Blaumaņa iela

Patērētājsabiedrībā ir tikai normāli, ja pat visbezjēdzīgākās lietas tiek nepārtraukti pirktas un pārdotas, bieži vien neiedziļinoties, kādēļ tās ir nepieciešamas. Visiem kaut ko vajag. Bet kam vajag Latvijas mākslas fotogrāfiju?

Neviens nevēlas runāt par mākslas fotogrāfijas tirgu Latvijā, jo šeit tāda nemaz nav. Tā sākumā atcirtīs katrs, kas kaut nedaudz orientējas fotogrāfijas jomā. Taču katram šīs nozares speciālistam ir savs viedoklis par to, kāpēc ir izveidojusies šāda situācija, kur ir meklējama tās sakne, un kā padarīt izkaltušo tirgu par ziedošu dārzu.

Kuram muzejam tiks, nevis kuram muzejam vajag

Pirmajā brīdī šķiet, ka tas, kas krājas muzejā, ir absolūti nesavienojams ar jēdzienu “tirgus”. Latvijas muzeju kontekstā tā ir pilnīgi pareiza sajūta.

“Šajos divos gados nav bijusi pat doma par to, ka mēs varētu kaut ko iepirkt,” atklāj Latvijas Fotogrāfijas muzeja direktore Maira Dudareva. Viņa stāsta, ka budžetā nav līdzekļu jaunu darbu iegādei, piešķirtais finansējums pietiek vien administratīvajām izmaksām. Tas gan nenozīmē, ka krājums netiek papildināts. “Mēs varam šobrīd tikai lūgt, lai cilvēki, kas šeit uzliek savas izstādes, uzdāvina mums trīs darbus. Un tas pats ir arī ar senajām fotogrāfijām, arī tās tiek dāvinātas,” skaidro Dudareva. Praktiski visi izstāžu autori seko šim muzeja lūgumam, iespējams, aiz lielās sirds un cieņas, iespējams, apzinoties, ka fotogrāfijas atrašanās muzejā palielina tās vērtību un autora vārdu ieraksta vēsturē.

Šie dāvinātāju labdarības pasākumi saskalda Latvijas mākslas fotogrāfijas krājumu divās daļās – darbi tiek dāvināti gan Fotogrāfijas muzejam, gan Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam (LNMM). “Ja Latvijā ir fotogrāfijas muzejs un tas ir valsts atbalstīts, iespējams, būtu pareizāk, ja šis krājums veidotos Fotogrāfijas muzejā. Bet katrs dāvinātājs dāvina tur, kur viņam patīk,” ar sarūgtinātu smaidu stāsta Dudareva.

Tā LNMM krājumā ir nonākušas 178 fotogrāfijas, starp kurām ir 123 Egona Spura darbi, ievērojami mazāk ir Jāņa Deinata, Kristapa Kalna, Sandras Krastiņas un Leonarda Laganovska fotogrāfiju. Fotogrāfijas LNMM ir sācis pieņemt tikai pēdējo gadu laikā, jo dāvinātāji paši nāca un atteikt gluži nevarēja. “Tas tā vēsturiski bija iegājies – fotogrāfija sākumā neskaitījās māksla, jo tā ir tiražējama, nav unikāla,” stāsta LNMM krājuma vadītāja Ruta Lapiņa. “Mēs sākām krāt, jo autoriem nepatika Fotogrāfijas muzeja komplektācija, viņi vairāk ņēma tikai vēsturi.” Savukārt Fotogrāfijas muzeja vadība ir neizpratnē par šādu apgalvojumu. “Tā nav taisnība, mēs interesējamies arī par laikmetīgo fotogrāfiju, mums ir izstādes. Muzeju interesē Latvijas fotogrāfija no tās rašanās brīža līdz mūsdienām. Es nezinu, no kurienes šis mīts ir parādījies,” steidzas skaidrot Dudareva.

Rezultātā abu muzeju krājumi papildinās ar fotogrāfijām. Arī LNMM foto kolekcija tiek veidota no dāvinājumiem, jo arī šī muzeja budžetā nav atradusies nauda fotogrāfiju iegādei. “Priekšroka netiek dota cita veida mākslai, naudas vienkārši nav,” tā Ruta Lapiņa, lai gan medijos atrodamā informācija liecina, ka “treknajos gados”, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) finansējumam, muzejs regulāri rīkoja iepirkumus. 2007.gadā TVNet rakstīja, ka no 2002. līdz 2006.gadam LNMM par VKKF līdzekļiem veica 46 iepirkumus, kuru starpā bija gleznas, grafikas, skulptūras, instalācijas, vides objekti, bet fotogrāfija netiek pieminēta. Tas viennozīmīgi norāda uz muzeja prioritātēm. Muzejā fotogrāfijas tiek glabātas pie grafikas darbiem, jo nav arī darbinieku, kas specializētos tieši fotogrāfijā.

Bizness kā šampanieša korķis

Daudz nopietnāks spēlētājs mākslas tirgū ir privātās galerijas, kuru interesēs ir pirkt un pārdot darbus, nevis pārtikt no dāvinājumiem. Viena no pamanāmākajām galerijām, kas strādā ar fotogrāfiju, ir Birkenfelda galerija Rīgā. Tās vadītājs Toms Zvirbulis stāsta, ka fotogrāfijai ir pievērsies tikai pirms diviem gadiem, bet jau jūt, ka “ledus ir sakustējies” un fotogrāfijas pamazām sāk pirkt. Kā vienu no galvenajiem iemesliem, kas bremzē tirgus attīstību, viņš min to, ka sabiedrība īsti nepieņem fotogrāfiju kā mākslu, vismaz par mākslu tādā līmenī, lai par to maksātu vai ieguldītu tajā naudu. “Mūsu cilvēki tomēr ir ar tādu indiāņu neticību par fotogrāfiju, kā primitīvie cilvēki. Skatās – o, fotoaparāts, interesanti, bet to fotogrāfiju kā mākslu tomēr nevērtē. Mums ir tradicionālas vērtības – ar otu, krāsu, kalt akmenī, liet čugunu,” skaidro Zvirbulis. Otra lieta, kas piemīt vidējam Latvijas iedzīvotajam, ir pārliecība, ka viņš visu var izdarīt pats. Fotoaparāti ir praktiski katrā mājā un uzņemtās bildes var tiražēt neierobežotā daudzumā. “Pie mums ir provinciālisms, tas ir drausmīgi,” stāsta galerijas vadītājs.

Tomēr par absolūtu intereses trūkumu galerijas vadītājs nesūdzas. Šo divu gadu laikā ir pārdotas Raimo Lielbrieža melnbaltās ainavas (līdz 150 Ls par darbu), pasaules slavenie Ulvja Alberta uzņemtie portreti – dzejnieka un mūziķa Toma Veitsa portrets, Šēras un Eltona Džona kopbilde (katra par 550 Ls). Jāņa Kreicberga modes foto tika pārdota par 200 Ls un Jāņa Gleizda “Akts Nr.1″ par 300 Ls. Dārgākie galerijā Birkenfelds ir lietuviešu fotogrāfa Antana Sutkus darbi. Viņa darbs “Maratons Universitātes ielā” tika pārdots par 1400 Ls. Paši autori cenas nenosaka, līdz konkrētam skaitlim nonāk visas trīs iesaistītās puses kopā – autors, galerija un pircējs. Zvirbulis stāsta, ka labāks noiets ir tā autora darbiem, kuriem cena ir zemāka, piebilstot, ka tomēr liela nozīme ir arī autora atpazīstamībai – jo pazīstamāks vārds, jo lielāka cena. “Šeit fotogrāfu vairāk cienīs tad, kad viņam arī no Rietumiem nāks kaut kāda atzinība.”

Ar galerijas Birkenfelds starpniecību melnbaltās fotogrāfijas meistaram Raimo Lielbriedim ir izdevies pārdot lielāko daļu savu fotogrāfiju. Viņš uzskata, ka par fotogrāfijas tirgu Latvijas kontekstā runāt nevar, jo tas ir pašā sākuma stadijā. “Viss, kas tiek pārdots un pirkts, kā izteicās Valts Kleins, ir kā šampanieša korķa šāviens. Cik reizes gadā mēs dzeram šampanieti? Divas?” stāsta Lielbriedis. “Tādi paši “šampanieša korķi” tiek pārdoti Toma Zvirbuļa galerijā,” saka fotogrāfs, kurš pēdējo divu gadu laikā ir pārdevis 15 dažāda formāta “šampanieša korķus”. “Bet vismaz kaut kas!” viņš cerīgi piebilst.

Taču vairumam Latvijas mākslas fotogrāfu nav bijusi pieredze ar vietējām privātajām galerijām un privātkolekcionāriem. Fotogrāfs Andrejs Grants, jautāts par savu pieredzi ar fotogrāfiju pārdošanu, skaidro, ka, runājot par Latviju, starp jau tā retajiem pircējiem atrodamas galvenokārt valsts institūcijas. “Nevar jau Latvijā būt sakarīgs tirgus fotogrāfijā, jo šajā “jaunpienākušajā” vizuālās mākslas nozarē vēl nav īsti izveidojušās savas tradīcijas, iedibinājušies daudzmaz stabili estētiskie vērtēšanas kritēriji un patērētāju auditorija – tirgum nepieciešamais “fīdbeks”. Ja šeit kāds fotodarbs arī tiek kāda privātkolekcionāra iepirkts, tad pircējs visdrīzāk ir ārzemnieks, kurš šo darbu skata ārpus Latvijā iedibināto nozares tradīciju konteksta, un tad arī pērk kā mākslas darbu, vai arī kāds, kurš vienkārši par lētu naudu nopērk “kaut ko smuku”. Latvijā, diemžēl, otrie pagaidām ir nospiedošā vairākumā,” tā Grants. Savukārt fotogāfe Iveta Vaivode stāsta, ka Latvijā nav pārdevusi nevienu fotogrāfiju: “Daudzi interesējas, bet, kad uzzina cenu, pazūd.”

Tomēr Tomam Zvirbulim ir pārliecība, ka ar laiku Latvijā izdosies izveidot mākslas fotogrāfijas tirgu, “maziņu, bet tomēr”. Viņaprāt, potenciālie pircēji varētu būt tie paši cilvēki, kuriem ir interese par mākslu kopumā – par glezniecību, grafiku. Cilvēki, kas paplašina savas intereses. Arī viņa galerijas klienti sākumā uz fotogrāfiju bija skatījušies ar zināmu neizpratni, tomēr vēlāk sākuši par to interesēties.

