Par Latvijas reklāmas fotogrāfiju II

Pirms gada, rakstot par šo pašu tēmu, izteicu pieņēmumu, ka Latvijā varētu pieteikties jauna tipa fotogrāfu un digitālo mākslinieku sadarbības modeļi, kas reklāmas aģentūrām nozīmētu arī cita veida kritērijus, ar kuru fotogrāfu strādāt pie viena vai cita projekta. Nekas tāds nav noticis, vai varbūt atrodas runāšanas, plānošanas un izmēģinājuma projektu stadijā. Vai vispār kas ir mainījies? No aģentūras puses skatoties – nē. Mēs joprojām strādājam ar tiem pašiem 4-5 fotogrāfiem, ar kuriem sadarboties ir komfortabli. Kas to nosaka? Daži vienkārši, lai neteiktu – pašsaprotami – faktori: nulle problēmu attēla tehniskajā kvalitātē un termiņu ievērošanā. Paļāvība uz fotogrāfa atbildīgumu un iedziļināšanos darba uzdevumā. Fotogrāfa spējas tikt galā ar saspringtām situācijām (piemēram, darbs ierobežotā laika logā filmēšanas laukumā). Fotogrāfam ir projektu vadītājs vai asistents, kurš pietiekami kvalitatīvi spēj organizēt procesu un savākt cilvēkus. Turklāt sadarbības biežumu būtiski ietekmē arī cilvēciskais faktors jeb komunikācijas komforts. Sadarboties ar jaukiem puišiem ir vieglāk, un rezultāts tikai iegūst, ja mākslinieks aģentūras pusē spēj saprasties ar fotogrāfu no pusvārda.

Pārskatot reklāmas aģentūras DDB pagājušā gada projektus, atklājām, ka papildu daudzajām in-house mazbudžeta fotosesijām, lielākās kampaņās joprojām daudz darba notiek pilnvērtīgā studijā ar klasiskiem produktu uzstādījumiem, kur vislielākā nozīme ir fotogrāfa pieredzei. Hamburgeri un saldējumi, laptopi un mobilie, salāti un alus – tas ir cienījams ikdienas darbs, kas prasa 100% uzmanību, koncentrēšanos, iedziļināšanos un dzelžainu pacietību. Joprojām mēs to nedarām paši, un arī citiem neiesakām. Nav arī tā, ka ar šādiem darbiem nevar tikt pie uzmanības un atzinības. Dobeles Dzirnavnieka apbalvojumā par labāko iepakojuma dizainu ir gan dizainera Jāņa Birznieka, gan fotogrāfa Māra Ločmeļa nopelni. Pie gada nozīmīgākajiem foto projektiem pieskaitām arī Nila Viļņa sēriju lielveikalu ķēdes Maxima darbinieku rekrutēšanas kampaņai. Ja kāds šai vietā iedomājas pasmīkņāt par krāvējiem un kasierēm kā fotomodeļiem, padomājiet vēlreiz un novērtējiet Nila darbu.

Neskatoties uz to, ka acīmredzamas pārmaiņas nosaukt ir grūti, ir sajūta, ka jaunā fotogrāfu paaudze ir kļuvusi profesionāli drošāka, spēcīgāka un nečīkst par Latvijas mazā tirgus nolemtību. Nezinu, vai tas tāpēc, ka krīze ir beigusies vai visiem apnikusi, vai vienkārši ir kļuvuši pieauguši tie cilvēki, kas necieš no pēc-padomju traumām un kompleksiem. Velkot paralēles ar kino industriju, kurai ir vēl vairāk iemeslu gausties par pieejamā tirgus un naudas niecību, pēdējā gada-pusotra laikā ir parādījušās normālas, tas ir – profesionāli augstvērtīgi nostrādātas filmas (Seržanta Lapiņa atgriešanās, Kolka Cool, Cilvēki tur), kuras nav jāskatās tikai tāpēc, ka tas ir vietējais kino.

