Intervija ar Elīnu Bergi

Zviedru fotogrāfes Elīnas Berges (Elin Berge, 1978) izstāde Karalieņu zeme vēl līdz 6. maijam apskatāma Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Fotogrāfe vairākus gadus dokumentējusi sievietes no Taizemes, kuras ieradušās Zviedrijā precību un labākas dzīves nolūkos. Šis, kā apgalvo pati autore, ir viņas pagaidām lielākais projekts, un tas tapis, fotogrāfei cieši sadarbojoties ar mūziķi un dziedātāju Frīdu Haivonenu (Frida Hyvönen). Fotosērija izdota arī grāmatā (kurai klāt ir mūzikas CD), taču tā atšķiras no izstādes Rīgā – uz Latviju atceļojuši vien portreti, kamēr grāmatā apkopotas fotogrāfijas, kurās redzama vide un ikdienas detaļas, paverot plašāku telpu interpretācijai.

Vai tu varētu īsumā pastāstīt, kā radās projekts, kuru šobrīd varam apskatīt Rīgā?

Man vajadzētu sākt ar stāstu par to, kā es visus šos cilvēkus satiku. Kā vienmēr šādos gadījumos, tā bija nejaušība, kas mūs saveda kopā. Mana dzimtā pilsēta ir Umeo. Reiz lidoju mājās no Stokholmas un lidmašīnā pamanīju budistu mūku. Mani tirdīja ziņkārība, un es nenocietos, nepajautājusi, ko mūks taisās te darīt. Viņš atbildēja, ka gribot uzcelt lielāko budistu templi Eiropā. Nākamajā dienā viņš mani uzaicināja pie sevis uz mājām. Tas bija mazs ciems Fredrika Laplandē. Sākumā es radīju stāstu par šo mūku kādam zviedru žurnālam. Taču tad sāku apmeklēt ceremonijas templī. Mani pārsteidza tur sastaptie cilvēki, jo īpaši taizemiešu sievietes, kuras arī apmeklēja šīs ceremonijas – viņu bija simtiem. Es iepazinos tuvāk ar vienu sievieti vārdā Noi. Izskatījās, ka viņa ir ļoti svarīga persona templī. Es viņai lūdzu pastāstīt, kāds bija viņas stāsts un kā viņa šeit nokļuva, un viņa man pastāstīja. Tā arī uzzināju, ka daudzām taizemiešu sievietēm ir zviedru vīri. Es biju lietas kursā par aizspriedumiem, kas valdīja attiecībā uz šiem pāriem. Manuprāt, ir svarīgi redzēt sievietes kā dzīvus cilvēkus ar brīvu gribu, nevis kā pasīvus priekšmetus. Esmu sapratusi, ka sievietēm ir spēcīgi argumenti, kāpēc viņas vēlas atrast labāku dzīvi ārpus dzimtenes. Lielākā daļa cilvēku no izstādē aplūkojamajām fotogrāfijām nāk no lauku rajoniem Taizemē, kuros valda nabadzība, aizraušanās ar alkoholu un azartspēlēm… Kaut kādā mērā viņu emigrācijas iemesli ir pragmatiski, jo mērķis ir atrast labāku dzīvi. Tomēr tas nav tikai naudas jautājums, viņām ir jārūpējas arī par savām ģimenēm. Taizemē sievietes ir galvenās maizes pelnītājas un ģimenes uzturētājas, jo viņām nav nekā cita, ko piedāvāt. Katrs taizemiešu vīrietis vismaz reizi mūžā kļūst par mūku, jo tas nodrošina pēcnāves dzīvi viņa vecākiem. Savukārt sievietēm nav atļauts kļūt par mūķenēm. Kas attiecas uz zviedru vīriešiem, taizemietēm patīk veids, kā viņi attiecas pret sievietēm. Zviedrijā starp sievietēm un vīriešiem valda vienlīdzība, un tas ir arī tas, ko taizemiešu sievietes vēlas. Galvenais, no kāda skatupunkta mēs raugāmies, un šo skatupunktu var mainīt.

Kāpēc izstādē nav redzamas ainavu fotogrāfijas, lai gan grāmatā tās ir iekļautas? Manuprāt, tas šai sērijai sniegtu papildu dimensiju.

Es nezinu, šis jautājums tev jāuzdod kuratoriem. Es viņiem ļāvu brīvi izvēlēties attēlus.

Cilvēki sagaida patiesību no dokumentālajiem fotogrāfiem. Un cilvēki sagaida arī kaut kādu patiesību no izstādes. Man šķiet, jautājums, kas tiek uzdots šīs izstādes kontekstā, ir – vai tā ir mīlestība, taču man negribas sniegt gatavas atbildes. Kā gan es varētu zināt, mums katram taču ir atšķirīgs viedoklis par to, kas ir mīlestība, un cilvēkiem var būt noraidoša attieksme pret mīlestību, kas radusies nestandarta apstākļos. Ja tu raugies uz cilvēkiem ar aizspriedumiem, tad tas, ko tu redzēsi, ir nevis cilvēki, bet cilvēki caur tavu aizspriedumu prizmu. Man gribas piedāvāt fotogrāfijas, kas ir brīvas no aizspriedumiem. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc manā izstādē ir muzikāls pavadījums. Manuprāt, mūzika un fotogrāfija ir ļoti līdzīgi ekspresijas veidi, jo mēs tos izdzīvojam sajūtu līmenī. Es gribu, lai mūzika palīdz attēlam atklāties, un, manuprāt, tas strādā.