Trūkst menedžmenta un izglītības

Raimo Lielbriedis uzskata, ka mākslas fotogrāfijas tirgu vajag aktīvāk veidot pašiem fotogrāfiem. Viņaprāt, ignorance pret fotogrāfiju ir skaidrojama ar pašu fotogrāfu neiesaistīšanos, viņu neizglītotību procesos. “Viss šis tirgus balstās uz atsevišķu fotogrāfu privātajām iniciatīvām, kad viņi paši cīnījušies un rūpējušies par savu darbu pārdošanu,” viņš skaidro. “Tās vairs nav tikai satura un kvalitātes lietas. Tas ir menedžments, kam obligāti jābūt. Fotogrāfi paši ir vainīgi, jo nav parūpējušies, lai par viņiem uzzina.”

Situāciju ar menedžmentu un zināšanām varētu uzlabot, ja Latvijā būtu iespēja iegūt augstāko izglītību fotogrāfijas jomā, uzskata Raimo Lielbrieža kolēģis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā un fotogrāfijas pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) Mārtiņš Lablaiks. “Nebūs nekāds foto tirgus, kamēr cilvēki, kam ir nauda, nesapratīs, ka fotogrāfija arī ir vērtīgs ieguldījums. Ja mums būtu fotogrāfijas fakultāte, viņa jau tālāk radītu ap sevi to leģendu par vērtību,” uzskata Lablaiks. Viņš LMA Vizuālās komunikācijas nodaļā kādreiz ir ieminējies par atsevišķas fotogrāfijas nodaļas izveidi akadēmijā, bet atbalstu nav saņēmis. “Ja nav sajūtas par to, kas ir fotogrāfija, nekas nebūs,” saka Lablaiks.

Priekšnoteikumi fotogrāfijas tirgus veidošanai

Valsts caur muzeju iepirkumiem var veicināt vienas vai otras mākslas nozares tirgus attīstību, taču tā vietā muzeji akceptē fotogrāfiju savos krājumos tikai tajā gadījumā, ja par to nav jāmaksā, tādējādi devalvējot fotogrāfijas vērtību. Sabiedrībā veidojas priekšstats, ka fotogrāfija ir lēta, tādēļ arī privātie kolekcionāri nav gatavi maksāt vairāk par pāris simtiem latu, lai gan fotogrāfijas pašizmaksa bieži vien ir lielāka par tāda paša izmēra gleznu. Naudu, kas apgrozās Latvijas mākslas fotogrāfijas tirgū, ir jāmēģina saskatīt ar lupu. Tā nu bezvērtīgā fotogrāfija tiek mētāta no viena muzeja uz otru, no vienas izstādes uz otru, līdz tā nonāk, labākajā gadījumā, par pašizmaksu kādā galerijā, bet visbiežāk – atpakaļ paša fotogrāfa plauktā. Lai arī Eiropā un citviet pasaulē fotogrāfija jau sen ir muzeju, galeriju, izsoļu namu un privātkolekcionāru redzeslokā, Latvijā šajā ziņā orientēšanās uz Rietumu mākslas tirgus praksi ir stipri vien aizkavējusies. Iemesli tam ir gan pašu fotogrāfu iniciatīvu un zināšanu trūkums, gan augstākās izglītības iestādes neesamība, kas esošai un nākamai paaudzei, kura nosaka toni Latvijas mākslas tirgū, palīdzētu saskatīt arī fotogrāfijas kā mākslas artefakta vērtību. Un tas noteikti mainītu arī sabiedrības attieksmi pret fotogrāfiju. Šobrīd niecīgajam pašmāju fotogrāfijas tirgum līdz ziedošam dārzam vēl tālu, jo pat sēkla tā īsti vēl nemaz nav iesēta.

Saistītie raksti

Komentāri

  1. Nepiekrītu rakstā minēto komentāriem. Manuprāt nav sakarības starp fotomākslas tirgus un fotogrāfijas izglītību.Pirmkārt. Jūs varat izglītot fotomākslā, bet vai tas attīstīs talantu un tik nepieciešamo savu individuālo pieeju. Talants ir dabas dāvana un to nekādā skolā neiegūsi. Skolotu “knipsētāju” ar jaudīgām kamerām ir pilna pasaule. Paris Photi apmeklēja 38000 cilvēku no kuriem , pieļauju labākajā gadījumā tikai 1 % bija nopietni kolekcionāri. Pārējie bija fotogrāfi vai tie, kas sevi par tādiem uzskata. Tiem kaklā karājās aparāts ar kuru kāri tika fotografēti pie sienām esošie darbi…Loģika vienkārša. Ja jau bilde ir Paris Photo, tad jau tādā manierē jāstrādā. Drīz būs “ziediņi”…. Otrkārt. Ne jau mākslinieki ir tie , kas veido tirgus rosību. Tirgu veido kādas kaislības apsēsti cilvēki, kuri apmierina savas estētiskās vajadzības pērkot, krājot, mainot un pārdodot savas uzmanības vērtu priekšmetu – fotogrāfiju, gleznu utt. Pateicoties galerijām un muzejiem, kas ir mārketinga un darījumu virzītāji, cilvēki iegūst informāciju par mākslinieku un viņa darbiem. Tam visam klāt vēl masu mediji…. Viena no mūsu foto tirgus galvenajām problēmām ir skatītāju mentalitātē un lēnā izpratne par lietu vērtību. Ne jau fotogrāfi mums jāmāca. Laba daudz nevajag. Talantīgie radīsies paši, bet vairāk jāizglīto skatītāji.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  2. Lasot komentāru, atcerējos A. Sota (Alec Soth) interviju. Uz jautājumu, kas ir viņa auditorija, Sots pavisam godīgi atbildēja, ka lielākoties tie ir paši fotogrāfi. Un lai cik tas ironiski neizklausītos – arī šī auditorijas daļa ir visai liela. Izglītība, protams, ir nepieciešama un ne tikai pašiem fotogrāfiem. Kuratori, galeriju darbinieki, foto redaktori ir tie, kuriem šāda izglītība būtu ja ne nepieciešama, tad vismaz vēlama.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  3. Arnis Balčus

    Birkenfeld, augstākā izglītības iestāde ir kas vairāk par pašu fotogrāfu izglītošanu; tā ir institūcija, kas piedalās visas kultūrvides veidošanā. Tas jau ir spēcīgs instruments, lai strādātu ar publiku – gan skatītāju, gan citām institūcijām, pat politiķiem.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  4. Pilnībā piekrītu Arnim Balčum par augstākās izglītības iestādes funkciju un nozīmi. Man un Ziemeļu ministru padomes birojam Latvijā, kurā darbojos, intersē veicināt sadarbību starp Latviju un Ziemeļvalstīm jautājumos, kas saistīti ar fotogrāfijas izglītību, ar fotogrāfijas tirgu, izstāžu apmaiņām, kopīgu projektu veidošānu un citu, kas piederās pie šīs tematikas. Nesen satikāmies ar Fotografiska mūzeja Stokholmā vadību un pārrunājam iespēju par šāda veida sadarbības veidošanu. Ierosinājums no mūsu puses ir š.g. sākumā rīkot apmeklējuma braucienu no Rīgas uz Stokholmu, lai apmeklēt Fotografiska muzeju ( http://en.fotografiska.eu/ ), apskatīt aktuālās izstādes un veikt apaļā galda sarunas ar mūzeja vadību un uzaicinātiem zviedriem par sadarbības veidošānas iespējam starp Baltijas un Ziemeļu valstīm fotogrāfijas jomā. Labprāt sazinātos ar interesentiem, kas vēlētos šādā braucienā un pasākumā piedalīties.
    imants.gross@norden.lv

    Thumb up 0 Thumb down 0

  5. Domāju Arnis pārspīlē par politiķiem. Jo Augstākā mācību iestāde drīzāk rada morālo pievienoto vērtību, kas ir ārkārtīgi nepieciešama lieta. Problēma tajā, ka Latvijā fotogrāfija ir tikai pašpatēriņa statusā. Un tas ko saka Blankfelda, arī ir tikai daļa. Ir saprotama viņa pārmērīga interese uzsvērt uz galeriju lomu mākslas tirgus veidošanā. Un tas ka fotogrāfijas lielākoties interesē tikai pašiem fotogrāfiem, arī ir vispārzināms fakts. Kā redzat, viss apr ko Jūs runājat katrs atsevišķi, ir viena un tā paša dažādas šķautnes. Un to varētu saukt par vienotas fotografiskās kustības nepieciešamību. Par fotogrāfijas, ka mākslas izpausmes veidu runāja jau 1908.gadā savos rakstos M.Buclers. uzsverot, ka Ārpus Latvijas robežām tas jau ir neapstrīdams fakts. Ka redzat, nekas 100gados nekas nav mainījies. Jo problēma ir mūsos pašos.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  6. Fotogrāfijas augstākajai izglītībai un fotomākslas tirgum tiešām ir ļoti pastarpināts sakars. Naudas plūsmu un fokusu jebkurā kultūras nozarē izteikti nosaka valsts budžeta prioritātes (nepiekrītu, ka galerijas un muzeji). Galerijas un muzeji ir tikai instrumenti lielākās konstrukcijās. Pat idealizētajās Rietumvalstīs kādas mākslas nozares likteni nosaka savlaicīgi pieņemti politiskie lēmumi, kas norāda uz kāda ilgāka vai īsāka laikposma attīstību un finansējumu konkrētajai nozarei. Tomēr kultūrpolitika nevar veidoties tukšā vietā un lēmējiem jāizaug ar zināšanām par fotogrāfiju kā svarīgu vizuālās kultūras sastāvdaļu. Sekojoši nozīmīgāk ir ietver vizuālo kultūru jau pamatizglītības līmenī ar cerību, ka pēc 30 gadiem izaugs paaudze, kurai māksla ir pietiekami nozīmīga, lai to iegādātos kolekcionēšanai. Arī vietējie fotogrāfi patiesībā nemaz nav tik nepieciešami, lai būtu fotogrāfijas tirgus LV. Būtu pircēji tirgus būtu, jo labu fotogrāfiju pasaule netrūkst.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  7. Raimo Lielbriedis

    Pirms augstākās izglītības iespēju attīstīšanas ir vēl kāds svarīgs uzdevums. Pamatskolās bērniem vajadzētu iemācīt, ka fotogrāfija vispār ir. Pārējās lietas nāks pakāpeniski. Tirgus var veidoties, ja tā potenciālajiem dalībniekiem ir zināšanas. Fotogrāfu brālība pati par sevi nevar mainīt šo neinformētību, lai arī kā censtos. Tas ir pamatizglītības jautājums.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  8. Tiešām, Raimo, vērtīga ideja. Bet kā lai bērns pārvar to neizpratni, ka tētis vai mamma nav fotogrāfi. Viņiem taču ir fotoaparāti, pie tam vairāki. Kādus argumentus bērns liks pretī tēva teiktajam: kādus [cenzēts] tagad tik nemāca. Mums taču pašiem pilns dators ar fotogrāfijām.

