Atskatoties pagātnē
Bārbikana centra mākslas galerijā Londonā līdz 13. janvārim skatāma izstāde, kura veltīta 1960. un 1970. gadu fotogrāfijai. Izstādes Viss bija kustībā: fotogrāfija 60. un 70. gados (Everything Was Moving: Photography from the 60s and 70s) kuratore Keita Buša (Kate Bush) ar savu darbu tikusi galā patiesi veiksmīgi, radot aizraujošu ceļojumu vēsturē – sniedzot ne tikai vizuālu baudu starptautiski atzītu fotogrāfu dažādajos meklējumos un sniegumā, bet liekot arī uz vēsturi paraudzīties no jauna caur fotogrāfiju. “Tā ir izstāde par fotogrāfijas unikālajām attiecībām ar pasauli, notikumiem un pieredzi,” skaidro izstādes kuratore.
1960. un 1970. gadi bija lielu pārmaiņu laiks – ar panākumiem vainagojās gadiem ilgie centieni nostiprināt fotogrāfijas vietu mākslas pasaulē – tieši šajā posmā muzeji sāka pieņemt to gleznu un skulptūru vidū, savukārt pats medijs attīstījās, atvēlot vietu jauniem personiskajiem meklējumiem, kā arī mainot klasiskā fotožurnālisma izpausmes. Vēsturiski šīs divas dekādes raksturo postkoloniālisms un neokoloniālisms, kā arī Aukstais karš. Amerikā un Dienvidāfrikā melnādainie iedzīvotāji cīnījās pret rasu segregāciju, Padomju Savienībā un Ķīnā valdīja totalitārais režīms, Vjetnamā noritēja kapitālisma un komunisma cīņa.
Izstādē caur fotogrāfu personīgajiem stāstiem atklājas dažādi skatījumi uz šīm vēsturiskajām detaļām. Viens no vismazāk zināmajiem fotogrāfiem, kurš, neskatoties uz to, vēstures lapās ierakstāms kā fotogrāfijas celmlauzis, ir dienvidāfrikānis Erensts Kouls (Ernest Cole, 1940-1990), kurš apguva fotogrāfiju tālmācības kursā, pārliecinot Rasu klasifikācijas padomi, ka viņš nav melnais, bet jauktās rases pārstāvis. Līdz ar to viņam bija iespēja strādāt par žurnālistu, kamēr citiem melnādainajiem amata brāļiem draudēja vajāšana un pat ieslodzījums. Kouls, pakļaujot sevi lielam riskam, iemūžināja aparteīda veiktās apspiešanas un diskrimināciju. Kādā attēlā viņš iemūžinājis, kā turīgs baltais uz ielas iepļaukā melnādainu zēnu. Baidoties par savu dzīvību, Koulam bija jābēg, un dzīves nogali viņš pavadīja Ņujorkā. Savukārt cits Dienvidāfrikas fotogrāfs Deivids Goldblats (David Goldblatt) tieši 1960. gados sāka izpētes darbu par dzimto zemi un tās milzīgajiem kontrastiem. Šajās desmitgadēs Goldblats iemūžinājis afrikandus – pirmo nīderlandiešu iebraucēju pēctečus –, ogļraču ikdienu, kā arī Soueto – piespiedu mājvietu melnādainajiem iedzīvotājiem – un Boksburgu – angļu un afrikandu valodā runājošo dzīvesvietu. Goldblata foto valoda ir balstīta humānismā, viņš neatbalsta aparteīda politiku, taču neiejaucas; savu attieksmi viņš demonstrē caur kontrastiem. Viens no uzskatāmākajiem paraugiem ir fotogrāfija, kurā melnādaino sieviešu publika noskatās konkursā Miss Lovely Legs (Miss Jaukās kājas), kurā slaidās kājas drīkst demonstrēt tikai baltās sievietes.
