Egona Spura subjektīvais dokumentālisms

Egons Spuris (1931-1990) manai paaudzei ir leģenda. Fotogrāfs, kuru nepazinām, jo bijām pārāk jauni, bet kura māksliniecisko devumu un cilvēcisko nozīmi lasām viņa fotogrāfijās un klausāmies līdzcilvēku stāstos. Savukārt teju katram vidējās un vecākās paaudzes fotogrāfam un mākslas fotogrāfijai radniecīgam cilvēkam ir atmiņas, viedoklis un pieredze saistībā ar Spuri, viņa darba un skološanas stilu. Fotogrāfa vecākais dēls Egīls Spuris rezumē tēva personības izpausmi darbos: “Viņa pelēkie toņi ir silti, bet melnie dzīvāki par dzīviem. Kā visa šī vide, kurā aug, kur dzīvo un ko savām rokām veido tāda silta un mīloša cilvēka dvēsele, kāda bija manam tēvam.”

Fotogrāfa dzīves laikā darbi tika eksponēti vairāk nekā 350 izstādēs 48 valstīs, taču tagad pagājuši turpat jau desmit gadi kopš pēdējās viņam veltītās ekspozīcijas un fotoalbuma izdošanas Latvijā; tolaik abos paralēli Spura Rīgas attēlojumam savas fotogrāfijas izrādīja arī viņa dzīvesbiedre Inta Ruka.

Šis pavasaris saistībā ar Egonu Spuri Rīgas foto vidē ienesīs veselus trīs jaunumus: Neputna izdoto monogrāfiju, kuru sastādījis Spura skolnieks, kolēģis un draugs Andrejs Grants, un divas izstādes, kuras atspoguļo fotogrāfa daiļradi apmēram 400 darbos: Vieta, izcila skatienam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja zālē Arsenāls un Brēmene Gētes institūtā.

Egons Spuris fotogrāfijai pievēršas 1950. gadu beigās. 1962. gadā fotogrāfs iegūst radio inženiera diplomu Rīgas Politehniskajā institūtā. Tajā pašā gadā tiek dibināts fotoklubs Rīga, un Egons Spuris kļūst par vienu no pirmajiem tā biedriem. Taču, sākot ar 1975. gadu, viņš visus spēkus iegulda fotokluba Ogre attīstībā, kļūstot par tā māksliniecisko vadītāju. Tomēr vēl pirms Spuris pārņem Ogres vadību, viņš amata neiemācamo pusi, to, kuru var sajust tikai esot līdzās, sniedz dēlam Egīlam. Viņš atceras, ka tēvs vienkārši iedevis aparātu, eksponometru, pastāstot šo un to par pogām. Pamatus jau zinājis, jo, dzīvojot un augot blakus, bijis vienkārši neiespējami kaut daļēji to visu neiepazīt. Vēlāk, skatoties, kas sanācis, tēvs gan norādījis uz kļūdām un stāstījis, kā no tām izvairīties. Viņš bijis uzslavām skops, bet, sakot labs, Egīls tiešām zinājis, ka tā tas domāts. “Viņš ļāva man virzīties patstāvīgi, tādu pašu principu ievērojot arī vēlāk ar skolniekiem Ogres klubā. Viņš nenoliedza citu domāšanu un attieksmi pret lietām un par kļūmēm runāja kā par lietām, kas vienkārši labojamas. Pēc viņa kritikas nekad nepārņēma neveiksminieka un nemākuļa sajūta, gluži otrādi – bija skaidrs, ko darīt un kur iet tālāk,” atmiņās dalās Egīls.