    Šodien ļoti daudzi domā – fotogrāfēt, tas ir modīgi, tīrs darbs, var nopelnīt. Varbūt tiešām vajag domāt par augstāko izglītību, kautgan praktiķi saka, ka tā ir amatniecība. Patiesība jau viņiem ir – pases bilde jau nav mākslas tirgus.
    Rezumējot visu, tātad vajadzīgs kurators, kurš ķer aiz rokas jaunos talantus (tādi ir) aicinot apgūt augstāko izglītību fotogrāfijā. Kad grupiņa ir ‘saķerta’ IZM tiek likts priekšā projekts par fotogrāfu fakultātes izveidi.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  9. Margarita Ogoļceva

    fotogrāfija jau nav jāmāca sākumskolā. Piemēram, vidusskolā, tajā pašā kultūras vēsturē, kaut vai. Atceros, man tajā priekšmetā borēja iekšā par gleznām, freskām, grafiku, par foto gan ne vārdiņa. Pati iepazīstināju skolotāju un klasesbiedrus ar fotomāksliniekiem. To foto sajūtu jau var attīstīt arī savādāk – paskatoties tos pašus skolas pulciņus vai konkursus – zīmēšanas un dziedāšanas konkursi vien. Tur arī paliek tā ideja, ka fotogrāfija nav māksla, kaut vai no tādā primitīva aspekta raugoties.
    Protams, tagad varētu sākt runāt par to ka pēc tādām aktivitātēm katrs dunduks uzskatīs sevi par fotogrāfu un piesārņos vidi ar saviem mēģinājumiem to pierādīt, bet domāju, ka ar laiku tādi atsijāsies, un katrs aizies pa savu taciņu. Pacietību.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  10. Arnis Abolins

    Nevienā sarunā par mākslas fotogrāfijas tirgu LV neesmu redzējis argumentus kas būtu pamatoti ar konkrētiem, pietiekami plašiem tirgus un mērķauditorijas izpētes datiem. Lielākoties katrs no iesaistītajiem situāciju interpretē, balstoties uz veselo saprātu un personīgo (ierobežoto) pieredzi. Tas, protams, ir vislabākais veids kā uzturēt ilgstošu, aizraujošu diskusiju un iesaistīt tajā plašu auditoriju, jo viedoklis taču ir katram ;)
    Manuprāt, ja būtu šādi dati, un tad muzejiem, galerijām, fotogrāfiem, pasniedzējiem u.t.t., palūgtu tos komentēt, tas būtu daudz kvalitatīvāk.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  11. Arnis Balčus

    Arni, Tev liekas, ka tas mainītu lietas būtību, ja mēs zinātu to, vai foto Latvijas mākslas tirgū veido 0.03 % vai 0.3%? Manuprāt, nē. Bet ja būtu vēlme apzināt LV mākslas tirgu kopumā, to nemaz tā vienkārši nevar izdarīt, jo lielā mērā tas ir “nelegālais tirgus” (no rokas rokā), līdz ar to pieeja šādiem datiem ir ierobežota.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  12. Piekrītu Arnim Balčus. Domāju, ka viss ir daudz drastiskāk. Fotogrāfijas tirgus vispār nepastāv. Tie daži tūristi, kas nopērk LV fotogrāfu darbus nevar tikt uzskatīti par tirgus dalībniekiem. Tirgus nozīmē regularitāti. Veikt pētījumus tagad būtu bezjēdzīga līdzekļu šķērdēšana. Vispirms ir nepieciešama fotogrāfu apvienība (arodbiedrība), vienošanās ar KM, fotogrāfijas nozares definīcija un attīstības plāns turpmākajiem 20 – 30 gadiem, regulāras valsts investīcijas valsts nozīmes fotorgāfijas kolekcijā… un vēl vairums soļu, lai pēc pārdesmit gadiem būtu vide, kur veikt pētījumus par fotogrāfijas tirgu.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  13. Edgars Gluhovs

    Man šķiet, ka pats termiņš “mākslas fotogrāfija” vispār ir diezgan problemātisks, jo cilvēku uztverē tas mēdz nozīmēt dažādas lietas, un te var sākt minēt arī dažādus tirgus. Ja iet runa par tirgu, kāds lielakoties ir pārstāvēts Paris Photo utt, tad tur droši vien iederās augstāk pieminētais Alec Soth. Savukārt tādiem fotogrāfijas mēdiju izmantojošiem māksliniekiem, kā Christopher Williams, Josephine Pryde vai Tillmans (tādiem kuri pārdod fotogrāfijas) ar to, protams, maz kas kopīgs. Lai cik maza Latvija arī nebūtu, arī te droši vien vismaz teorētiski būtu jādarbojās līdzīgai segmentācijai.
    Vispār, šajā rakstā viss tiek samests vienā katlā – LNMM ar Fotomuzeju, Leonards Laganovskis ar Ulvi Albertu… (ļoti vispārīgi izsakoties, māksla tiek mesta kopā ar amatniecību).
    Varu piekrist raksta beigās izpaustai domai, ka institūciju rīciba droši vien atstāj iespaidu uz sabiedrību, un ja tās nekautrēsies par fotogrāfijām maksāt attiecīgas summas, tas ietekmētu arī sabiedrības uztveri šajā jautājumā.
    Tomēr beigu beigās, tirgus trūkumu visvienkāršāk varētu izskaidrot ar klasiskās buržuāzijas trūkumu (kura citviet pasaulē kopš paša sākuma ir bijusi tā, kas devusi naudu, veidojusi kolekcijas utt.). Attistoties Latvijā vēl tomēr samerā vājam buržuāzijas slānim, dabiskā veidā būtu jāpieaug arī interesei, zināšanām un līdz ar to arī visam pārējam.. Tas manuprāt ir primārais faktors, kas atstāj aiz sevis kaut-kādus 20-gadīgus centralizētos attīstības plānus utt.
    Akadēmiskā izglītība neapšāubāmi ir svarīga mākslas darba pievienotās vērtības daļa, jebkurā tirgū. (Birkenfelda komentārs par “dabas dāvanām” utt. ir, maigi izsakoties, dīvains, nākot no profesionālas galerijas…)
    Kas attiecās uz vispāreju (pamatskolas līmeņa or whatever) fotogrāfijas izglītību, tad, ideālā sistēmā, tā būtu apsveicāma (pat nepieciešama, jo te protams neietu runa par prakstiskām iemaņām, bet gan par ikdienas fenomēna izprašanu, elementāro alfabētismu), bet šādā gadijumā lielāko daļu augstāk pieminētās tā saucamās “fotogrāfijas brālības” (?) no pasniegšanas noteikti būtu jātur pa gabalu..

    Thumb up 1 Thumb down 0

  14. Arnis Abolins

    Skaidrs, ka šobrīd nav vērts pētīt to tirgus daļu, kuras nav – t.i., pārdoto darbu apjomu, summas, u.c. Es biju domājis par to, ka būtu vērts noskaidrot mērķauditorijas attiecības ar mākslas priekšmetu tirgu un konkrēti to, kādu vietu tajā viņi piešķir fotogrāfijai, un galvenais – kāpēc? Tāds kā pārskats par pircēja motivāciju pirkt (vai LV gadījumā – nepirkt). Tad vismaz būtu pamats domāt, ar kādiem noteiktiem pasākumiem var šo situāciju mainīt. Viedokļu par vēlamo rīcību ir daudz, bet bez šādas informācijas tie vairāk ir klasificējami kā minējumi, nevis kā pamatoti ieteikumi.
    Man, piemēram, bija pārsteigums lasīt, ka LNMM ieskatā “fotogrāfija sākumā neskaitījās māksla, jo tā ir tiražējama, nav unikāla”. Nebrīnītos, ja runa būtu par 20. gadsimta sākumu, bet no raksta var saprast, ka tas tā ir bijis vēl pirms dažiem gadiem, pirms LNMM sāka krāt fotogrāfijas. Labi, tāds bija viena būtiska potenciālā iepircēja viedoklis (kas, iespējams, nav daudz mainījies, jo darbus tagad saņem, bet speciālista fotgrāfijas jomā nav). Bet gribētos zināt, ko par fotogrāfijas vietu domā pārējie potenciālie pircēji.

    Thumb up 1 Thumb down 0

  15. Tumšs putns

    Es kā pilnīgs profāns foto tirgus jomā gribētu saprast šo “fotogrāfijas pašizmaksa bieži vien ir lielāka par tāda paša izmēra gleznu”. Es saprotu, kā veidojas gleznas cena, bet kā ar fotogrāfiju? Tas nav uzbrauciens, vienkārši interese.

    Thumb up 1 Thumb down 0

  16. Arnis Balčus

    >Es saprotu, kā veidojas gleznas cena, bet kā ar fotogrāfiju?

    Tāpat arī veidojas, kā gleznas. Vispirms saskaiti, cik izdoti izejmaterāli par konkrēto attēlu, sākot no foto filmiņas un beidzot ar rāmi un nagliņām, tad, ja ir vēlme, vēl pieskaiti tehnikas amortizācijas izmaksas un darba stundas. Parasti liels izmērs un kvalitatīvi noformēts maksā dārgi. Ne velti daudz foto izstāžu “iekrīt” uz lētu noformējumu, bet var arī saprast – ja neviens nepērk, ir grūti ielikt vairākus simtus latus pa bildi.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  17. Oi šitā ir tēma ne pa jokam , īstenībā jau nav ko sarežģīt dzīvi un jāmēģina stellēt ratus zirgam priekšā. IR PIEPRASĪJIS rodas piedāvājums , mums nav pieprasījuma bet pat tāds būtu piedāvājums ar vērā ņemama vēl ilgi nebūs :) :) Mandomt saprātīgi būtu sākt ar pieprasījuma radīšanu , kāds var būt pieprasījum sabiedrībā kuru nekas cits neinteresē izņemot Lētas otrās rokas preces un ķīniešu pakaļdarinājumi :):) Kāda vēlme kaut ko pirkt būs cilvēkam kuram ikdienā milzu straumē baro pašu trulākos un primitīvākos “Vizuālos” produktus , vienreizēji primitīvu visu veidu reklāmu izskata , kurš lielā vairumā paradis dzirdēt pašus primitīvākos meldiņus un atrasties vienveidīgā pelēkā vidē :):) Jāsāk ar totālu un visaptverošu publikas audzināšanu jau no bērnudārza , tikai tā gadu desmitiem un vairākām paaudzēm var izaudzināt sev “Klientu” radīt adekvātu pieprasījuma līmeni:) Ja patērētājam – cilvēkam nav pēc tā vajadzības , tādas nav arī industrijai kas apkalpo šos patērētājus un automātā nav arī nekāda biznesa :)

