Kristofers Aksens
Zviedrijā dzimušais Kristofers Aksens (Kristoffer Axén, 1984) dzīvo un strādā Ņujorkā. Viņš ir studējis Starptautiskajā fotogrāfijas centrā (ICP) un ir bijis Tīrneja fonda stipendiāts. Viņa darbus var aprakstīt kā noskaņas pilnus, atmosfēriskus un kinematogrāfiskus vienlaicīgi. Viņa darbi ir bijuši izstādīti solo izstādē Munka galerijā Ņujorkā 2013. gadā, un viņš ir piedalījies grupas izstādēs ASV, Čehijā, Polijā, Itālijā, Zviedrijā, Ķīnā un Dānijā. Viņa darbi ir iekļauti ceļojošajā izstādē un grāmatas projektā Reģenerācija2: rītdienas fotogrāfi šodien (ReGeneration2: Tomorrow’s Photographers Today), kurā tika izcelti īpaši talantīgi jaunie fotogrāfi un ko organizēja Aperture Foundation 2010. gadā.
Tavi darbi ir ievērojami saistīti ar psiholoģiju. Vai šī zinātnes nozare tevi interesē kā radīšanas priekšnoteikums vai tam ir kāda cita nozīme?
Jā, mani ļoti interesē psiholoģija kā zinātne un filosofija, bet varbūt vairāk tajā aspektā, kā tā atklājas mūsu dzīvē. Lai gan es lasu konkrētus psihoanalītiķu un rakstnieku darbus, kas runā par prāta dzīvi kā tuvāko vai vienīgo realitāti, es to vairāk daru personisku motīvu vadīts nevis, lai izmantotu to kā tiešu resursu, neskatoties uz to, ka tas automātiski tāds kļūst. Mana galvenā motivācija uzņemt fotogrāfijas ir vairāk saistīta ar personisko pieredzi un to, ko es saskatu kā zemūdens straumes sevī un citos, kas faktiski ne ar ko neatšķiras.
Pastāsti par savu darba procesu!
Es fotografēju it kā uz labu laimi, šad un tad pievienojot inscenētas fotogrāfijas, kas nodrošina jauku, lielu attēlu bibliotēku, kas konstanti aug. Pēc tam es pārskatu šo fotogrāfiju kolekciju un atlasu svarīgākās, lai tās pēc tam apstrādātu laikietilpīgajā rediģēšanas procesā. Tad es kaut ko noņemu, kaut ko pievienoju, manipulēju dažādos veidos, kā galveno uzstādot mērķi radīt attēlu, kas vistuvāk atgādina to noskaņu, kas mani interesē – cenšos radīt tādu kā attālu vietu. Tad, cerams, parādot šos attēlus kopā, tie izstāstīs kādu nenoteiktu stāstu – noskaņas stāstījumu, kur skatītājam jāaizpilda trūkstošās detaļas.
Kas ir galvenās lietas tev kā mūsdienu māksliniekam, ko tu vēlētos manifestēt?
Es vienkārši gribu uzņemt šīs ainas, kurās ir kādas noteiktas personiskas un sapnim līdzīgas īpašības un kuras tajā pašā laikā manifestē kaut ko vispārīgu un kolektīvu. Neuzspēlēts nemiers, neizteikta vēlme uz transcendenci un, iespējams, sirreālās sajūtas novērtēšana, kas nāk komplektā līdzi faktam, ka esi dzīvs.
Kas uz tevi ir atstājis iespaidu un kas ir tavi mentori?
Es galvenokārt iedvesmu gūstu no kino un glezniecības. Bela Tara un Deivida Linča filmas, piemēram, vai Mammas Andersones, Maikla Bormana un Tima Aitela gleznas uz mani ir atstājušas iespaidu. Kas attiecas uz fotogrāfiju, man patīk Toda Haido, Daido Morijamas un Antuāna Dagotas darbi.
Pie kā tu strādā šobrīd?
Es joprojām strādāju pie sērijas Notikumi dabā, kas ir šie distancētie, nenoteiktu notikumu kinematogrāfiskie skati. Es arī esmu uzsācis darbu pie jaunas sērijas – tā ir vairāk monohromatiska un tonalitātes ziņā neizteikta. Šīs sērijas centrā ir vientuļi, anonīmi tēli, kas kustas tikpat anonīmi gandrīz pamestās vietās un meklē kaut ko, ko tie paši pat nespēj īsti definēt. Kaut kas svarīgs ir zudis, bet atmiņas par to ir traumatiski zudušas – kaut kas tāds, manuprāt. Darbs pie šīs sērijas ir tikko sākts, tā kā izpildījums vēl var mainīties.