Spura pēctecis un pašreizējais kluba vadītājs Vitauts Mihalovskis atzīst, ka izmaiņas klubā skaidrojamas ar Spura sapratni, ka tajā laikā valdošais salonfotogrāfijas žanrs patiesībā ir tikai maza daļa no kopīgā. Viņš arīdzan bijis viens no retajiem, kurš atbalstījis neformālās Fotogrupas A, kurā citu starpā darbojies arī Andrejs Grants, Valts Kleins un Gvido Kajons, izvēlēto radošo darbību. “Kad fotoklubā Ogre ienāca Andrejs Grants, Inta Ruka un Mārtiņš Zelmenis, tas kopumā ietekmēja arī pārējo biedru radošā virziena izvēli. Mums arīdzan bija iespēja saņemt patiesāku informāciju par fotogrāfijā notiekošo. Nozīmīgas bija tikšanās ar maskavieti Aleksandru Sļusarevu, kurš, ierodoties Rīgā, vienmēr apciemoja arī Ogres klubiņu,” stāsta Mihalovskis. Kluba biedri bieži viesojušies pie citiem fotogrāfiem, un arī viņus apmeklējuši fotogrāfi, mākslas zinātnieki, vēsturnieki un citi radoši cilvēki. “Tas viss neapšaubāmi ietekmēja to, ka fotoklubs kopumā pieslējās dokumentālās fotogrāfijas virzienam jeb, kā teica Egons, radošajam dokumentam,” piebilst Mihalovskis. Kluba biedrs Ēriks Drubiņš tolaik rakstījis: “Šīs pārmaiņas redzamas kluba piektajā pārskata izstādē, kad mūsu darbi izcēlās ar kompaktu un mērķtiecīgu māksliniecisko rokrakstu. Lakonisms, vienkāršība un situāciju dabiskums apvienots ar tieksmi uz plastiskumu, domu tiešumu un skaidrību.”

Mihalovskis arīdzan atzīst, ka pārņemt kluba vadību pēc Spura neesot bijis viegli. Uz to iedrošinājuši tuvākie līdzgaitnieki Andrejs Grants un Inta Ruka, jo Mihalovskis tomēr bija viņu vidū izaudzis kolēģis. Grūtības bijušas arī Atmodas laika dēļ, kad daudzi biedri iesaistījušies citās aktivitātēs. Egona Spura iedibinātās tradīcijas Mihalovskis cenšas saglabāt arī šodien: “Galvenokārt vēlos, lai klubs būtu vieta, kur jaunie fotogrāfi varētu iepazīt, mācīties un mainīties pieredzē par notiekošo fotogrāfijas laukā. Darba plānā ir tematiskās izstādes, biedru personīgās atskaites un tikšanās ar radošiem cilvēkiem. Viena no Egona Spura iedibinātajām tradīcijām ir kolēģu darbu apspriešana un vērtēšana. Radoša kritika ir nepieciešama un vērtīga.” To, ka Spuris pratis novērtēt pat vājāku darbu tā, lai autors saprastu un gūtu stimulu darboties tālāk, apgalvo arī fotogrāfe Māra Brašmane, kas Spuri atzīst par tā laika lielāko autoritāti jauno fotogrāfu vidū.

Egona Spura skološanas un radošie panākumi nenoliedzami ir saistīti arī ar viņa personības iezīmēm. Vitauts Mihalovskis izceļ smalkjūtību: “Šķiet, ka viņš bieži mocījās, lai atrastu vārdus un darbību, kas neaizvainotu autoru, taču bija noturīgs savā pārliecībā. Viņš stingri nostājās pret negodīgām manipulācijām, kas tolaik norisinājās Latvijas fotogrāfijā. Egons Spuris bija izpalīdzīgs un draudzīgs pret ikvienu, kura nodomi bija atklāti un godīgi. Liekas, ka viņam bija ļoti grūti pat būt tuvumā, ja cilvēki tādi nebija.” Tādus pašus vārdus min dēls Egīls, sakot, ka smalkjūtība meklējama tēva būtībā: “Viņš bija sajūtu cilvēks ar dziļu iekšējo pasauli. Un, juzdams sevi, viņš sajuta citus.” Savukārt izstāžu kuratore Irēna Bužinska sadarbojusies ar Egonu Spuri, kad viņš strādājis Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, veidojot mākslas darbu foto reprodukcijas. Kuratore viņu atceras kā galantāko un korektāko fotogrāfu, kādu sastapusi; viņš vienmēr esot rēķinājies ar cilvēkiem, ar kuriem strādājis.