    Par cenām salīdzinājumā ar Glezniecību , Darbiem kurus rada fotogrāfiskā tehnikā ir ļoti augsta pašizmaksa , pirmkārt jau lai tos iegūtu nepietiek “Iedomāties” visam ko vēlies attēlot jābūt arī reāli “Nofiksējamam” ar foto tehniku. Pietiekami dārgi ir arī tehniskie procesi , visbeidzot arī ražošanas “Taustāmas bildes” iegūšanas izmaksas:):) Daudz racionālāk “Lētāk” ir nistiept un nogruntēt audeklu vai piespraust papīra loksni “Iedomāties” un aiziet jurīņā viss ko smadzenes ģenerē un roka “Fiksē” :):)

    Thumb up 1 Thumb down 0

  18. Runāt par foto augsto mākslu Latvijā, kā kultūras vēsturi sākt ar Pikaso. Bez tam – kad tad ar augsto mākslu ir nodarbojušies naudas dēļ, vai arī kurš- varbūt VanGogs?
    Un padomājot,cik daudz gleznu vidējam cilvēkam ir mājās pie sienas? – visdrīzāk neviena, nu varbūt viena no omes. Un cik fotogrāfijas albumā papīra formātā? – bērnudārzs un skolas izlaidums, par ko rūpējās vecāki.
    Vidusmēra viedokls – fotogrāfija ir “haļavščiku” bizness. Katram, kam fotoaparāts uzreiz mākslinieks. Un diemžēl tam jāpiekrīt arī tāda tendence ir. Nu tad no kurienes, lai tas tirgus te būtu?
    Izglītība ir tā, kas varētu ieviest korekcijas šajos spriedumos. Savukārt laiks, domāju, būs tas lielums kas sakārtos pārējās vērtības. Lai gan tādas šatiera un jostiņsegu aušanas tradīcijas Latvijā ir daudz pamatīgas, senākas un izglītotātas utt līdz bezgalībai un cik no mums ir nopirkuši tādu kārtīgu īstu roku darbu. Guļam uz Ķīniešu sūdiem un sedzamies ar to pašu.
    Pārstāvu aģentra, kura nevienu brīdi nav pretendējusi uz augsto mākslu. Tai pat laikā esam pārdevuši diezgan klišejiskas Rīgas ainas viesnīcām (paredzēti numuriņos pie sienas) un vienkārši failus nevis dārgus printus (tikai atrunājot izmantošanas nosacījumus). Tāpat bija vēstniecība, kas interesējās par Rīgas parku bildēm viīem interesēja agrī rīti un krēslaini vakari – bet krāsaini un koši. Abos gadījumos ieteicu viņiem meklēt kādu mākslinieku kas izpildītu viņu pasūtījumu. Bet nē. Tiesa nebija pat 100 Ls bet ne arī 20 Ls. Tā ka es nepiekrītu ka tirgus nav. Nav tik turīgs kā gribas, nav izpratnes par to – ko tirgus grib un vēl un vēl, bet ir.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  19. Arturs Perkons

    Jāpiekrīt Arnim Aboliņam, ka argumenti par tirgus neesamību nav pamatoti ar konkrētiem, pietiekami plašiem tirgus un mērķauditorijas izpētes datiem. Tomēr, ja kāds šādu pētījumu uzsāktu, tad tam jāaptver visu plašo mākslas darbu tirgu, kaut vai pieminot gobelēnistu vai vitrāžistu tirgus norietu, piemēram.

    Glezniecība kā tirgus produkts ir faktiski nepārtraukts, neraugoties uz ideoloģiju un ekonomisko sistēmu maiņu (nav runa par summām vai stiliem). Padomju periodā vietējā pazīstamā mākslinieka glezna bija tradicionāla dāvana lielākās jubilejās u.c. svinīgos gadījumos.

    Fotogrāfiju kā interjera elementu Latvijā uzsāka arhitekti un interjeristi, projektējot telpu noformējumu maksātspējīgiem klientiem. 90.gadu sākumā man bija iespēja izveidot 3 kolekcijas klasiskajā m/b fotopapīra tehnikā, katru savādākā stilistikā, atbilstoši pasūtītāja un interjera vajadzībām.
    Visai drīz – 90.gadu otrā pusē klasisko fotogrāfiju smagi sāka konkurēt datorizdrukas dažādās tehniskās (iespējams, ka daudzi nezina tādu paņēmienu, kā faila pārdzīšana uz negatīvu un tālāk kopējota tradicionāli). Līdz ar to, fotogrāfa honorārs integrējās kopējā tāmē un bija, maigi izsakoties, nemotivējošs palikt tikai mākslas lauciņā.
    Ja pie šiem objektīvajiem apstākļiem pieskaita fotogrāfu kopas nespēju ne par ko vienoties savā starpā, tad iznākums ir likumsakarīgs – reklāmas foto kā pamatpeļņa un mākslas izpausmes kā hobijs, runājot par profiem (Kleins, Kajons, u.c.)
    Jaunu pavērsienu šajā kapitālistiskās izdzīvošanas skolā ienesa KKF radīšana, kad ar labi uzrakstīta projekta palīdzību, kļūst iespējams iegūt finansējumu izstādēm u.c. foto projektiem.
    Neanalizējot mākslinieciskos ieguvumus, no biznesa viedokļa, tā ir tirgus kropļošana, jo tīri teorētiski nauda tiek samaksāta par aprakstu, nevis par labā tehniskā un mākslinieciskā līmenī izpildītu uzdevumu.
    Lai iedzīvinātu mākslas segmenta tirgu, nav jāizgudro velosipēds, ir nepieciešams investēt mārketingā, kuru vadītu foto virtuvi zinoši cilvēki, kam mākslinieciskās intereses ir labā lidzsvarā ar peļņas interesēm. Vai tāds menedžments Latvijā ir iespējams, lūk būtiskais jautājums!

    Thumb up 0 Thumb down 0

  20. Anita : Tādas aģentūras ir vairākas , un man vienmēr sajūsmu izsauc “Zinošu kolēģu” teksti kam tādi mēsli ko viņi tirgo esot vajadzīgi , domāts tieši tas ko tu minēji “Romantiskas ainavas parki , muižas , lauku ainavas” Par cik visas šis aģentūras pastāv bezmaz 15-20 gadus tad tur ir ne viens viens saraksts ko piemēram pērk Ārvalstu vēstniecības , vai lielu kompāniju pārstāvniecības :) Tādus pašus sarakstus mēdz piesūtīt arī piemēram jau tevi pieminētās Viesnīcas un tūrisma kantori. Pats interesantākais viņos ir fakts ka sakritība ar vietējo pieprasījumu nav vairāk par ~10% , tās pašas Vēstniecības un ārvalstu klientus interesē principiāli cits “Skaistums” Latvijā , Rīga šais sarakstos ir pats mazākais punkts. Taču vienmēr ir interese par Daugavpils , Kuldīgas , Liepājas , Kraslavas “Romantiskiem skatiem” par muižu parkiem . Taka jāsāk jau ar to ko minēju PAT ja ir pieprasījums , pretī viņam praktiski nav piedāvājuma jo “Mūsu ražotājs” iedvesmojas no pilnīgi citām lietām nekā interesē maksātspējīgu klientu pielikt pie sienas , cenas par kādām pērk bildes interjeriem parasti ir vairāki simti Eur :)

    Thumb up 1 Thumb down 0

  21. Arturs Perkons

    >Riča
    Vispār pētījums būtu interesanta lieta, jo viens ir uzrakstīt – vēstniecības, kompānijas, viesnīcas pieprasa, bet ir jāsaprot, ka faktiski katru reizi ir konkrēts cilvēks, kurš pieņem lēmumu.
    Kā piemēru varu minēt gadījumu ar SKANSKA, kad tā vēl bija Baltijā, viņi bija mans viens no labākajiem klientiem. Un tikai viena iemesla dēļ – PR departamenta vadītāja bija zviedriete ar darba pieredzi štatos un tur iemantotām tradīcijām.
    Viņai iepatikās mana kadrējuma metode un viss notikās.
    Arī tagad vēl kompānijas turpinātāji – Constructus saglabā tradīcijas un aicina labus fotogrāfus (Agnesi Z) radoši pastrādāt.

    Thumb up 1 Thumb down 0

  22. Arturs : Esmu vienmēr teicis ka man sajūsmu izraisa vietējās publikas vēlme pārdot PĒC IESPĒJAS lētāk lai tik viņiem kaut ko nopērk. Mūsu politika vienmēr ir bijusi pēc iespējās dārgāk :):) Kopš beidzamos 6 gadus vairs neesam Latvijas kantoris man šādu problēmu nav , klienti ienāk katalogā atsūta sarakstu mēs pretī cenas , šie izvēlas tos kuri vieniem šķiet piemēroti un viss notiek. Tekstus “Mēs nevaram maksāt” vai “Mēs tik daudz nemaksājam” beidzamos 6 gadus neesmu vairs dzirdējis. Toties ļoti labi atceros kāda Vācu fonda kuratores tekstus “Latvieši kā zemnieks kurš diņģējās zivju tirgū” ka tik šim nopērk jo rīt viss būs jau vecs sapuvis , tas bij par tēmu kāpēc šie pie mums par 2 bildē birojam pie sienas samaksāja tikpat daudz cik Latvijā par veselu izstādi liekas no 150 bildēm ko kāds “Slavens krīzes skartais” bija pa 5Ls gabalā notirgojis :):) Zin ko es uzreiz atcerējos , Balodi 90 vidū kurš reiz teica “No šodienas tirgosim bildes pa 1Ls” , ieraudzījis manu dumjo ģīmi paskaidroja, MK tiko manam klientam pārdeva pa 2Ls , mēs visiem tirgosim pa 1Ls lai tas MK bankrotē :):)

    Thumb up 1 Thumb down 0

  23. Man šķiet, ka beidzamie komentāri neatbilst raksta fokusam. Runa ir par mākslas fotogrāfijas tirgu. Nevēlos nevienu aizskart, bet runa viennozīmīgi nav par korporatīvajiem pasūtījumiem. Skaidrs, ka mēs visi reizēm pārtiekam no tiem, bet to, ko viņi grib un pasūta varētu simboliski salīdzināt ar zārka naglām mākslas fotogrāfijas zārkā. Gan jau būs sarežģīti nospraust robežu starp mākslu, dokumentu, utt. Tomēr dūmakainie un košie parku attēli drīzāk ir klišejas, kas nevar tikt uzskatītas par kaut ko vairāk kā tikai attēlu. Attēlu bankas un aģentūras, kas tos tirgo nepretendē uz mākslas tirgu.

    Thumb up 0 Thumb down 1

  24. Arturs Perkons

    >Alni
    Vai vari paskaidrot, kāpēc gleznotāja uzgleznota jūra ir māksla, bet fotogrāfa labi (profesionāli un kompozicināli) padarīts darbs ir nemāksla?

