Intervija ar Mišeli Palermo

Itāļu fotogrāfe Mišela Palermo (Michela Palermo, 1980) pēta Kastelvolturno – vienu no nabadzīgākajiem rajoniem Kampaņas reģionā Itālijā, kur spēcīgi darbojas mafija. Rajonu izpostījuši nekustamo īpašumu darījumi, kas dažās desmitgadēs dabiskus mežus pārvērtuši tuksnešainos klajumos ar neskaidru statusu. Kopš 1980. gada šai reģionā vērojams liels imigrantu pieplūdums no Āfrikas. Mūsdienās Dienviditālijā ir lielākais ārvalstu pilsoņu skaits.

Ieguvusi grādu politikas zinātnē Boloņas Universitātē, Mišela Palermo pabeidza pilna laika studiju programmu Starptautiskajā Fotogrāfijas centrā Ņujorkā. Kopš pievēršanās fotogrāfijai viņa jau trīs projektos analizē sev tuvo apkārtni. Pašlaik Mišela Palermo strādā par fotogrāfi aģentūrā ONOFF Pictures. Ir piedalījusies ISSP rīkotajā Middle Town projektā.

Interesanti, ka tev ir grāds politikas zinātnē. Kāpēc pievērsies fotogrāfijai?

Pirms sāku studēt fotogrāfiju, es pabeidzu studijas politikas zinātnē un uzrakstīju bakalaura darbu par sieviešu tiesībām multikulturālās sabiedrībās. Veicot izpēti dzimtes studijās, es sapratu, cik nozīmīgs ir reprezentācijas process identitātes konstruēšanā un cik spēcīgs instruments var būt fotogrāfija, atklājot skatītājiem informāciju un dažādas nozīmes. Tā es sāku reflektēt par attēlu lomu un to izmantošanu, kā attēlu autore diskutējot arī par savu lomu un darbiem.

Tu fotografē imigrantus no Āfrikas, otro paaudzi, kas dzimusi Kastelvolturno. Kāda viņiem šķiet dzīve Itālijā, un kā tas atspoguļojas viņu identitātē?

Galvenokārt viņus atstāj savā vaļā. Viņu atšķirība netiek atzīta, un valsts institūcijas viņu integrāciju neatbalsta. Bet, manuprāt, ironiskā kārtā šis tukšums rodas no savveida hibridizācijas, ko otrai paaudzei nākas piedzīvot attiecībā uz viņu izcelsmi un kultūru, no vienas puses, un Itālijas sabiedrību – no otras.

Manuprāt, mūsdienās ir svarīgi saprast, ka identitātes konstruēšana nav tas pats kas piederības sajūta nacionālajai kopienai. Šie imigranti runā vairāk nekā vienā valodā, un viņiem ir citāda izpratne par ģeogrāfiju. Itālijas sabiedrībai kā uzņēmējvalstij vajadzētu saskatīt šos pozitīvos aspektus. Tāpēc esmu pārliecināta, ka viņi var paust alternatīvu viedokli un dot valstij jaunu enerģiju. Diemžēl sistēma viņus neatbalsta, arī sabiedrība viņus apklusina un padara neredzamus. Manuprāt, tas ir riskanti.

Ar šo sēriju tu piedalījies arī Middle Town projektā, kuru organizēja ISSP. Kā nolēmi piedalīties?

Man likās, ka Kastelvolturno projekts labi iederēsies Middle Town koncepcijā. Šai rajonā, kādu esmu to attēlojusi, nav nekā iespaidīga. Parasti šo vietu piemin saistībā ar nelegālajiem imigrantiem vai jautājumiem, kas attiecas uz mafiju, bet ir gandrīz neko nedzird par vienu no lielākajām melnādaino kopienām Itālijā un tās ikdienas dzīvi. Otrā paaudze ir gandrīz neredzama, viņi praktiski nemaz nav asimilējušies. Man bija liels prieks dalīties ar šo pieredzi kolektīvā projektā, kur mūsu uzdevums bija pētīt atšķirīgus apgabalus Eiropā. Tā bija brīnišķīga pieredze, jo katram no mums bija atšķirīgs priekšstats par mazpilsētu gan fotogrāfiskā, gan koncepcijas ziņā, un man bija ļoti noderīgi pārdomāt savu projektu pārējo darbu kontekstā.

Tu esi īstenojusi vēl divus projektus – Mana salauztā pasaule (My Broken World) un Kad es tev sekoju (As I Was Following You), kas atklāj tavus personīgos meklējumus un intereses par tavu apkārtni. Kā tu raksturotu šos projektus?

