Preses fotogrāfijas nelaimju izstāde
Dienas balvas fotogrāfijā otrajam konkursam bija iesniegti 3100 darbi, šobrīd Rīgas Mākslas telpā notiekošajā izstādē ir skatāmi 100, uzmanības cienīgi ir varbūt tikai pāris attēli. No laikraksta rīkotā konkursa ir sagaidāma preses fotogrāfijas žanru veicināšana, taču fotogrāfiem nav intereses par notiekošo Latvijā un pasaulē. Kategorijā Dokumentālā fotogrāfija nav liecību par 2012. gadu norisēm. Autori grimst savos pārdzīvojumus, viņu vizuālie vēstījumi neuzvedina uz hipotēzēm par to cēloņiem, arvien palielinot depresiju. Paši autori laikam domā, ka tās ir vizuālās haikas. Tomēr banālo simbolu izmantošana nerada interpretācijas prieku. Grumbainas rokas un nodzeltējušās fotogrāfijas – tas ir par to, kas bijis; bērniņš ar rotaļlietu/krancīti/kaķīti – kas būs; abi kopsummā apliecina mūžību; ziemas peldētāji – veselā miesā vesels gars; miglainās/sniegotās/krēslojošās/austošās lauku un pilsētu panorāmas – latviskums. Attēli kategorijā Daba atklāj, ka Latvijā mēdz būt aukstas ziemas un miglā tīti vasaras rīti. No putna lidojuma mūsu zemītes pleķīši ir sevišķi skaisti, ja kadrā neiekļūst mežu cirsmas un krūmiem aizaugušie, kādreiz kultivētie laukumi. Pakāpeniski kā Češīras kaķis pazūd cilvēki kategorijā Cilvēks: paliek silueti, pakausis, ar rokām aizsegtā seja, atspulgs vitrīnā… Pārējie jau ir Īrijā.
Runājot bez ironijas, problēmas ir vecas: detaļu fotografēšana, neredzot un neparādot kontekstu (no tā cieš boksam veltītā sērija); ja atslēgas ir, tad par tām kalpo nodrāztie simboli (grumbainas rokas); izdomas trūkums (atkal cūku bēres, ziemas peldes, kuģis ledū), kičīgs mīlīgums (vardes acs supertuvplānā, Vidzemes pļava, piemīlīgi zvēriņi, mūķenes pussmaids). Fotogrāfi manipulē ar trafaretiem-simboliem, neizmantojot neverbālos (ķermeņa kustība, acu skatiena virziens) un plastiskos kodus (līniju un formu veidotie bildes apskates vektori). Reportāžai nepieciešamais stāstījums nevar izvērsties, jo kadrā ir viennozīmīgs tēls-simbols, kurš nav saistīts ar to, kas atrodas aiz kadra. Tas piešķirtu vēstījumam laika un telpisku izvērsumu, ko varētu interpretēt skatītājs. Kā vērtīgas preses fotogrāfijas, kuras gan labi ilustrē notikumu un portretē cilvēku, gan sniedz plašu interpretāciju spektru no ironijas līdz nopietnām pārdomām, minēšu Jāņa Saliņa Reformas un Laura Vīksnes Ekonomikas ministru.
Pretenzijas uz psiholoģismu, introspekcijām it kā liecina par fotogrāfu apzinātu bēgšanu no sociālās dzīves negatīvisma privātās dzīves jomā. Tomēr arī par to izstādē nav stāstu. Autori baidās stāstīt par sevi, savu vai paziņu ģimeni, dzimtu. Šķiet, divtik dīvaini, jo zvēriņu un bērniņu attēlu daudzumam vajadzētu korelēt ar ģimenes hronikas iemūžināšanu. Bet ģimenes dzīves nav. Laikam tāpēc, ka fotogrāfus vispār neinteresē darbības vārdi īstenības izteiksmē – precas, strādā, dzemdē, mirst, aizbrauc. Visbriesmīgākais ir tas, ka fotogrāfi skatās uz pasauli caur štampu prizmu, nevēloties izaicināt laikmetu un autoritātes, vēršot skatītāju uzmanību tam, par ko mediji un politiķi runā negribīgi. Un izaicināšanas nav arī formas ziņā. Tikai vienā bildē bija skaidri redzama digitālā apstrāde vēstījuma efekta iegūšanai. Ja nav ko teikt, tad nevar lietot arī tehniskās iespējas. Hei, kur tu esi, niknā un radošā digitālā laikmeta paaudze?
Un vēl. Ārkārtīgi slikta ir fotogrāfiju digitālās drukas kvalitāte. Laikam jau Diena ir vīlusies šajā projektā, uzskatot, ka iesniegtie attēli nav labākas kvalitātes cienīgi. Taču Latvijas fotožurnālistika varēs attīstīties, ja būs šādas izstādes kopā ar nikni lietišķu kritiku.