    Manuprāt, daudzas nesaprašanās izceļas no tā, ka pieņemam, ka mākslas darbi ierindojami lineārā strīpā pēc “mākslas augstuma”.
    Salīdzinot ar mūziku – vai ir kāda iespēja krasi atdalīt “gudro, augsto” no vienkāršām kompozīcijām? Piemēram, Im.Kalniņa jaukās melodijas no viņa simfonijām.
    Nez kāpēc Latvijā (varbūt arī citur) iegājies, ka fotomāksla ir tikai filozofiski koncepti.

    Kas, tavuprāt, ir Anselm Adams ainavas (vov, kādas cenas!) ?
    Kas, tavuprāt, ir Halsman slavenību portreti?

    Patiesā problēma ir apstāklī, ka mākslinieki, kas grib pelnīt ar mākslas pārdošanu, negrib sākt domāt biznesa kategorijās, kur pirmais jautājums skan – kas ir tavs klients un kur viņš atrodas.
    Taisot t.s. “augsto mākslu”, klients acīmredzot neatrodas Latvijā, kas nozīmē, ka jāiekaro gana piesātināts tirgus segments rietumos. Visticamāk, ka pats nabaga mākslas fotogrāfs to nespēs izdarīt zināšanu un finansu un ļoti būtisku sakaru trūkuma dēļ.
    Izvēles iespējas nemaz nav tik lielas: gribi – bildē, ko pasūta, negribi – nebildē un pārtiec no kā cita (kā es tagad).

    Thumb up 1 Thumb down 0

  25. Uzskatu, ka māksla un mākslinieks vienmēr kaut daļēji ir balstīti iracionālajā. Tirgus jebkādā izpausmē ir par pieprasījuma apmierināšanu un racionāls savā saknē. Māksla ir ļoti cieši saistīta (vismaz mūsdienās) ar filosofiju. Subjektīvi uzskatu, ka mākslinieks, pirmkārt ir domātājs. Priekš manis māksla ir parādība, kas balstās māksliniekā, kurš ar savām domāšanas stratēģijām, izteiksmes veidiem, attieksmēm, vērtībām un galu galā ar savu dzīves veidu pauž un apliecina savādāku skatījumu par pasauli. Attiecīgi, laba māksla ir tāda, kas piedāvā jaunas domāšanas un dzīves stratēģijas un liek sabiedrībai ieskatīties (ja tā vēlas, protams) realitātes dziļākajos slāņos. Es pievienojos skatījumam, ka mākslas mērķis ir katarse. Nevēlos to visu kārtot hierarhijās.
    Par A. Adamsa un F. Halsman būtu jārunā šķirti. Ja kas Adams ir bijis mūzikai ļoti tuvs un kādreiz plānoja karjeru kā mūziķis. Abi viņi drīzāk pildīja pieprasījumu nevis pārvērta pasauli. Es viņus kategorizētu kā izcilus amatniekus. Lai vai kā, bet kaut ko līdzīgu iepriekšminētajam saskatu Matthew Barney, Marina Abramovic, Robert Smithson, Trevor Paglen, Stelarc darbos. No fotogrāfiem varu minēt Daido Moriyama, Larry Clark, Masao Yamamoto, Joel Peter Witkin, Paul Kooiker, Boris Mikhailov. Ir ļoti daudz tādu, kas man rada sajūtu, ka es iepazīstu pasauli un sevi caur viņu darbiem. Gan jau ir daudz tik pat labu mākslinieku, kuri nekad tā arī nav kļuvuši slaveni. Tur neko nevar darīt. Dabiskā atlase.

    Nebūt nevēlos teikt, ka nevajag bildēt, ko pasūta, bet es nemānu sevi, ka pasūtījuma darbs ir māksla. Gribi abolu pudiņu, būs abolu pudiņš. Gribi medus kūku, būs medus kūka. Viss, ko klients vēlas. Ne par velti aktuālajā mākslā ir ļoti daudz starpdisciplināru projektu, kas uzdod jautājumus arī par izdzīvošanas stratēģijām, sabiedrisko iekārtu un naudas lomu sabiedrībā. Ar to es vēlos teikt, ka māksla nebūt nav glezna, fotogrāfija, instalācija un visas tās amatnieciskās muļķības (piemēram, kompozīcija), bet tā ir domāšanas stratēģija, kas apsteidz savu laikmetu.

    Thumb up 0 Thumb down 1

  26. Mūzikas sakarā piebildīšu, ka robeža jāvelk nevis starp Kalniņa simfonijām un citiem viņa darbiem, bet varbūt sākumam šeit. John Cage 4,33

    Thumb up 0 Thumb down 1

  27. Bez pasūtījuma darbiem nebūtu renesanses un Mocarts neuzrakstītu Rekviemu un tā tālāk.

    Thumb up 1 Thumb down 0

  28. Arturs Perkons

    >Alni,
    Ļoti labs Tavs komentārs, gan par to, ka māksla ir ceļš uz katarsi, gan John Cage pieminēšana.

    Tomēr nepiekrītu kategorismam, ka “māksla nebūt nav glezna, fotogrāfija, instalācija un visas tās amatnieciskās muļķības (piemēram, kompozīcija), bet tā ir domāšanas stratēģija, kas apsteidz savu laikmetu.”

    Tas izklausās totāli maksimālistiski, bet tā nav vienīgā formula/definīcija mākslai.
    Ir aktiermāksla, ir politiskā plakāta māksla, kurai jātrāpa 10kā šeit un tagad, negaidot nākamos laikmetus. Tieši tāpat klasiskais roks sākuma posmā lika rezonēt sajūtu stīgām, necerot nākotnē tikt atzinīgāk novērtētam.
    Māksla ir radoši tvert pasauli un tos izpaust kādā no mākslu veidiem.

    Bet skriet pa priekšu arī vajag prast. Ceru, ka zini, ka 4:33 pirmatskaņojums bija neveiksmīgs, kā to atzina autors:
    “They missed the point. There’s no such thing as silence. What they thought was silence, because they didn’t know how to listen, was full of accidental sounds. You could hear the wind stirring outside during the first movement. During the second, raindrops began pattering the roof, and during the third the people themselves made all kinds of interesting sounds as they talked or walked out.”
    Iespējams, ka Tev nav laimējies ar klientiem, kas vēlējušies tikai “saldumus”. Man ir bijuši pasūtījumi, kur ir atļauts piedāvāk pilnīgi jeb ko. Tik un tā tādos gadījumos ir jādomā, būs vai nebūs saprotams mans pasaules uzskats, mana filosofija. Un palikt nesaprastam arī nav nekas ļoti patīkams.

    Thumb up 1 Thumb down 0

  29. Arturs Perkons

    Par robežu vilkšanu.
    Robeža ir jānovelk starp reklāmu un radošiem meklējumiem. Reklāma ir diktāts un tur māksla nedzīvo.

    Un vēl. Kāpēc jāuzskata, ka filosofiskajam redzējumam un domāšanai jābūt ar nopietnībā sarauktu pieri? Kāpēc tas nevar būt prieka pārpilns himnisks vēstījums par skaisto un harmonisko ap mums?

    Thumb up 1 Thumb down 0

  30. Artūr, manis teiktas neizslēdz prieka pilnus vēstījumus, apkārtējo sapratni un tas nav arī par personīgo pieredzi ar klientiem un nopietnībā sarauktu pieri.

    Thumb up 0 Thumb down 1

  31. Arnis Abolins

    Jāpiekrīt Alnim, ka saruna ir (bija?) novirzījusies. Nemēģināšu definēt kas ir māksla ;) , bet pieļauju ka viena no mākslas objektu tirgus pazīmēm, atšķirībā no pasūtījuma darbiem, ir tā ka mākslas objektu var tirgū palaist vairākkārt, un pēc tā joprojām ir pieprasījums. Pēc dūmakainajām ainavām – diez vai.
    Kas iniciējis mākslas objekta radīšanu – pasūtītājs vai autors, nav svarīgi. Man būtu interesantāk saprast, kādēļ viens objekts ir pieprasīts arī turpmāk, bet otrs – nē. Sliecos piekrist Alnim, ka atslēga ir tajā, cik ļoti šis objekts ir izmainījis pasaules vēsturi. Vai, ja gribat biznesa valodā, “apmierinājis plašas auditorijas izdzīvošanai svarīgas vajadzības”.
    Drusku no citas jomas, bet te ir labs stāstījums par “mākslinieka” vietu pasaulē, labi noslēpts aiz šarmantā akcenta.

    Un vēl, mani drusku uzjautrina ka vislielākais komentāru skaits ir tieši pie raksta par Latvijā neesošu parādību.

    Thumb up 1 Thumb down 0

  32. Arturs Perkons

    >Arnis
    “Man būtu interesantāk saprast, kādēļ viens objekts ir pieprasīts arī turpmāk, bet otrs – nē.”

    Šis jautājums toč ir pilnīgi un pavisam cita tēma. Otreizējā mākslas darbu laišana tirgū ir vienozīmīgi biznesa operācija un ļoti vēlamie nosacījumi ir, lai mākslinieks tad būtu nolicis karoti :D

    Thumb up 1 Thumb down 0

  33. Šajā valstī kopš otrā pasaules kara nekas ievērības cienīgs nav noticis. Mums tikai šķiet, ka mūsu tautasdziesmas un krīze kādam tur Rietumos ir interesanta. Latvija gandrīz kā neparādās pasaules ziņās. Citur miljoni mirst tikai tādēļ, ka viņi neiederās ar savu reliģisko pārliecību kāda diktatora plānos. Ar to es vēlos teikt, ka fotomākslinieka dzīves vietai un fotogrāfiju satura izcelsmes sociālajiem, politiskajiem un/vai kultūrkontekstiem (vienalga kā to saukt) ir izšķiroša loma turpmākajā fotogrāfijas pieprasītībā. Pie mums šeit dauzi ir “nolikuši karoti” (citēju Artūru) un nevienu viņu darbi neinteresēja un neinteresēs. Darbiem ir jābūt saistītiem ar globāliem un pasaulē nozīmīgiem procesiem un/vai vietām. Bieži ir tā, ka mēs skatamies fotogrāfijas un mums šķiet, ka tas taču nekas īpašs, bet tieši vieta, laiks un ieguldītais darbs nosaka, ka tie darbi ir nozīmīgi fotogrāfijas tirgus ietvaros. Labs piemērs ir nenovērtētā (šeit pat portfolio sadaļā) Anuka Steketē par kuras darbiem izvērtās diskusijas, ka tie ir tāda neizdevusies ielas fotogrāfija. Bet patiesība ir tāda, ka lai taptu tās fotogrāfijas ir jāiegulda milzum daudz darba -> jāiegūst atzīta izglītība (Royal Academie of Arts, Hague), jāatrod galerija (tas ir ļoti sarežģīti), finansējums projektam, kas ilgst gadiem… Tie nav daži KKF projekta simtiņi izstādei.