Kad tu uzņēmi šo sēriju?

Es fotografēju no 2006. līdz 2008. gadam, taču pirmoreiz budistu mūku satiku 2004. gadā, un vispirms tapa stāsts par viņu, kas tika publicēts žurnālā. Procesa gaitā es arī nomainīju fotokameru – tagad izmantoju 6×7, savukārt pirms tam tā 35 mm kamera.

Kā tu parasti uzrunāji šos cilvēkus?

Man paveicās, ka sastapu Noi, viņa bija ļoti svarīga persona taizemiešu kopienā un ar viņas palīdzību satiku pārējos cilvēkus. Pēc kāda laika viņi jau sāka mani atpazīt. Es fotografēju starp Umeo un Fredriku, apgabalā, kas pazīstams kā Septiņu upju ceļš – tas stiepjas no Vesterbotenas krasta līdz pat kalniem. Dažreiz uzņēmu portretus un tikai tad jautāju, vai nevaru viņus apciemot arī mājās.

Vai mūks uzbūvēja lielāko templi Eiropā?

Viņiem ir tipiska zviedru māja, tajā arī notiek visas ceremonijas. Viņi ir iekārtojuši vietu kalnos tempļa celtniecībai, taču nav līdzekļu, lai šo ieceri īstenotu.

Cik daudz izstādēs šī sērija jau ir izstādīta?

Zviedrijā ir bijušas kādas piecas izstādes, Norvēģijā viena.

Tu esi strādājusi pie vairākiem žurnālu projektiem. Kas ir aģentūra Moment, kurā tu šobrīd strādā?

Tā drīzāk ir fotogrāfu apvienība. Fotogrāfi strādā pie saviem projektiem. Kādu no stāstiem mēs pārdodam, tomēr nestrādājam tik daudz uz pasūtījumiem, kā uz saviem projektiem. Galvenokārt esmu veidojusi stāstus par sievietes ķermeni. Attieksme pret sievietes ķermeni nekad nav neitrāla. Mani interesē ģērbšanās un izģērbšanās. Man ir iznākusi grāmata ar nosaukumu Aizsegi (Veils, 2006). Ceļoju pa Zviedriju un intervēju musulmaņu meitenes, kas valkā aizsegus. Šim stāstam ir arī otra puse! Esmu fotografējusi arī meitenes, kas iziet sabiedrībā ar kailu ķermeņa augšdaļu. Viņas darbojas savveida organizācijā un ir rīkojušas dažādas akcijas sabiedriskās vietās. Viņas jautā, kāpēc vīrieši var iziet sabiedrībā ar kailu torsu, bet sievietes nē. Esmu arī fotografējusi striptīza dejotājas. Kopumā mani interesē subjekti, kam nākas sastapties ar aizspriedumiem, cilvēki, kurus pārējā sabiedrība nosoda. Es vēlos viņus iepazīt tuvāk un palīdzēt pārējiem atvērt acis un spēt paraudzīties tālāk par savu degungalu.

Kāda ir tava fotogrāfes ikdiena? Vai tu strādā pie pasūtījumiem?

Zviedrijas mākslas padome man piešķīra stipendiju, kas man palīdzēja īstenot šo projektu. Protams, tur nebija tik daudz līdzekļu, lai dzīvotu divus gadus nestrādājot, tāpēc paralēli man bija jāstrādā arī algots darbs. Manuprāt, visiem fotogrāfiem finansiālā situācija ir gana sarežģīta.

Es redzēju tavas fotogrāfijās arī Agency Vu. Lūdzu, pastāsti, kāda ir jūsu sadarbība!

Aģentūrā Moment mēs cenšamies reklamēt un pārdot mūsu stāstus citām aģentūrām. Esmu pārdevusi dažas fotogrāfijas, bet ne no šī projekta, kas redzams izstādē, jo man bija svarīgi saglabāt privātumu un kontroli pār to. Aizsegi ir publicēts vairākos žurnālos. To nevarētu īsti saukt par pasūtījumu, tu pats veido savu projektu, ko pēc tam centies pārdot. Lielākā daļa pasūtījumu darbu, kurus es veicu, ir vietējiem žurnāliem, piemēram, portreti, taču no šāda veida darbiem nevar pelnīt iztiku. Es arī strādāju algotu darbu kā fotoredaktore Umeo universitātē.

Kāds ir tavs nākamais projekts, pie kā šobrīd strādā?

Es strādāju pie nākamā posma šim projektam. Gribu fotografēt zviedru vīriešus, kad tie dodas uz Taizemi. Pagaidu nosaukums ir Karaļvalsts. Pēc manām domām, taizemiešu sievietes raugās uz zviedru vīriešiem ar to pašu eksotisko citādību, kā zviedru vīrieši raugās uz viņām.

Kas attiecas uz kādu padomu, ko es varētu sniegt jaunajiem fotogrāfiem – pārliecinieties, ka jums ir pietiekami daudz laika katram projektam, pie kura strādājat.