Pārdod privātumu
Privātās telpas publiskošanā fotogrāfija un video pēdējās desmitgadēs spēlē galveno lomu. Tieši šo mediju mākslinieki veido kodolu Frankfurtes Širna galerijā skatāmajā izstādē Privātums (Privacy). Šī izstāde ir ievērojama ar to, ka ne tikai retrospektīvi atskatās uz mākslu, kas visskaļāk grāvusi robežu starp privāto un publisko, bet arī mēģina izprast privātuma nozīmi laikā, kad cilvēku vēlme nemitīgi komunicēt ar tekstiem un attēliem ir daudz stiprāka par bažām par mūsu privātumu.
Izstāde ir iekārtota kā vēsturisks pārskats par tēmu, ko ievada amatierfotogrāfu ģimenes albumi, video materiāli, teksta un attēlu dienasgrāmatas. Tad seko autori, bez kuriem šāda izstāde būtu neiedomājama – Nena Goldina (Nan Goldin) ar slaidšovu no fotogrāfijām ar draugu intīmo dzīvi, Treisija Emina (Tracey Emin) ar savu izvandīto gultu, Sofija Kalle (Sophie Calle) ar savu fotodienasgrāmatu, Raiens Makginlijs (Ryan McGinley) ar vienaudžu grupņikiem u.c. Tas viss ir aizkustinoši, taču, no šodienas viedokļa raugoties, guļamistabas fotogrāfiju žanram trūkst sensācijas piegaršas. Protams, ja vien neskaita Lī Ledara (Leigh Ledare) erotiski-pornogrāfiskās fotogrāfijas ar savu mammu. Realitātes šovi, dzeltenā prese un sociālie tīkli ir padarījuši ekshibicionismu un vuārismu par sabiedrības normu. Ja Treisijas Eminas gulta 1999. gadā bija kā revolūcija mākslai un medijiem, tad šodien ar šādām revolūcijām ir pilnas mūsu Facebook sienas. Tas nozīmē, ka privātais jau labu laiku ir daļa no publiskās telpas jeb – kā sāka izstādes kuratore Martina Veinhārta (Martina Weinhart) – tas ir termins no pagātnes. Šodien notiekošo viņa piedāvā saukt par post-privātuma ēru. Un tieši šeit sākas izstādes interesantākā daļa.
Izstādē ir vesela virkne mākslinieku, kas savus darbus atraduši sociālajos tīklos, porno lapās, iepazīšanas portālos, YouTube un Google Street View. Sabiedrībai fotogrāfija ir būtisks pašreprezentācijas instruments, un izstādes pieteikumā lietotais sauklis “I text, therefore I am” (“Es sūtu īsziņu, tātad esmu”) visprecīzāk raksturo mūsdienu pilsoņa attiecības ar komunikācijas tehnoloģijām. Un, ja jau internets ir pārpludināts ar reālistiskām fotogrāfijām, tad vienmēr atradīsies kāds, kas tās var uzmeklēt, atlasīt un iecelt jaunā kontekstā, lai runātu par laikmetu, kurā dzīvojam. Mihaels Volfs (Michael Wolf) fotografē Google Street View attēlus, trīs beļģu mākslinieku apvienība Leo Gabin veido YouTube video tipoloģiju ar jaunām meitenēm, kas tīra māju, rāda pēcpusi, trako un vemj, Evans Badens (Evan Baden) rekonstruē mirkļus pirms jaunas meitenes šēro kārtējos fotoattēlus, Maiks Bušē (Mike Bouchet) izveidojis video tepiķi no 10 tūkstošiem porno filmu.
Fotogrāfijai ir īpaša nozīme tā saucamajā pilsoņu fotožurnālistikā. Arī Latvijā liela daļa mediju saturu veido no lasītāju iesūtītām fotogrāfijām un video. Atcerēsimies kaut vai gadījumu, kad kāds bija nofilmējis strādniekus aizlāpām asfalta bedrītes Ziepniekkalnā. Dažas dienas vēlāk mērs Nils Ušakovs atlaida atbildīgos no darba un aicināja pilsoņus arī turpmāk būt acīgiem. Tas nozīmē, ka kameras (jo īpaši tālruņos) mums ļauj atklāt jaunas un fotogrāfiski neapgūtas teritorijas mūsu dzīvē. Fotogrāfija var sagādāt raizes, jo spēj fiksēt mūs vājuma vai atslābuma brīžos, piemēram, guļot ar atvērtu muti sabiedriskajā transportā – šādu sēriju ar mobilo tālruni uzņēmis Marks Valingers (Mark Wallinger).
Laikam ejot mainās veids, kā mēs uztveram privāto un komunicējam savējo. Realitātes šovi vairs nav modē, bet pašu realitāti daudz vieglāk uztveram caur filtriem, kā Instagram un Hipstamatic, nevis tiešā veidā. Tas, ko mēs varam novērot sociālajos tīklos, ir cilvēku apmātība ar savu tēlu, kameru vēršot pret sevi, nevis apkārtējo pasauli. Taču arī šeit fotogrāfijai ir maz sakara ar realitāti, bet gan drīzāk tas ir līdzeklis, ar ko uzturēt savu iedomāto es. Šeit var rast analoģiju ar momentuzņēmuma estētiku – ja senāk tas bija paņēmiens intimitātes un ticamības efekta radīšanai, tad tagad drīzāk nodrāzts triks modes fotogrāfijā, lai patērētājus tuvinātu zīmola identitātei. Šodien privātums ir prece jeb – kā lasīju kādā rakstā – jaunā nafta, kas darbina jauno tehnoloģiju kompānijas. Varam tikai minēt, cik caurspīdīgi reiz kļūsim un vai pienāks tā stunda, kad viss privātums būs iztirgots.