    Thumb up 0 Thumb down 1

  34. Arturs Perkons

    >Alni,
    šķiet, ka arī Tu peldi prom no tēmas par LATVIJAS fotomākslas tirgu.
    Tomēr, ja reiz pieskāries rietumu māksliniekiem, tad nevar nepamanīt, ka mainstrīms ir doties uz kara darbības zonām un bildēt asinis, nāvi, vislabāk kombinācijā ar bērniem.
    Arī fotomākslinieki blefo un taisa konjunktūras bildes, viņi nav īpaši labāki kā pārējā sabiedrība, kurā mēs dzīvojam.
    Par laimi mums, te asiņu fotomākslu pārdot nevar. Un labi, ka tā.

    Thumb up 1 Thumb down 0

  35. Arnis Abolins

    Artūr, lūdzu paskaidro, kādēļ tavuprāt jautājums par to, kāpēc kāds mākslas priekšmets ir vai nav pieprasīts, neiederas tematā “meklējot Latvijas mākslas fotogrāfijas tirgu”? Vai tirgus nav saistīts ar pieprasījumu?

    Par “karotes likšanu” – tā tāda klišeja. Darba neatkārtojamību var panākt arī ar citiem līdzekļiem, atstājot autoru dzīvu.

    Thumb up 0 Thumb down 1

  36. Arnis Abolins

    Artūrs>Par laimi mums, te asiņu fotomākslu pārdot nevar. Un labi, ka tā.

    Kāpēc tas ir labi? Un ko būtu labāk pārdot asiņu fotomākslas vietā?

    Thumb up 0 Thumb down 0

  37. Alnis : Tu liekas ar vārdiem “Korporatīvs” domā reportāžās:) Nebūt ne kompānijas un fondi iepērk par pietiekami pieklājīgām naudām “Bilžu kolekcijas” savu interjeru noformēšanai vai darbības reģionā apzīmēšanai , aborigēnu arta atbalstam. Lielām multinacionālam kompānijās ir diezgan izplatīti telpu noformēšanai iepirkt bildes no reģioniem kur viņi strādā. Tie nebūt nav “Tūrisma objekti” bet vairumā gadījumu neitrālas ainavas vai klusās dabas vai arhitektūras fragmenti no konkrēta vēlamā reģiona , cenas ne ar ko daudz neatšķiras no glezniecības vai grafikas darbu cenām , tāpēc viņi šīm lietām pieiet gana nopietni. Cilvēki kuri nodarbojās ar šādiem iepirkumiem parasti rīkojās visai līdzīgi , katrā lielā monstrā ir apakšvienības kuras atbild par komunikāciju lietām , tiem vienmēr pie rokas cilvēku kontakti kuri labi orientējās konkrētā priekšmetā . Atšķirībā no LV tās nav pastulba paskata blondīnes ar salmiem galvā vai aprobežotas karjeristes bet gan mākslas jomā izglītoti cilvēki ar sakariem savā jomā, savukārt šiem cilvēkiem nav problēmu sakomunicēt ar kādu kurš mākslas jomā pārzina konkrētu reģionu. Mūsu trumpis ir kāds 5 valodās runājošs tulks kurš specializējies mākslas grāmatu tulkošanā 5 Eiropas valodās tai skaitā Latviešu , viens no viņa klientiem ir izdevniecība kura izdod vēsturiskas mākslas Foto grāmatas Franciski runājošai publikai , cilvēks ikdienā strādā ar tiem kuri strādā ar foto vēsturi ar vēsturisku autoru foto darbiem. Tad nu pavisam vienkārši , Maša zin Sašu , Saša zin Pašu un “Kopā visi laimīgi” , pozitīvākā lieta šai pasākumā tā ka ar šim lietām tur neņemas kaut kādas biroja “blondīnes” vai šefa sexretāres , kādām patīk “kaķi zaķi puķi saulrieti ” bet cilvēki kuriem ir kāda izglītība konkrētā mākslas jomā. Rietumnieki nebaidās izmantot konkrētu jomu speciālistu konsultācijas jo atšķirībā no LV nejūt kompleksu ka “Nezin visu uz pasaules” bet tik savu jomu . Varu pilnīgi droši pateikt ka vismaz man nav gadījies ka Eiropā no mums kaut ko korporatīvām vajadzībām pērk “Sekretāres @ Grāmatveži” kā tas bij ierasti Latvijā , vai kāds kam birojā tobrīd nav ko darīt. Tie vienmēr ir cilvēki kuri specializējās mākslas jomā kaut arī viņiem jāpērk kaut kādu ierindas bildi biroja koridoriem vai sanāksmju telpai . Parasti kad atnāk saraksts ko tad konkrēti kāds ņem , zem tā ir minēts cilvēks kurš par to atbild birojā un ārpus un 100% vienmēr tur figurē cilvēki kam pie amata ir piebilde par grādu mākslas jomā , VIENMĒR! Tādi joki kā Latvijā kad bildes uz kurām mēnešiem ilgi lūrēs viss birojs vai ar kurām kantoris prezentēs publikai kādu no saviem “Darbības reģioniem” pērk sekretāres , PR blondīnes , grāmatvedes meitas vīrs kurš “Arī kaut ko knipsē ” un sazin vēl kādi īpatņi , vismaz mums par laimi tur nav piedzīvoti . Kā murgu atceros vizītes visādos AM un LI un vēl visādos LV klerku midzeņos kur darbus klātienē atlasīja “Biroja garlaikotākie slaisti @ šoferis @ sexretēres ” rezultātā 5 saulrieti lēkti 5 jūras 3 Vecrīgas panorāmas pretskatā :) Pie reizes kompānijām patīk uzsvērt ka viņi atbalsta “Aborigēnu mākslu” un nereti to dara iepērkot kādu vietējo darbus un nebūt ne pa lētu naudu , atkal atšķirībā no Latvijas citur ir visai vienalga ko pirkt Gleznas vai Fočenes , cenas mūsdienās mēdz būt visai līdzīgas gluži tāpat kā izmēri noformējums :) Fočenei par laimi mūsu zīmētāji tur ir tikpat „Zināmi” kā fočētāji tā taikt vārds neko neizsaka:) Lielākā anekdote ko atceros no LV kad vēl gleznas pirka , ienāk Vecis kantori kur no galerijām savesti darbi tur Subačs , Zariņa , Tabaka , Delle liekas viss ko var iedomāties , kungs staigā un komentē „Šitā man 3 gadīgais bērns zimē , tas par Subaču , Šitā es atvaļinājumā saknipsēju , tas par Delli , neatceros ko par Tabaku teica bet ar tādā gadā :) Un jūs gribat lai kāds LV pirktu Fočenes , dumjības kāds „Labāk pats piedzeršos un uzknipsēšu” šitās šķībās miglu bildes :)

    Thumb up 1 Thumb down 0

  38. Arturs Perkons

    >Arnis
    “Kāpēc tas ir labi? Un ko būtu labāk pārdot asiņu fotomākslas vietā?”

    Te prasītos garāks skaidrojums, tomēr īsā atbilde ir, ka asinis un citas konjunktūriskas šausmas ir cilvēku viedokļu galējā sadursme, ko visi beidzot ir spiesti pamanīt.
    Ja mēs pieņemam, ka māksliniekam ir jābūt ne tikai amatniekam, bet arī labam filosofam, domātājam, tad ideālais būtu, ja viņš vai viņa spētu ieraudzī un vizualizēt viedokļu konfrontāciju PIRMS asins izliešanas.
    Es uzskatu, ka braukt uz karstajiem punktiem bildet, ja neesi profesionāls preses fotogrāfs, ir tāda pat konjunktūras būšana kā bildēt cmukos saulrietus, atšķirība tikai, ka saulrietu piedāvājums tirgū ir lielāks, jo, tie, paldies Dievam, notiek daudz biežāk kā asinsizliešana.

    Thumb up 1 Thumb down 0

  39. Arturs Perkons

    >Arnis
    “Vai tirgus nav saistīts ar pieprasījumu?”

    Gatavas receptes vietā rosināšu Tevi padomāt pašam:

    Kad fotogrāfijas vēl nebija, vai tirgū BIJA pieprasījums pēc tām?

    Vai pirms iPhone uzražošanas bija pieprasījums pēc tā? ( jau dzirdu – jā jā bija bija, neviens nebija redzējis, bet zināja, ka jāpērk! Tāpēc padomā, kāda mašinērija tika iedarbināta, lai pārtikušie ļauži sastātos rindā )

    Kad radās pieprasījums pēc Goga gleznām?

    Thumb up 1 Thumb down 0

  40. Arnis Abolins

    Artūr, tiktāl viss labi; protams ir viedoklis ka piedāvājums rada pieprasījumu. Ja skatāmies precīzāk, tad pieprasījuma pamatā ir vajadzība, un piedāvājums rodas kā atbilde uz vajadzību. Savukārt pieprasījums var tikt saprasts kā “pirktspējīgā vajadzība”, t.i., varbūt man arī vajag fotogrāfiju, bet atļauties nevaru (vai arī nevajag tik ļoti, lai maksātu prasīto cenu), tādēļ no manas puses nav pieprasījuma. Tālāk laikam nav jēgas skaidrot, jebkurā grāmatā ar nosaukumu “economics” būs izskaidrots labāk.
    Atbildot uz Tavu jautājumu – pieprasījuma nebija, bet var pieņemt ka bija vajadzība. Apple gadījumā droši vien tika veiktas arī prognozes par paredzamo pieprasījumu naudas izteiksmē.

    Bet galvenais jautājums bija – kāpēc Tavuprāt jautājums par pieprasījuma iemesliem neattiecas uz šo tematu? Tas nav jautājums par recepti, bet par tava izteikuma pamatojumu. Neizvairies no atbildes.

    Thumb up 1 Thumb down 0

  41. Arturs Perkons

    >Arnis
    “pieprasījuma nebija, bet var pieņemt ka bija vajadzība. ”
    Droši vien, ka grāmatās ar nosaukumiem marketing or something like that var atrast padomus, kā iedvest cilvēkiem vajadzības sajūtu.

    Iespējams, ka es esmu pārpratis, jo Tavu tekstu : “mākslas objektu var tirgū palaist vairākkārt, un pēc tā joprojām ir pieprasījums.” es uztvēru, ka gleznu var vēlreiz un vēlreiz pārdot, bet ar foto tā nesanāk.
    Tāpēc rakstīju, ka mākslas objektu pārtirgošana ir cits topiks.
    Ceru, ka saproti, ka ir atšķirība starp tirāžas objektiem un unikāliem.
    Man nudien negribas ielīst teorētiskās apcerēs par to, kā būtu ja būtu.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  42. Arturs Perkons

    Pa lielam var piekrist Ričam, ka LV gadījumā bildes izvēlas svaigi izcepti t.s. sabiedrisko attiecību speciālisti un speciālistes, kuru izpratne par mākslu un fotogrāfiju ir tiešā atbilstībā ikdienas TV šovu līmenim.