Irēna Bužinska atzīst, ka vēlme sarīkot izstādi radusies jau 2009. gadā, kad Egona Spura radošais mantojums – fotogrāfiju sērija Rīgas 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos – tika iekļauts Latvijas kultūras kanonā. Spuris tajā ir vienīgais fotogrāfs. Bužinska piebilst, ka šis fakts esot aizkustinājis viņa dzīvesbiedri Intu Ruku, un viņa daļu no fotogrāfa kolekcijas uzdāvinājusi Mākslas muzejam. Bužinska teic, ka dāvinājums licis arī nopietnāk aizdomāties par plašākas fotokolekcijas veidošanu un fotogrāfijas pievienošanu muzeja krājumiem.

Izstāde Arsenālā veidota, lai parādītu dāvinājuma kolekciju, kā arī fotogrāfa daiļrades mazāk zināmo daļu, ne tikai būtiskākos un pazīstamākos fotodarbus. Atlasi neesot bijis viegli veikt. Veidojot jebkuru izstādi, kuratore jautā, ko no mākslinieka vēlas parādīt. Tradicionāli tiek rādīts tikai labākais, zināmākais. Tā savu atlasi veicis arī pats Spuris un uzskatījis, ja no viņa mākslas kas paliks atmiņā, tad tās būs bildes no Proletāriešu rajona (tagadējās Vidzemes priekšpilsētas). “Man šķiet, ka Spuris bija daudzveidīgāks, tādēļ izstādē iekļāvu plašāku daiļradi, lai arī domas, vai tā vajadzēja, dalās. Autors savā proletāriešu ciklā nebūtu tāds, ja nebūtu fotografējis arī 1960. gados, lai arī kritiķi šos darbus sauc par saloniskām fotogrāfijām,” skaidro kuratore, kura izvēlējusies parādīt Egona Spura radošo amplitūdu, kur mākslinieks meklē rokrakstu un tēmu, kā arī eksperimentē ar dažādām tehnikām līdz nonāk pie tā, ko šodien atpazīstam kā kanonu jeb zīmolu. “Šādu zīmolu, nometot visu lieko, tikko sastādītajā grāmatā parāda Andrejs Grants. Tas ir ideāls, noslīpēts priekšstats, taču mani tādas izstādes garlaiko, jo vēlos uzzināt ko jaunu. Šī skate to atklās,” piebilst Bužinska, sakot, ka ekspozīciju veidošana arī ir radošs process.

Savukārt Gētes institūtā būs apskatāmi darbi satelītizstādē Brēmene, kas tapuši 1981. gadā, Spurim – “fotogrāfam ar absolūti tīru reputāciju” – viesojoties Rīgas sadraudzības pilsētā. Fotogrāfs neilgā brauciena laikā izveidojis skatījumu par šo pilsētu, “kur nav redzamas tūristiskas vietas, populāri objekti, bet ir emocionāla, spilgta, nostalģiska Brēmene, kuru būs interesanti salīdzināt ar Rīgu,” stāsta kuratore, kuru interesējis Spura meklējumu ceļš – atrast Brēmenes tēlu.

Lai vēl dziļāk izprastu fotogrāfa izaugsmi un paša darbu vērtēšanu, izstādēs būs apskatāmas arī kontaktkopijas. Darbu tapšanu atceras viņa dēls no laika, kad abi kopā gājuši fotografēt. Egons iegrimis savā sajūtu un asociāciju pasaulē, savukārt Egīls toreiz vēl meklējis interesantus mirkļus un savdabīgus rakursus. “Netikām gan par to runājuši, bet, šķiet, viņš jau fotografējot redzēja gatavu bildi, kuru kopējot vien piekoriģēja. Un vēlāk bija interesanti salīdzināt, ko no viena un tā paša, teiksim, pagalma atnesis viņš un ko es,” papildina Egīls. Tēvs dēlam neesot žēlojis filmas un fotopapīru, arī aparātus, kādi nu toreiz bijuši, drīkstējis ņemt pēc paša izvēles. Viņš arī palīdzējis izvēlēties darbus, ar kuriem piedalīties izstādēs. Augstskolas laikā fotogrāfija palikusi novārtā, taču tagad pēc vairāk kā trīsdesmit gadu pārtraukuma Egīls atkal fotografē. “Viņam tas patiktu!” domā Egīls.

