Vienas fotogrāfijas stāsts: Lauris Vīksne
Foto ziņu aģentūras F64 fotogrāfs Lauris Vīksne (1983) stāsta par fotogrāfiju Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, ar kuru ieguva Dienas Gada balvas fotogrāfijā 2012 apbalvojumu kategorijā Cilvēks.
Fotogrāfija tika uzņemta žurnāla Playboy lielajai intervijai. “Jau biju uztaisījis vairākus stāsta emociju kadrus, domāju, ka tie būs vienīgie, bet intervētāji Egīls Zirnis un Ivars Āboliņš ieteica uzņemt vēl kādu pozētu bildi,” stāsta Lauris. Intervija esot bijusi ļoti interesanta, fotogrāfs, tās iedvesmots, izgājis cauri ministrijai un ieraudzījis konferenču zāles dzeltenīgo sienu, pie kuras bija pielikti visu iepriekšējo ekonomikas ministru portreti. Sekretāre šaubījusies, vai ministrs vēlēšoties, ka viņu piekar pie sienas, taču Lauris Vīksne pārliecinājis, ka grib parādīt dzīvu, foršu un inteliģentu cilvēku. Pavļuts pilnībā uzticējies. Lauris tikai vēlāk ieraudzījis detaļas – elektrības slēdžus un pudeles, kuras nebija laika novākt. Tie patiesībā bildei piešķir interesantu piedevu, zemtekstu un neviennozīmību, arī ekonomikas jautājumu sakarā. Šī fotogrāfija tika izvēlēta intervijas ievadbildei. Lauris ir gandarīts, ka viņam noticēja – gan foto redaktores, kuras ikdienā ļoti palīdz notikumu un bilžu atlasē, gan konkursa žūrija.
Lauris Vīksne piekrīt izskanējušajai diskusijai, ka aktivitāte no profesionāliem fotogrāfiem varēja būt lielāka, līdz ar to arī konkursa līmenis būtu bijis augstāks. Motivācija nav bijusi pietiekami augsta, jo daudzu fotogrāfu problēma, un ilgi arī viņa, ir bijusi neattaisnota paškritika. Lauris gan apņemas kolēģus iedrošināt, lai viņi nākamajā gadā piedalās. Savukārt pārmetumus par to, ka nav atspoguļoti gada notikumi, Lauris skaidro ar fotogrāfu pārāk lielo subjektivitāti, nespēju uz faktiem paraudzīties no malas. Viņš nepiekrīt, ka vaina meklējama ārvalstu žūrijā: “Ja bilde ir laba un atspoguļo ko svarīgu, to saprot un uztver arī aiz robežām.”
Lauris par preses fotogrāfu strādā kopš 2004. gada, taču interesi par amatu ieguvis jau bērnībā no tēva un vectēva. Juris Millers 2004. gadā Laurim iedevis digitālo fotoaparātu, teikdams: “Mēģini!” Vēlāk arī Kaspars Ūdris novērtējis viņa darbu, un tas sakritis tieši ar Vakara Ziņu rašanos. Strādājis sākuma komandā un novērtē to kā pamatīgu skolu. Dzeltenās preses aizkulises raksturo kā “ne vienmēr visiem var izdabāt”, taču ar lielāko daļu portretējamo saglabājis labas attiecības. “Es nekad neesmu mēģinājis kādam izdarīt ko sliktu. Ja man ir jākonstatē fakts, jāpiefiksē, kur kāds atrodas publiskā vietā, es to daru.”
2007. gadā Lauris sāka strādāt F64. Viņš nosmej, ka Latvijas fotožurnālista ikdiena ir neprognozējama, jo ieplānotas bildēšanas ir reti; visbiežāk no klienta zvana līdz izbraukšanai ir neilgs mirklis. Tas nosaka arī darba specifiku – jābūt ātram, spējīgam pielāgoties. Fotogrāfs uzskata, ka pozitīvs uztraukums arī jāsaglabā vienmēr. Vissvarīgāk Laurim šķiet, lai klients ir apmierināts, lai cilvēkam, kuru fotografē, nav grūti un nepatīkami. Gatis Rozenfelds reiz formulējis Laura stiprās puses – spēju ātri koncentrēties darbam un prasmi cilvēku atspoguļot tādu, kāds viņš ir. Lauris šīs lietas pilnveido katru dienu. “Ja cilvēki vēlāk izsaka atzinību, tas stimulē attīstību.” L. Vīksne balstās uz sajūtām un mērķiem, nevis solījumiem, viņam nepatīk, ka no viņa kaut ko gaida, tādēļ viņš vienkārši dara. Vislabāk viņam padodas un patīk reportāža, aģentūrā savukārt ir apguvis arī pārējās profesijas šķautnes, īpaši gaismošanas specifiku.
Lauris ir laimīgs, ka varējis mācīties no daudziem lietpratējiem, kuri spējuši motivēt un iedvesmot darbam. Jānis Saliņš savulaik licis vairāk domāt, nevis vienkārši fotografēt, vai sliktākajā gadījumā aiziet nesagatavotam. “Jābūt gatavam reaģēt, jāprot iegūt portretējamā uzticību,” skaidro Lauris. Inetu Radēviču, piemēram, nācies nofotografēt 4 minūšu laikā pirms Gada balvas sportā pasniegšanas ceremonijas. Šāda visu spēku un spēju koncentrēšana var iztukšot, taču tā esot pozitīvā ikdienas rutīna.
Kad ierunājos par izglītību, Lauris atzīst, ka profesionāla, augsta līmeņa izglītība fotogrāfijā, protams, būtu vajadzīga. Ir labi, ja fotogrāfi dalās ar savu pieredzi un zināšanām, taču tikai ar to nepietiek. Tiem, kas ir mācījušies ārzemēs, varot just pasaulīgāku domāšanu.
Reportāža Latvijā pārstāvot pasūtītāja un tirgus intereses. Fotogrāfija atspoguļo pieprasījumu. “Tomēr jāsaprot, ka Latvijā foto stāstus nav, kur realizēt,” Lauris mazliet skumji nosaka. “Protams, ikdienas darbs apgrūtina ilgstošu projektu veidošanu, taču vismaz man pašlaik ir iespēja parādīt to, ko es māku, tajā kontekstā, kādā arī darbojos.”
Savas bildes Lauris apskata ik pa laikam, piemēram, kad apciemo omīti un izšķirsta viņas sakrātos žurnālus. Viņam patīk savu darbu analizēt, paraudzīties uz to ar jaunu pieredzi, pat veikt, kā viņš pasmejas, sociāli antropoloģisku pētījumu, kurā redzams, kā gadu gaitā attīstījušies notikumi, mode un pazīšanās. “Sabiedrības reportāža nav nemaz tik peļama, jo tas ir drukāts materiāls, kas visus šos notikumus, faktus saglabā vizuālā formā. Tā būs vēsture, laikmeta liecība. Tā ir daļa no realitātes, kuras liecinieks esmu bijis. Mans pluss ir tas, ka man nav grūti uztaisīt arī dzeltenās preses bildes, es to nesaskatu nedz par diskomfortu, nedz savu spēju noniecinājumu.”