    Kā jau rakstīju, 90 gadu sākumā līdz vidum, kad vēl nebija ‘sacepti’ pīāristi biezā slānī, situācija bija labāka, jo bildes atlasīja interjeristi, arhitekti un maksātspējīgie klienti viņiem uzticējās.
    Tagad arī interjeristi sacepti kaudzēm, un es neesmu pārliecināts, ka viņi visi orientējas praktiskajās lietās. Piemēram, vai kāds ir ievērojis, kādā tehniskā līmenī ir Dominā visur esošā puķu pļavas bilde? Uz aci izskatās, ka orģināls atrasts netā kā visszemākas rezulūcijas bilde pilnīgi par velti.
    Un šāds pilnīgs tehnisks (un arī māksliniecisks) shit karājas jau nez cik gadus un NEVIENU tas neuztrauc!

    Thumb up 1 Thumb down 0

  43. Un tomēr man šķiet, ka diskusijās tiek jauktas ļoti dažādas lietas. Mākslas tirgus nav tirdzniecības centrs, arhitektu projekti sienu caurumu piesegšanai. Mākslas tirgus nozīmē, pirmkārt, un galvenokārt – makslas darbu kolekciju, kas ir veidota balstoties kompetentu cilvēku spriedumos, lēmumos un ilgtspējīgās prognozēs par kolekcijas attīstību un vērtību. Atārtošos, ka korporatīvie pasūtījumi sienu dekoriem (vienalga cik tie maksā un kādi vārdi aiz tā visa stāv) nav gluži mākslas tirgus. Ne par velti, kaut hipotētiska 8 miljonu esamība bankas kontā nenodrošinās jebkuram no mums iespēju iegādāties Damien Hirst darbus. Tas, ka mākslinieki lielāko ties ir priecīgi pārdot savus darbus kaut vai Alūksnes suņu kluba aktu zāles sienu dekorēšanai vēl neliecina, ka viņi piedalās mākslas tirgū. Būtībā, es pārdošu da jeb kam, lai tik maksā, bet tas nav mākslas tirgus…

    Thumb up 0 Thumb down 1

  44. Arturs Perkons

    >Alni
    Pēdējais komentārs ir pārsteidzoši naivā ideālisma stilā.
    Es pārstāju Tevi saprast.

    Kādos mākoņos Tu peldi, vai kā tagad modē jautāt – ko tu esi sapīpējies?

    Tev vai nu jādodas uz NY, vai jānolaižas uz tepat uz latvju zemes.

    Thumb up 1 Thumb down 0

  45. Arturs Perkons

    un vēl.
    Ja reiz pieminēji Damien Hirst kā baigo stāru, tad man ir ļoti žēl.
    Patiešām ļoti žēl, ka miljoni Tev aizmiglojuši fotogrāfam tik vajadzīgo aso redzējumu.

    Thumb up 1 Thumb down 0

  46. Artūr, man taču pilnīgi vienalga vai tu mani saproti, vai arī nē, bet domu tu izlobīji pareizu, ka mākslas tirgus ir kaut kur citur. Lai vai kā Damien Hirst darbi ir perfekti kā produkts. Angļu kuratori rauc tikai pieri, visi kaut ko burkšķ pa stūriem, bet puisis prot nopelnīt ar to, kas tiek saukts par mākslu.

    PS. Sapīpēšanos, peldēšanu mākoņos un skatiena aizmiglošanos gan atstāj saldām pludmales ainiņām. Tas viss tur vairāk iederās…

    Thumb up 0 Thumb down 1

  47. Arturs Perkons

    >Alnis
    “bet puisis prot nopelnīt ar to, kas tiek saukts par mākslu.

    :D :D : D

    Thumb up 1 Thumb down 0

  48. Arnis Abolins

    Artūrs: “es uztvēru, ka gleznu var vēlreiz un vēlreiz pārdot, bet ar foto tā nesanāk.” un “Ceru, ka saproti, ka ir atšķirība starp tirāžas objektiem un unikāliem.”

    Tu to nopietni, ka fotogrāfiju nepārdod atkārtoti?!? Protams, tehniski fotogrāfija ir tiražējama, bet vai neesi neko dzirdējis par ierobežotām tirāžām? Kāpēc, Tavuprāt, galerijās pie bildēm mēdz būt tādi uzraksti kā, piemēram, “edition of 4+1AP”?

    Thumb up 0 Thumb down 0

  49. Arturs Perkons

    Ar jums abiem ir neiespējami diskutēt. Raksta nosaukums ir “Meklējot Latvijas mākslas fotogrāfijas tirgu”, bet jūs abi par varītēm cenšaties uzspiest sarunu par citur sen esošo dažādu mākslu, t.sk. foto tirgu.
    Es patiešām neesmu dzirdējis, ka Latvijā tiktu pārtirgotas fotogrāfijas ar vai bez ed of1+100 .
    Tomēr vēlreiz uzsveru – atkārtota pārdošana ir biznesa operācija, un par biznesa darījumiem lai spiež tās puses, uz ko tas attiecas.

    Thumb up 1 Thumb down 0

  50. Arnis Abolins

    Manuprāt, ja atzīstam ka Latvijā šāda tirgus nav, tad ir vērts skatīties tajās vietās kur tas ir, lai saprastu kā tas darbojas, kāpēc LV nav un vai var ko drīt lai būtu (un vai vispār vajag ;) ). No iepriekšējiem komentāriem ir skaidrs, ka cilvēki jauc pat jēdzienus (kas ir mākslas fotogrāfijas tirgus, un kas fotogrāfa profesionālo pakalpojumu tirgus, u.t.t.). Ja gribi tālāk “diskutēt” tādā pat garā, vari turpināt, bet es tam neredzu jēgu.

    “Biznesa operācija” attiecas tajā skaitā arī uz fotogrāfu, jo saskaņā ar LV likumu viņam no katras viņa darba publiskas tālākpārdošanas pienākas procents no darījuma summas.

    Thumb up 0 Thumb down 1

  51. Arturs Perkons

    >Arnis Āboliņš:
    “ir skaidrs, ka cilvēki jauc pat jēdzienus (kas ir mākslas fotogrāfijas tirgus, un kas fotogrāfa profesionālo pakalpojumu tirgus, u.t.t.)”

    Šī cīņa ar jēdzieniem fotogrāfu aprindās notiek kopš 90 gadiem un es patiesi esmu izbrīnīts, ka jaunākā paaudze turpina skaldīt matus neauglīgā strīdā, kādu uzrakstu ir jāliek kastītei ar melnbaltām vai krāsainām bildēm, kurām īsti nav pieprasījuma.
    Es esmu pārdevis Latvijā gan vienkāršas kolekcijas, gan filozofiskas, gan komplicētas montāžas analogajā tehnikā tieši attīstīšanas procesa laikā, kas pēc definīcijas ir pilnīgi unikāla un neatkārtojama lieta. Ja kādam dikti gribas noniecināt manu vairāk 44 gadu pieredzi (fotografēju no 11 gadu vecuma), lai izceltu savu unikalitāti, tad tās nav manas problēmas.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  52. Arturs : Oi vecīt tu neauglīgi tērē savu laiku . Tici man mums ar tevi ir pārāk liela pieredze , bijušas pārāk labas izglītošanās iespējas lai spētu saprast oponentu funktieri. Tavā Dānijas skoliņā un sabiedrībā kur tu apgrozījies arī būtu ļoti grūti saprast viņu “Strādnieku šķiras sapņus” kļūt par miljonāru uz līdzenas vietas sēžot pie televizora un dzerot alu vai negaidīti “Noprecēt miljardu mantinieci satusējot dzerstiņā ” :):) Jauniešiem ir būtiska problēma , pārāk tuvas bijušas vecas Jeņķu grāmatas “Kā izdevīgi ieguldīt vērtspapīros ” , “Kā noprecēt miljonāru” , “Kā spēlēt totalizatorā” :):) “Dārgu bilžu tirgus” ar mākslu visai pastarpināts sakars , vismaz vietās kur tie cipari ir tādi kā ” Vaļā acīm” sapņo daudzi , īstenībā lai pelnītu lielus ciparus šai tirgū jāiegulda lieli cipari lai piebarotu „Pircējus” tērēt , tas viss jādara KAUT KĀDU apsvērumu pēc:):) USA to dara viena iemesla pēc “Lai pelnītu” uz neizglītotiem bagātiem loxiem , investoriem no Āzijas un naudas atmazgātājiem . Eiropā daudzos gadījumos tīrā patriotisma pēc , “Lai pāradītu tiem loxiem” ka mums ar viss notiek :):) MUĻĶĪGĀS runas par miljoniem viss globalizācijas sekas , iespējams ka atceries 80 gadu anekdoti par Poliju “Polis grib dzīvot kā USA bet strādāt kā PSRS ” Tā nemēdz būt , gribi dzīvot kā USA jāpārceļas uz USA . Kontinentālā Eiropā ir pilnīgi citi funktieri un biznesa mehānismi , Skandināvijā vēl citi , Krievijā vispār nesaprotami ar „Naudu” maz saistīti. Latvijā tādu nav un nekad nebūs , mēs atrodamies pa vidu šeit neviens neskatās zem kājām , tikai “Uz austrumiem vai rietumiem” . Labākais piemērs tam KVĒLI lielā piķa vienā rāvienā fani vienmēr mina USA , nez kāpēc rauc snīpi par Krieviju. Taču tādus popkultūras mēslus kā USA “pērk” pa miljoniem Krievijā ražo MILJONIEM un nemaksā viņi tur neko vai izņēmuma gadījumos darbojās mehānisms kā “Eiropā” pēc principa mēs ar varam MAKSĀT ne mazāk!! :D :D “Izraksti šim piķi prestižam un ne mazāk kā Jenķis tur stāstīja!” ! Eiropā katra puslīdz pastāvīga valsts cenšas līdzināties SEV , kas notiek pāri Okeānam vai kontinenta otrā malā Krievijā viņiem dziļi pie vienas vietas praktiski visās jomās. Noteikti atceries ka Dāņi pērk praktiski tikai Dāņu vai sliktākā gadījumā Skandināvu mākslinieku darbus , kaut kāda USA vai Krievija viņiem dziļi pie D… šai jomā. Tāpat dara arī Vācieši , Franči utt. NORMĀLI nevienā no šīm valstīm mans bizness nebūtu iespējams , mums vienmēr CITUR zāle citur ir zaļāka un cipari komiskāki nekā pie mums. Man piemēram ļoti patīk process ko veic Galerija Birkenfelds un vēl daži “Fani” attiecībā uz fočenēm DA JEBKĀDAM , viss ko uzskata par piedāvāt vērtu arī ir jāpiedāvā. Tas sava veida “Patriotisms @ bizness” viss pa bišķiņam no abiem laikam , audzina klientus pa bišķam pabalsta artistus. Mēs „Es” neesam patrioti un neaudzinam publikas gaumi , tirgojam to ko pērk neskatoties uz to kas tas ir . Pie kam pilnīgi algs viens kādā izpildījumā. Tik divi nosacījumi Tam jāatšķiras no pārējiem , jābūt sakarā ar Latviju . Cilvēks kurš man mēģinās teikt ka viņš esot tikpat kā “Damien Hirst” vai “Pēters Liks ” vai algs viens kam vēl līdzīgs , pie mums nenopelnīs nevienu Euriku , pakaļdarinājumus un atdarinājumus “Tikpat kā tam tur ” netirgojam , tikai oriģinālus autorus kuri spēj domāt savu galvu nevis “Sajust tendences un straumi” . Ja kādam klientam gribēsies kaut ko “Peters Lik ” stilā tādu “Pa miljonu” http://www.peterlik.com es viņam teikšu mēs iesakām Oriģinālu Andri Apsi http://andrisapse.com/ arī Droši var maksāt Miljonu a varbūt pat divus ! Latviešu daudzu biznesa nesekmju pamatā ir trula publika kurai lielās ka “Kaut kam jālīdzinās” lai tev daudz maksātu , īstenība suns aprakts pavisam citur , kur tas mūsu komercnoslēpums:) Jums nekad nebūs saprast raudošu Latviešu lauku skolotāju no kuras darbus bāleliņi nepirka pat pa 2Ls gabalā kad šī gāja un pati piedāvāja , toties no MUMS tie paši “Biznesa speciālisti” viņus nopirka bez autora vārda par daudziem desmitiem Eur gabalā , jutās ļoti lepni un izdevīgi “Ieguldījuši” sev nepiederošu valsts naudu :D ;D Priekš kam pirkt kaut kādus vietējos sušķus “Kaut kam līdzīgus” labāk pirksi “Kaut ko krutu” ko solīdas valsts TIE vismaz kārtīgu naudu prasa!