Gribas domāt, ka Latvijas mazums un ierobežotība ir tikai cilvēku galvās. Šobrīd 90% no DDB reklāmas aģentūras biznesa ir vietējie klienti, kas strādā vietējam tirgum, taču arvien lielākai daļai no viņiem iziešana plašākos tirgos ir nothing special, tikai laika jautājums, jo ar apņēmību un darīšanu viss ir kārtībā. Tieši tāpat varētu būt ar aģentūru un to sadarbības partneru, ieskaitot fotogrāfu, eksportspēju. Ja šeit ražota saldējuma vai makaronu reklāmas kampaņa sekmīgi darbosies Latvijā, tā izies plašākos tirgos kopā ar produktu. No tā savukārt izriet, ka profesionālisma pašsaprotamo kritēriju sarakstā ienāk arī brīva komunikācija vismaz trijās valodās un darba kultūras savietojamība tikpat plašā mērogā.

Viena no Latvijas darba tirgus īpatnībām, kuru var uzskatīt par trūkumu, ir tā, ka visi visus pazīst un teorētiski vietas tajā ir maz. No otras puses, jaunais profesionālis ar labu izglītību ir tik liels retums, ka visiem ir interesanti vismaz pamēģināt. Atkal velku paralēles ar kino un video producēšanu – 2010. gadā no Austrālijas atbrauca jauns operators vārdā Reinis Traidās. 2011. gadā pusi no DDB producētajām TV reklāmām filmēja Reinis Traidās. Vai viņš ir talantīgākais vai lētākais Latvijā pieejamais operators? Nezinu gan. Bet es arī nezinu nevienu citu Latvijā strādājošu operatoru, kam būtu sava mājas lapa, viedoklis par TV kanālu kadra formāta īpatnībām un vēlme izteikties par jebko, kas ietekmē aģentūru – studiju sadarbību un līdz ar to – kopīgi radītā produkta kvalitāti. Viņš ir gatavs nākt pie klienta un aizstāvēt budžeta pozīciju, kas paredz dārgākas kameras īri, zinot, ka šim projektam ir svarīgi panākt pēc iespējas filmīgāku attēlu. Dārgie jaunie talanti, ja lasāt šo rakstu un gribat gūt panākumus reklāmas fotogrāfijā, vienkārši nāciet pie aģentūrām un runājiet. Stāstiet, kas jums patīk, kādus fotogrāfus jūs dievināt, kuri jūsuprāt ir zaudējuši asumu, parunājiet par filmām, mūziku, ēdienu, un es jums garantēju brīnišķīgu, strauju karjeru, jo neviens cits to nedara.

Savukārt, ja kādam šķiet, ka, profesionāli attīstoties Latvijā, līdz karjerai pasaulē ir pārāk tāls ceļš, jo budžeti ir pārāk mazi un klientu vēlmes pārāk primitīvas, jums ir taisnība. Bet arī šeit ir ļoti vienkārša un visiem pieejama panākumu recepte. Nemēģiniet sacensties ar Lielbritānijas vai Krievijas lielbudžetu projektiem. Tieši otrādi. Mazām nācijām daudz labāk sanāk un piestāv būt trakajiem meža dīvaiņiem un ar to arī pelnīt uzmanību. Tā kā ir Adwards (Latvian Art Directors Club rīkotā radošās izcilības festivāla) nedēļa, iesaku noskatīties pagājušā gada Chairman’s Prize ieguvējas Aita.lv pieteikuma video. Internacionālā žūrija bija sajūsmā. Caurskatot šī gada dizaina kategorijā iesniegtos darbus, var redzēt tikai dažus pieteikumus tieši foto sadaļā. Tāpat kā citos gados, vispārliecinošākais pieteikums ir citas radošās industrijas reklāmas foto darbs, šajā gadījumā plakātu sērija Nacionālā Teātra izrādei Arī gudrinieks pārskatās.