Emocionālās tumsas spēles
Fotogrāfs Alnis Stakle relatīvi īsā laika periodā piedāvā otro personālizstādi – ekspozīciju Biežņa var apskatīt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā līdz 28. aprīlim. Pirms tam, no 2012. gada 6. decembra līdz 2013. gada 11. janvārim, Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijas apmeklētājiem bija skatāms Vienkāršs stāsts. Atšķirībā no LMC izstādes, šajā ekspozīcijā mākslinieks iekļauj paša radītus darbus, nevis izceļ no atvilktņu atvilktnēm citu radīto zem sava vārda. Atgādināšu, ka izstādē Vienkāršs stāsts Alnis Stakle izstādīja savās rokās nejauši nonākuša nezināma cilvēka albuma fotogrāfijas, ekspozīciju papildinot ar melniem baloniem, skaņu ierakstu un vienu paša radītu fotogrāfiju.
Ienākot LNMM izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā, pirmais, kam skatiens pievērš uzmanību, ir fotogrāfija, kura atrodas izstāžu zāles centrā (starp abiem telpā redzamajiem logiem). Romantisma laika gleznas fragments ir tik tumšs un izplūdis, ka to ir gandrīz neiespējami nolasīt. Veroties darbā ilgāk, skatiens neviļus novēršas, aizslīdot pie citām ekspozīcijā redzamajām fotogrāfijām, kas pirmajā acu uzmetienā rada iespaidu, ka mākslinieks cenšas atrādīt savu ceļojumu ieguvumus. Tikai otrajā plānā kaut kur dziļi prātā sāk cirkulēt domas par autora sniegto vēstījumu, raisot jautājumu – kāpēc izvēlētas tieši Āfrikas valstis un romantisma gleznotāja Eižēna Delakruā (Eugène Delacroix, 1798-1863) gleznās manāmās ciešanu ainas? Pamazām apskatot darbus vēlreiz, Delakruā gleznās ietvertās zīmes kā puzles gabaliņi saliek kopā Āfrikas vēsturisko karti. Caur gleznu fragmentiem ir nolasāmas tās ciešanas un sāpes, kam cauri izgājušas Āfrikas tautas – grieķu tirgotājiem un ceļotājiem, romiešu iekarotājiem, vergu tirdzniecībai, kolonizācijai un citiem ne mazāk sāpīgiem vēsturiskiem notikumiem. Ekspozīcijā sevišķi labi nolasāma vergu tirdzniecības un kolonizācijas vēsturiskā aina, akcentējot sabiedrības pārciestās emocijas. Kā zināms, Āfrikas iezemieši kā lēts darbaspēks ar kuģiem tika izvesti un pārdoti Vidējo Austrumu zemēs, kā arī izmantoti jaunatklātajā Amerikā. Pašpasludināto Āfrikas valstu robežas kolonizatori noteica pēc sava prāta, ņemot vērā dažādu tautu apdzīvotās teritorijas, kas laika gaitā Āfrikas tautu noveda līdz savstarpējiem konfliktiem un nežēlīgiem kariem. Stakles ceļojuma ieguvumos ir manāms tas, ko vēstures pēdas ir atstājušas Āfrikai, nelielai kontinenta daļai. Būtībā Stakle Āfrikas ceļojuma laikā iegūtās fotogrāfijas ir sasaistījis ar Eiropas muzejos uzņemtajiem kadriem.
Viena fotogrāfiju grupa, kas ir iekļauta ekspozīcijā, lec ārā no ceļojumos iegūtajiem labumiem. Lai būtu priekšstats, par kādām grupām tiek runāts, jānorāda, ko Alnis Stakle izstādes pavadošajā tekstā ir pateicis priekšā: “Darbu sērijā var izdalīt trīs daļas. Pirmā fotogrāfiju grupa top, apropriatīvi pievēršoties kristīgajiem, sublīmajiem un ciešanu heorizācijas motīviem romantisma laikmeta glezniecībā. Savukārt otrā attēlu grupa top ceļojot pa bijušajām vakarzemes valstu kolonijām Āfrikas kontinentā un fotografējot nakts laikā vidi un cilvēkus. [..] Trešā attēlu grupa top manas mājas pagrabā, pievēršoties kukaiņu, zirnekļu tīmekļu un putekļu makrostudijām.” Tieši trešā grupa, kas ir tapusi mājas pagrabā, šķiet, estētiski pievilcīgākā, un ir tā, kas nesasaucas ar Āfrikas vidē un Eiropas muzejos tapušajām fotogrāfijām. Mājas pagrabā tapušajās bildēs pievilcīgums rodams gaismas un tumsas saspēlē (no attāluma skatoties). Veroties fotogrāfijās tuvumā, tās raisa ložņas sajūtu, it kā nakts stundās rokoties starp koku stumbriem, krūmiem un citiem biezokņiem. Visām trim grupām vienīgais atrodamais kopsaucējs ir tumsa, kas mājas pagrabā un Āfrikas kontinentā tapušajām fotogrāfijām acīmredzami ir nolasāma, bet Delakruā gleznu fragmentos tā ir lasāma caur ciešanām un sāpēm, ko izcieš attēlos redzamie personāži.
Kopējais fotosērijas iespaids ir baiss un spocīgs, ko rada fotogrāfijās nolasāmās ciešanas, sāpes, netīrā vide, vientuļie pagalmi, naksnīgās ielas un Stakles apzināti deformētie cilvēku stāvi. Caur izplūdušajām fotogrāfijām patiesāk tiek atainota pagātnes realitāte, tā tiek atdzīvināta un izjusta spēcīgāk, emocionālāk. Iespējams, kādam apmeklētājam baisuma sajūtu raisīs arī telpā dzirdamā skaņa, ko Stakle uzsver kā neatņemamu izstādes sastāvdaļu, kurai par pamatu tiek izmantota pašradīta skaņas skulptūra (atrasti stikli, gruži, akmeņi, metāls utt.). (No izstādes anotācijas.) Manuprāt, izstādē Biežņa skaņa ir izmantota nepamatoti. Velku paralēles ar Ievas Epneres izstādi Telpas atmiņa. Ja Epneres izstādē visi izmantotie mediji, tostarp skaņa, saplūst, viens otru papildinot, tad Stakles izstādē skaņa ir lieka.
Nobeigumā gribu norādīt, ka man ir prieks par fotogrāfa Aļņa Stakles inteliģenci un spēju uzrakstīt izstādes anotāciju bez mākslas zinātnieka palīdzības. (Varbūt es kļūdos un tomēr kāds ir palīdzējis to radīt?) Mākslinieks šoreiz ir pārcenties, jo pēc otrās atkāpes pirmā teikuma izlasīšanas nereta parādība būs lasītāja vīpsnāšana par pārgudrības izrādīšanu (skatīt izstādes pavadošā teksta pilno variantu, nevis pie sienas redzamo. Apskatot izstādi otrreiz, latviešu valodas apraksta versiju vairs nemanīju, bija pieejama tikai angļu valodas izdruka).
Respektīvi, fotogrāfs anotāciju varēja uzrakstīt arī vienkāršākos vārdos, lai būtu vēlme un bauda to izlasīt, nevis apstāties ceļa vidū. Kā arī, lai gūtu detalizētāku ieskatu izstādē redzamajos darbos, un līdz galam apmierinātu interesi par ekspozīcijā ietvertajiem darbiem, trūkst informācijas par fotogrāfiju sērijas tapšanas datējumu. Kā zināms, norāde “darbs pie sērijas ir sācies pirms dažiem gadiem” (skatīt anotācijā) ir interpretējama ļoti plaši.