Tikmēr Ukrainā padomju varas noteiktās normas mākslā, kur, piemēram, bija riskanti fotografēt aktu, Boriss Mihailovs (Boris Mikhailov) mēģina apiet ar dubultekspozīciju. Par sēriju Vakardienas sviestmaize/Superimpozīcijas (Yesterday’s Sandwich/Superimpositions) Mihailovs saka: “Šifrēšana bija vienīgais veids, kā pētīt tādus aizliegtos tematus kā politiku, reliģiju un kailumu.” Fotogrāfijas, kurās tika paslēpti kodi un ziņas, tika izrādītas draugu dzīvokļos un pirmoreiz publicētas tikai pēc Padomju Savienības sabrukuma. Savukārt Lī Ženšengs (Li Zhensheng, 1940) slepenībā izfotografēja apmēram 30 000 negatīvu, atspoguļojot Ķīnas Kultūras revolūcijas aizliegtos notikumus. Daudzi no Ženšenga darbiem līdz šim publikai nav bijuši izstādīti.
Personīgākus meklējumus Amerikas Dienvidu štatos izstādē atspoguļo divi ASV fotogrāfijas milži – Brūss Deividsons (Bruce Davidson) un Viljams Eglstons (William Eggleston). Brūss Deividsons komentē: “Es nemēģinu stāstīt stāstu kā tādu, bet strādāt ar tematu intuitīvi, pētot dažādus redzespunktus, meklējot to emocionālo patiesību. Ja es vispār meklēju stāstu, tad tā ir mana saikne ar tematu.” Ja Brūss Deividsons savu personīgo attieksmi un empātiju rāda caur pilsoņu tiesību kustību, kur viņa uzņemtajos kadros – detaļās – atklājas plaša emociju gamma, tad Viljams Eglstons ar momentuzņēmuma estētiku un, lietojot krāsu kā izteiksmes līdzekli, dokumentē iekšējās ainavas. Šodien par ikoniskām uzskatītās fotogrāfijas to radīšanas laikā tika kritiķu izsvilptas.
Arī indiešu fotogrāfs Ragubirs Sings (Raghubir Singh, 1942-1999) savās fotogrāfijās akcentēja krāsas nozīmi. Viņš teicis: “Būtiskākais Indijā ir atdzimšanas cikls, kurā krāsa ir dziļš iekšējs avots.” Sings dokumentējis dzimto Indiju, parādot valsts sociālās un politiskās izmaiņas. Viņa fotogrāfijas ir gleznieciskas un, pretēji tradīcijai, dzīvas un cilvēku izraibinātas. Tāpat brits Lerijs Barouss (Larry Burrows, 1926 – 1971), kura dzīve traģiski aprāvās Laosā, netipiski laikam fotografēja karu ar krāsu, radot dinamiskas, kinematogrāfiskas kompozīcijas.
Citi fotogrāfi, kuri iekļauti šajā izstādē, ir meksikāņu fotogrāfe Grasiela Iturbide (Graciela Iturbide), kuru interesēja matriarhālā Hučitanas sabiedrība. Mali fotogrāfs Maliks Sidibē (Malick Sidibé), kurš, pretēji sociālistu politikai, portretēja plaukstošās klubu un mūzikas kultūras apmeklētājus, sniedz optimistisku, dzīvu un enerģijas pilnu ainu. Japāņa Šomei Tomatsu (Shomei Tomatsu, 1930) darbos atspoguļojas personīgā attieksme pret amerikāņu atstāto pēckara mantojumu, savukārt vācu mākslinieka Zigmāra Polkes (Sigmar Polke, 1941-2010) Afganistānā radītās, vēlāk manipulētās fotogrāfijas, ir politiska metafora par Padomju Savienības un Afganistānas konfliktu.
Izstāde ir ne tikai dažāda tās autoru izpausmēs, bet arī interesants skats uz vēsturiski tik nozīmīgo laika posmu, kurā, kā jau izstādes nosaukums vēsta, tik daudz kas mainījās. Izstāde, kurā var gan atklāt, gan just līdzi, gan pārdomāt un arī mācīties fotogrāfijas vēsturi.