    Thumb up 1 Thumb down 0

  53. Artūr, manuprāt, lielākā problēma LV fotogrāfijas vidē ir vēlme visu uztvert kā personīgu uzbrukumu. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka neviens nevēlas jūs noniecināt, kaut vai tikai tādēļ, ka lielākais vairums nemaz nezina ar ko jūs nodarbojaties. Piedodiet, bet tieši jūsu paaudzes fotogrāfiem ir nepamatota sajūta, ka jūs kaut kas nenovērtē (es ar šo esmu saskāries regulāri dažādos pasākumos un rakstos), bet vienkārši varbūt nevajag katru argumentu uztvert kā veltītu tiešu jūsu dzīves darbam, jūsu pāaudzei, utt. Diskusija bija par fotogrāfijas tirgu un ne par vienu konkrētu personību (līdz sapīpēšanās brīdim). Šis ir arī viens no iemesliem kāpēc es neesmu nekādos fotogrāfu interešu klubiņos, jo tur viss vienmēr ir atkarīgs no kādas autoritātes, kas ir jānovērtē…

    Thumb up 0 Thumb down 1

  54. Arturs Perkons

    >Alni
    Diskusija bija korekta, līdz brīdim, kad Tu apgalvoji, ka arhitekti pie sienām liek bildes caurumu noslēpšanai un tas neskaitās māksla. Ar šo komentāru Tu parādīji augstprātīgi nievājošu attieksmi gan pret arhitektūru kā komplicētu mākslu, gan pret darbiem, kas tiek novietoti speciāli izgaismotā tiem predzētā vietā.
    Arī frāze “man taču pilnīgi vienalga vai tu mani saproti, vai arī nē” izsaka to, ka esi gana augstās domās pats par sevi un uzskati, ka vari mani “izglītot” augstās mākslas izpratnē.

    Daiļajās mākslās izglītoti ļauži sen ir apguvuši, ka kopš postmodernisma laikiem par mākslu saucams jebkas, kas par tādu tiek nodēvēts un ir vismaz viens, kas to par tādu atzīst.

    Lai Tev veicās, un, kad būsi vecs, lai Tev nav jāklausās nākamo jaunāko paaudžu nievas.

    Thumb up 1 Thumb down 0

  55. ilze vanaga

    Man prieks lasit tik azartisku diskusiju. Lai gan kamer izlasiju paspeju nogarlaikoties..:)
    Gribeju ieteikt briniskigu gramatu, ja nu kads nav apskatijis..”Image makers, Image takers” by Thames&Hudson.
    Part 2 Image takers, Image makers ir apkopotas intervijas ar pasaules meroga kuratoriem, foto editoriem, galeristiem un publicistiem, kuri atbild uz loti daudziem jautajumiem par makslas fotografijas norisem pasaule. Tai skaita tirgu, publicistu instinktiem, kuratoru atbildibas sajutu un ka sabiedriba skatas uz makslas fotografiju musdienas. Par Steidl Publishing, kur ” Cost is never part of the thinking process”( G. Steidl ). Iedvesmojosi..
    The road is wide open…Mums visiem ir iespeja macities no pasaules prakses un taja piedalities.
    To ari visiem novelu…

    Thumb up 1 Thumb down 0


  56. Nedēļas žurnāla IR , šā gada 1 numurā Viestarts Gailītis par pasaules mākslas tirgu.

    neliels citāts –

    ” Sotheby’s mākslas experts Lens Robertsons : ” No tirgus aiziet popmāksla un konceptuālā māksla, kuru neviens nesaprot , pat ne pats autors.
    Tuvo Austrumu un Āzijas mākslinieku nopietnā arodapmācība ietekmēs arī Rietumu pasauli. Aroda iemaņas atkal atgriezīsies apritē. Rietumos ir mākslinieku paaudze , kuri nespēj uzstiept audeklu , nespēj uzgleznot aktu, ainavu , kuriem nav proporcijas izjūtas un kas nespēj darīt NEKO !! ” ”

    Var protams nespēju dēvēt par filosofiju, un slinkumu par domāšanas stratēģiju vai otrādi.
    Un brīvajā laikā dalīt fotogrāfiju , mākslā , amatniecībā , Nikonismā un Canonismā…

    Thumb up 1 Thumb down 0

  57. Māri, labs citāts un labs arī paša rūciens.

    Raimo: “Pamatskolās bērniem vajadzētu iemācīt, ka fotogrāfija vispār ir. Pārējās lietas nāks pakāpeniski. Tirgus var veidoties, ja tā potenciālajiem dalībniekiem ir zināšanas. ”

    Par bērniem un skolu laikam ar mākslinieciku impulsivitāti… Gandrīz visu vecumgrpu pārstāvji visdažādākajos līmeņos ik pa laikam apliecina: mūsu izglītības sistēma datoranalfabētismu ir pārvarējusi veiksmīgi un mazdēli vevvecākus un vecākus māca labi. Toties vizualizācijā analfabētisms mūsu sabiedrībā bēdīgi rullē. Vizualizācija = attēla sapratne un izmantošana, attēls — no eļļas glezniecības, no melnbaltām tušas grafikām, karikatūŗas utt. līdz kino, video un, protams, foto. Izpratnei par attēlu — vizualizācijas izglītībai — vispirms ir jāmāca saprast un domāt. Rasēšanas skolā vairs nav nemaz, vai maz, kas ir tehniskais zīmējums, ar roku uzrauta shēma, izmantojot topografiskos apzīmējumus — pilnīgs apjukums. Tomēr tas viss kopā ir vizualizācija, — attiecīgais analfabētisms pieļauj, ka attēls ir bezvērtīgs, fotodarbu var palūgt kā smečkas, jo neviens nekad ne bosam, ne viņa beibei kabinetā nav paskaidrojis, ka arī fotodarbs, kaut lietišķi, ir/var būt plānojams darbs, ar pašizmaksu un arī rentabilitāti. Vai cerības, ka ar analfabētismu vizualizācijā kāds sistēmiski cīnīties taisās?

    Thumb up 1 Thumb down 0

  58. Arturs Perkons

    >AM
    Vai cerības, ka ar analfabētismu vizualizācijā kāds sistēmiski cīnīties taisās?
    Manuprāt, tik traki ar vizuālo analfabētismu latviešiem nemaz būt nevar, jo uzskats, ka katrā latvietī snauž mākslinieksis, ne maz tik aplams nav.
    Paskaties kā tagad visi bildē atspērušies! :)
    Rasēšanu gan vairs nav jēgas mācīt parastā skolā, jo projekcijām zūd jēga 3d datorlaikmetā…

    Ja atgriežamies pie izpratnes par fotogrāfiju kā līdzvērtīgu mākslu citām, tad jāsāk ar to, ka iespējami labākiem darbiem jāatrodas muzejos kā patstāvīgu ekspozīciju sastāvdaļai līdzās grafiķiem vai pat gleznotājiem.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  59. Fotogrāfijas tirgus Latvijā eksistē un samērā labi jūtas , ko nevar teikt par mākslas foto tirgu. Iemesls – cilvēkiem vispirms ir jāapmierina primārās fotogrāfiskās vajadzības – tiek fotografēti mazi bērni, ģimenes, iemūžināti kāzu foto gan arī uzņēmumu balles. Reklāmas un komercfoto joprojām ir ienesīgākās nozarē – iepakojumu un reklāmas fotogrāfija ir pelnošākā no visām fotogrāfijas nozarēm, kam ieņēmumu un apgrozījuma ziņā blakus nestāv mākslas fotogrāfijā.

    Thumb up 1 Thumb down 0

  60. Fotogrāfijas tirgus Latvijā ir, pie tam ne mazs, tikai tas ir tendēts ar primāro fotogrāfisko vajadzību apmierināšanu, pārsvarā saistīts ar nozīmīgiem notikumiem – Kāzas, Ģimeņu foto, Bērnu foto. Fotogrāfija Latvijā joprojām eksistē arī komercfotogrāfijā, kas ir visienesīgākā fotogrāfijas nozare no visām foto nozarēm – kā produktu foto vai fotogrāfija noformēšanai un dizainu izveidei.
    Fotogrāfiem, kuri vēlas veltīt tikai mākslas foto varbūt jāskatās arī citā virzienā – uz rietumiem.

    Valters Preimanis
    Fotostudija Rīgas centrā

    Thumb up 0 Thumb down 0

Komentēt, izmantojot: