Pauls Bankovskis: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Kādreiz Padomju Latvijā visiem mākslas mīļotājiem goda lieta bija ne vien gadskārtējās Rudens izstādes apmeklējums viesnīcas Latvija izstāžu zālē un Mākslas dienas, bet arī žurnāla Māksla abonēšana. Savos labākajos laikos šis izdevums uz citu fona izcēlās ar, kā tagad varētu teikt, hipsterīgu brūna ietinamā papīra apvāku, kas laika gaitā mēdza apbružāties, ieplīst un beigu galā tika izmests.
Taču šo žurnālu īpašu padarīja vēl kāda īpatnība – tā priekšpēdējā lappusē jeb uz “3. vāka” katrā numurā tika publicēts kāda Latvijas fotomeistara darināts melnbalts pliknis. Nu, jūs labi zināt šo žanru – melnā pustumsā sakņupušu meiteņu silueti ar kautrīgi nodurtiem skatieniem, virs žagaru čupām lauka vidū neizskaidrojami levitējošas dāmas u.tml. Taču attēlā, kas manā pamatskolnieka atmiņā palicis visspilgtāk, nebija nedz tumšu ēnu, nedz pārdabisku triku. Es neatceros fotogrāfijas autoru, lai gan šādas tādas nojausmas tagad man ir. Tāpat kā man ir aizdomas, ka autoru, visticamāk, būs iedvesmojušas kaut kur redzētas pornogrāfiskas bildes. Katrā ziņā es tādas tolaik vēl nebiju redzējis. Vai varbūt arī biju, jo kaut kādā brīdī klasesbiedram Valdim vai Jānim nez no kurienes uzradās uz melnbalta fotopapīra pavairotas pornogrāfiskas spēļu kārtis. Bet tas nu tā.
Fotogrāfija bija uzņemta brīvā dabā, ja atmiņa neviļ, parkā pie Cēsu pilsdrupām. Vai pie kādām nebūt citām pilsdrupām, jo ne jau tās tur bija svarīgākais. Nekādu pārsteidzošu gaismas triku tajā nebija – fotografēts bija gaišā dienas laikā, lai gan varbūt arī ne gluži spilgtā saulē. Bildes centrā bija prāvs akmens. Uz akmens gulēja sieviete. Kaila. Nevis vienkārši kaut kā tur gulēja, bet varētu pat sacīt – bija izplājusies. Taču vēl bija arī vīrietis. Ar gludi skūtu galvu un melnu bārdu, kas viņu vērta īpaši draudīgu. Arī vīrietis bija pliks. Viņš bija noliecies pār gulošo ar nepārprotamu nodomu viņu iegūt.
Nē, nē, attēlā tomēr nebija nekā tāda, kas sašutušam vai uzbudinātam cenzoram to ļautu nodēvēt par pornogrāfisku – nekādu atkailinātu orgānu tur nebija. Un tomēr, kā tagad man šķiet, tas bija tieši tik pornogrāfisks, cik nu attēls valstī bez pornogrāfijas vispār var būt.
Apliecinājums tam savā ziņā ir arī fakts, ka arī pēc daudziem gadiem un visdažādāko bilžu redzēšanas, šī fotogrāfija no atmiņas tomēr nav pazudusi. Kā tajā līdzībā par diviem budistu mūkiem – vecu un jaunu – kas uz ceļa pie lielas peļķes satiek sievieti. Vecais sievieti peļķei pārnes pāri. Abi mūki turpina ceļu, un jau pēc laba laika jaunais vecajam pārmet, kā gan tas atļāvies pieskarties sievietei. “Es jau viņu sen biju aizmirsis, bet tu par viņu domā vēl arvien,” atbildēja vecais.
P.S. Man pašam šī žurnāla jau sen kā vairs nav. Kad Arnis Balčus man nezināmā ceļā bildi bija atradis un atsūtījis e-pastā, vēru to vaļā ar zināmu piesardzību. Taču viss izskatījās vēl sliktāk un nožēlojamāk, nekā manās pusaudža atmiņās. Bildes autors bija J. Blumbergs, tā saucās Leģenda un tas bija bijis 1989. gada maija/jūnija žurnāla Māksla numurs. Fonā laikam gan bija Siguldas pilsdrupas. Un es jau arī Siguldā dzīvoju. Lai gan dzimis biju Cēsīs.