Skatoties hronoloģiski, Kad es tev sekoju bija mans pirmais projekts. Es pie tā sāku strādāt, studējot fotogrāfiju Ņujorkā. Tolaik man nebija lielas nojēgas par savu rokrakstu, un, manuprāt, tas bija pirmais mēģinājums ar attēlu palīdzību analizēt savas emocijas.

Tad es atgriezos Itālijā, un likās dabiski aplūkot tās vietas, kur esmu uzaugusi. Mana salauztā pasaule ir mans viedoklis par zemestrīces sekām Irpīnijā 30 gadus pēc šī notikuma.

Es piedzimu dažus mēnešu pirms zemestrīces, un pavadīju bērnību šī reģiona atjaunošanas procesā. Kad biju bērns, viss bija salauzts. Neraugoties uz to, es uzaugu, apbrīnojot trausluma skaistumu, un laikam jau šis aspekts parādās manā pieejā.

Kopumā 1980. gada zemestrīce Irpīnijā man liekas kā pāreja no zemniecības uz postindustriālo pasauli. Tas ir fenomens, kas ietekmējis dažādas Itālijas daļas pēdējo gadu laikā un ir izmainījis visas valsts vaibstus. Salauzts attiecas uz šo pārrāvumu, uz kaut ko, kas atstāts pagātnē, un uz vēlmi dzīvot tālāk.

Kopš šī projekta es uzņemu krāsainās fotogrāfijas, un mani saista dokumentālā fotogrāfija, kurā varu izmantot savas teorētiskās zināšanas, lai atrastu stāstus, kas mani interesē. Es uzņemu arī melnbaltās fotogrāfijas kā vizuālas piezīmes, un man šīs atšķirīgās pieejas šķiet savstarpēji saistītas. Tā vai citādi, es jūtos stipri saistīta ar attēliem, ko esmu uzņēmusi, un ar cilvēkiem, ko esmu satikusi. Šajos attēlos ir žests un faktūra, un tas ir veids, kas ļauj man runāt par lietām, kuras man svarīgas.

Tevi pārstāv ONOFF Pictures aģentūra. Vai tas kaut kā ir ietekmējis tavu ikdienu un kā tas palīdz attīstīties kā fotogrāfei?

ONOFF Pictures ir samērā jauna aģentūra. To 2009. gadā nodibināja jaunu itāļu fotogrāfu grupa, un pirms diviem gadiem man radās iespēja viņiem pievienoties.

Manuprāt, vissvarīgākais ONOFF Pictures aģentūrā ir iespēja dalīties ar saviem darbiem mazā jaunu fotogrāfu grupā. Mēs bieži strīdamies grupas sanāksmēs vai skaipā, diskutējam par projektiem, pieredzi, sadarbības tīkliem.

Aģentūrā ir cilvēki, kas mūs koordinē, uztraucas par izaugsmi un atbalsta izpētē. Turklāt svarīga ir arī darbu izplatīšana un pārdošana!

Kāda ir galvenā atšķirība starp strādāšanu ārzemēs un mājās?

Es parasti strādāju pie projektiem, kas attiecas uz mājām. Man ir nepieciešams sajust spēcīgu saikni, lai saprastu un apstrādātu to, ko redzu caur kameras aci. Tomēr esmu arī piedzīvojusi, cik interesanti ir ielēkt nezināmos projektos un vietās un likt lietā savu pieeju, lai rezultātu formulētu fotogrāfijā.

2009. gada maijā tevi izraudzījās Magnum fotogrāfa Mārtina Parra (Martin Parr) grāmatas pašizdošanas darbnīcai. Kā tas notika, un kas bija visiedvesmojošākais?

Tā bija ļoti jauka iespēja, viena no pirmajām pieredzēm grāmatu izdevniecības jomā. Mēs satikāmies ar dažiem ļoti svarīgiem izdevējiem un māksliniekiem, rādījām savu maketu un piedāvājām savas idejas. Domāju, ka šāda pieredze ir ļoti noderīga kontaktiem.

Kādi ir tavi plāni fotogrāfijā bez Kastelvolturno projekta?

Es pabeigšu šo projektu un centīšos to izdot saviem spēkiem. Gribētu organizēt arī izstādi. Izstāde sniegtu jaunu pieredzi, un man ļoti patiktu izkārtot projektu uz sienas un strādāt pie izstādes koncepcijas. Man ir dažas jaunas idejas, un es vēl joprojām vēlos strādāt Itālijā.