Jautāju Irēnai Bužinskai, kā radās un ko vēsta izstādes – Vieta, izcila skatienam – nosaukums. Viņa paskaidro, ka “šī vieta ir Rīga – tur viņš ir dzimis un fotografējis. Tā ir vieta, kur Spuris ir trenējis savu skatienu bērnībā un vēlāk par šo neestētisko vidi veidojis personīgas, filosofiskas pārdomas ar tajā izjusto un saskatīto, kas vienlaicīgi ir simbols Rīgai. Spuris to izdarījis spilgti un daudzveidīgi.” Tēvam raksturīgo skaidro arī Egīls Spuris: “Jebkuru bildi var nokopēt kā bezkaislīgu dokumentālo foto, kurā autors ir tikai malā stāvētājs, vērotājs un fakta fiksētājs. Spurim tādu darbu praktiski nav. Ko tad īsti viņš savos darbos rāda? Ne jau to, kas ārā, bet to, kas iekšā viņā pašā. Un tur bija daudz. Ja runājam par viņa Proletāriešu rajonu, tā ir vide, kurā viņš bija piedzimis, izaudzis un visu mūžu nodzīvojis. Un līdz mielēm izdzīvojis. Saka, ka īsti vīrieši savu pasauli citiem neatklāj. Diez vai arī viņš par to skaļi runātu, bet darbos tas viss ir.”

Visbeidzot, apgāds Neputns izdod monogrāfiju par Egonu Spuri un viņa daiļradi. Tās sastādītājs, fotogrāfs un Spura domubiedrs Andrejs Grants stāsta, ka nopietna autora monogrāfija Egonam Spurim līdz šim neesot izdota, lai arī viņš vēl joprojām esot viens no nozīmīgākajiem Latvijas fotogrāfiem, kurš gājis savam laikam atšķirīgu ceļu, izkopjot foto tradīciju un atstājot paliekošas pēdas arī viņa sekotājos. Grāmatas tekstu autori, kas parāda Spura darbu tā laika un pasaules kultūras un fotogrāfijas kontekstā, ir Eduards Kļaviņš un Pamela Brauna. “Attēlu daļu vēlējos veidot nosacīti neatkarīgu no tekstiem. Gribēju parādīt, ar ko Egons sāka, kā viņš bildēja atbilstoši sava laika kontekstam, kā lēnām pārveidojās minimālismā un kā viņš pievērsās Proletāriešu rajonam. Vismazāk vēlējos sniegt nodevu tā laika estētikai, svarīgāk bija parādīt spēcīgu fotogrāfiju. Grāmatā var izsekot šīm pārmaiņām, kā mainās tematika, kadra estētika, skata punkti, tonalitāte un kontrasts Egona sākuma darbos un vēlāk Proletāriešu rajona ciklā, kas ilgst gandrīz 15 gadu,” par atlasi stāsta Andrejs Grants. Viņš atzīst, ka galvenais, ko iemācījis Spuris, ir iespēja skatīties citā virzienā. “Egons bija ļoti talantīgs, un tas ap cilvēku rada tādu centrbēdzes virpuli, kas ietekmē. Grupās bieži nākas pakļauties kādām konjunktūras prasībām, taču viņš bija pietiekoši stiprs un radošs, lai iedvesmotu, un ar viņu varēja atrast sapratni,” tā Grants skaidro vilkmi, kas daudzus jaunos fotogrāfus veda uz Ogri, un Spura spēju ietekmēt fotogrāfijas attīstību. Andrejs Grants vēl piebilst, ka Egonu Spuri var raksturot ar vārdu perfekcionisms, jo tieši tāda bijusi viņa attieksme pret darbu – kā Selindžera stāsta varonim, kas spodrina kurpes, ejot uz televīzijas raidījumu, kaut zina, ka kadrā redzēs tikai krūšutēlu.