darbu viltotāju, bet, uzliesmojot bezdarbam un inflācijai, arī ne mazumu zagļu un krāpnieku. Fotografēt tiesas procesu nebija pierasts, tāpēc Rozentāls pārsvarā to darīja slepus, kameru turot starp grāmatām uz galda vai klēpī. Daudzas fotogrāfijas uzņemtas no zema skatupunkta un ir neasas.

Leopolds Rozentāls (Leopold Rosenthal) piedzima 1884. gadā Rīgā kā ceturtais bērns ebreju ģimenē. Viņa tēvam Ludvigam piederēja kompānija L.Rosenthal AG, kas Grēcinieku ielā nodarbojās ar juvelierizstrādājumu tirdzniecību. Leo mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā, bet 1902. gadā uzsāka studijas medicīnā, vēlāk jurisprudencē krievu valodā Tartu universitātē. Pēc absolvēšanas 1911. gadā devās uz Maskavu, kur strādāja dažādus darbus līdz pat 1917. gada revolūcijai.

Krievijas pilsoņu kara laikā Rozentāls strādāja par kriminālo lietu advokātu un sekretāru Sarkanajā Krustā. Pēc Pirmā pasaules kara, līdzīgi kā daudzi citi ebreji, arī Rozentāls devās uz Berlīni, kur pievienojās sociāldemokrātiem. No 1920. līdz 1933. gadam strādāja par tiesu reportieri partijas avīzē Vorwärts. Tieši tolaik tapa arī vēsturiskie foto no tiesu procesiem. Sākumā Leo ziņoja tikai rakstiski, bet vēlāk sāka arī fotografēt.

1933. gada martā pēc nacionālsociālistu nākšanas pie varas Vorwärts redakcija tika šturmēta un avīzes iznākšana – apturēta. Pašu Rozentālu apcietināja 1933. gada 27. martā, taču jau tajā pašā dienā, iejaucoties Latvijas vēstniekam Edgaram Krieviņam, viņš kā Latvijas pilsonis no apcietinājuma tika atbrīvots. Aprīlī Leo devās uz Rīgu, kur joprojām dzīvoja viņa ģimene. Rīgā viņš iesaistījās sociāldemokrātu izdevuma Europa-Ost izdošanā.

Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gada 16. maijā izdevums tika aizliegts. 1934. gadā Leo emigrēja uz Parīzi, kur līdz pat Otrajam pasaules karam strādāja par korespondentu skandināvu un beļģu avīzēs. Bēgot no holokausta, vispirms 1942. gadā Leo nokļūst Marokā, bet vēlāk Ņujorkā. Fakts, ka Rozentāls bēgļa gaitās līdzi ņēma smagas somas ar negatīvu un stikla plašu arhīviem, liecina, ka viņš apzinājās materiālu vēsturisko vērtību. Visa viņa ģimene – vecāki, māsas un brāļi – 1941. gadā tika nogalināti Rīgas ebreju geto. Ņujorkā Leo strādāja par portretu fotogrāfu ANO, kur 1968. gadā sarīkoja arī savu personālizstādi ar 600 darbiem. Leo nebija ne sievas, ne bērnu, viņš mira 1969. gadā Ņujorkā.

Berlīnes perioda fotogrāfijas – apmēram trīs tūkstoši negatīvu un stikla plašu – 1967. gadā fotogrāfs atdāvināja Berlīnes reģionālajam arhīvam (Landesarchiv). Tomēr tikai 40 gadus pēc autora nāves – 2009. gadā – Rozentālam tika sarīkota vērienīga izstāde. Pagājušajā gadā iznākušajā grāmatā Veimāras republikas hronists skatāmas aptuveni 100 fotogrāfijas, kas sadalītas vairākās kategorijās. No tām plašākās ir Politiskie tiesas procesi, Skandāli un sensācijas un Prominenti liecinieki un apmeklētāji. Attēlus pavada paraksti – cilvēku vārdi, fona informācija par tiesas procesu, reizēm arī Leo komentārs par attēlu. Piemēram, pie Ādolfa Hitlera fotogrāfijas varam lasīt piezīmi: “Fotografēt bija aizliegts. Sēdēju pie lieciniekiem otrajā rindā, noslēpu kameru aiz priekšā sēdošā un sāniski uzņēmu fotogrāfiju.” Šajās fotogrāfijās arī varam redzēt daudzas tā laika slavenības – literātus, aktrises, fiziķus un politiķus. Grāmatā iekļautas arī fotogrāfijas no sociāldemokrātu mītiņiem un demonstrācijām, Berlīnes ielu dzīve, kā arī reportāža no Berlīnes bezpajumtnieku jauniešu hosteļa. Grāmatā atrodams izvērsts Rozentāla dzīvesstāsts un radošā mantojuma izvērtējums, tiesa gan tikai vācu valodā.

Grāmatas priekšvārdā Junoss Freskots skaidro, kāpēc Rozentāla fotogrāfijas ir unikālas. “No vienas puses, portretējamo subjektu statuss, un, no otras puses, tas, ka aiz aizgājušo gadu slavenībām mēs redzam fotogrāfiskas kvalitātes, ir galvenie iemesli, kāpēc Rozentāla darbi joprojām raisa pietiekošu interesi, lai mūsdienās tiktu izdoti grāmatās vai izstādīti apskatei. Rozentālam bija acs uz teju teatrāliem telpas un gaismas aranžējumiem, spēja saskatīt kinematogrāfisku kvalitāti ielu ainās, iemūžināt cilvēkus ikdienišķās situācijās, kad viņu ķermeņa valoda, žesti un sejas izteiksmes neapzināti ļauj uz mirkli ielūkoties viņu iekšējā pasaulē.”