Saiknē ar pagātni
Pēdējos piecdesmit gados Rietumos augstākās izglītības iestādes ir spēlējušas ārkārtīgi nozīmīgu lomu mākslas fotogrāfijas attīstībā gan teorētiskā, gan praktiskā līmenī. Ne reizi vien esam dzirdējuši, piemēram, par Diseldorfas, Helsinku vai Prāgas skolām. Taču ar skolu mēs saprotam ne vien izglītības iestādi konkrētā ģeogrāfiskā reģionā, bet veselu ideoloģisku virzienu, kas bieži vien stiepjas ārpus institūcijas četrām sienām.
Latvijā ir pilnīgi citāda situācija. Padomju gados par šādām ideoloģiskām institūcijām kalpoja fotoklubi. Tā būtībā bija vienīgā iespēja fotogrāfiem oficiāli nodarboties ar mākslu, piedalīties izstādēs un vispār uzdrīkstēties saukties par fotomāksliniekiem. Fotokluba vadītājam bija liela teikšana – viņš varēja izvēlēties, ko izlikt vietējās grupu ekspozīcijās, kura darbus sūtīt uz FIAP izstādēm ārzemēs, īsi sakot – izlemt, kas ir māksla un kas nav. Slavenākajā fotoklubā Rīga bez blata nemaz nebija tik viegli tikt. Ar šo klubu savu daiļradi saistījuši daudzi pazīstami fotogrāfi, piemēram, Gunārs Binde, Gunārs Janaitis un Jānis Gleizds. Taču laiki ir mainījušies, fotoklubi mūsdienās vairs ir tikai viena no daudzajām iespējām, kur cilvēki var realizēt savas radošās dziņas.
Šogad fotoklubs Rīga svin 50 gadu jubileju un tās sakarā rīko vairākas fotoizstādes. Šobrīd Rīgas Mākslas telpas Izglītības zālē skatāma izstāde Saiknē ar dabu un cilvēkiem, kurā var redzēt, ko kluba biedri fotografē šodien. Pirmais iespaids apstiprina ļaunākās aizdomas – salkanas bildītes ar ainavām un saloniski portreti, tā teikt šlāģerfotogrāfija masu gaumei. Kas tur slikts, varētu jautāt? Nekā nosodāma tur nav, taču jautājums, vai šāda kalendāru fotogrāfija ir tas, ko mēs saprotam ar terminu fotomāksla?
Tas, ko mēs šodien saucam par salonismu, padomju gados bija fotomāksla. Tieši šī iemesla dēļ termina lietošana mūsu platuma grādos daudziem raisa pretrunīgas sajūtas, bet citiem – smīnu. Palasot izstāžu preses relīzes, varam secināt, ka par fotomākslinieku sevi dēvē ikviens censonis, kas sadūšojies savus brīnumus parādīt plašākai publikai. Tajā pašā laikā šo jēdzienu joprojām aktīvi lieto salonisma tradīciju kopēji mūsdienās. Rezultātā daudzi jauni fotogrāfi izvairās no birkas fotomākslinieks vai fotomāksla, jo tas asociējas kaut ko senilu, amatniecisku un ezotētisku.
Padomju gados fotomākslas ideoloģisko uzstādījumu kontrolēja fotoklubu vadība, bet mūsdienās klubos raudzētai salonfotogrāfijai mākslas kontekstā ir margināls raksturs. Ja padomju gados dominēja šaura izpratne par fotomākslu un tas pavēra klubu fotogrāfijai durvis uz muzejiem un baznīcām, tad šodien virsroku ņem fotogrāfija, kas ir kas vairāk par smukām bildēm. Klubu fotogrāfijas statusu lielā mērā raksturo vietas, kur visbiežāk notiek viņu izstādes – kaut kādos ūķos, kafejnīcās, iestāžu vestibilos un necilākajās izstāžu telpās. Gluži vienkārši labākas vietas neviens vairs nedod. Vecākā paaudze šeit saredz kultūras institūciju, kuratoru un mākslas zinātnieku sazvērestību pret salonfotogrāfiem, taču patiesībā mainījusies ir pati izpratne par to, kas ir fotogrāfija kā māksla – tā nav tikai daiļamatniecība, bet arī konceptuālās mākslas prakse.
Pirmajā brīdī varētu šķist, ka izstāde Rīgas Mākslas telpā ne ar ko īpaši neatšķiras no fotoklubu izstādēm pirms divdesmit un vairāk gadiem, vien attēli kļuvuši vairāk digitāli. Izstādē ir atsevišķi patiesi izdevušies darbi salonfotogrāfijas labākajās tradīcijās, kā arī pāris darbi, kas vairāk liekami dokumentālās fotogrāfijas lauciņā un no kopējās ekspozīcijas lec laukā, piemēram, Aivara Slišāna Uz ledus. Neliela vilšanās, ka izstādē nevar atrast nevienu kārtīgu kailfoto – senākos laikos tieši akti bija Rīgas kluba vizītkarte. Kopējais secinājums pēc izstādē redzētā – tagadējais fotoklubs ir vien vāja atblāzma reiz slavenajai iestādei, bet fotogrāfijas daudz vairāk atgādina kiču fotoblog.lv nevis salonmākslas šedevrus no 1970. gadiem. Lai arī starp izstādes dalībniekiem pārsvarā ir cilvēki gados, nereti nākas redzēt līdzīgas ekspozīcijas, ko veidojuši jauni fotogrāfi. Esmu diezgan daudz domājis par to, kāpēc Latvijā ir tik trūcīgi ar talantīgiem jaunajiem fotogrāfiem. Viena no galvenajām problēmām ir fotoizglītības kvalitāte – tā kā šeit nav augstākās izglītības iestāžu, šo robu aizpilda vesela virkne meistarklašu, kuru pasniedzēji galvenokārt ir padomju laiku fotomākslinieki, kas kā pareizo atzīst tikai vienu estētisko virzienu. Ir visai traģikomiski reizēm vērot, kā jaunieši, kuriem netrūkst lielu ambīciju, patiesībā fotogrāfē kā pensionāri. Sanāk, ka padomju laiku informācijas un izglītības vakuuma sekas fotogrāfijā izbaudām vēl šodien.