Kas notiek ar mūsu fotomuzeju?

2023. gada septembra beigās Latvijas Fotogrāfijas muzejs (LFM) izplatīja paziņojumu, ka sakarā ar ēkas nolietojumu un rekonstrukcijas nepieciešamību pārcelsies uz pagaidu mājvietu – Latvijas Mākslas akadēmijas telpām Kronvalda bulvārī 4.^[1] Nozares pārstāvju vidū šis paziņojums raisījis bažas, ko apliecina arī FK veiktā aptauja, kurā daudzi šo “pagaidu” risinājumu nominējuši par gada vilšanos. Kā trāpīgi izsakās Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska: “Nekas nav tik mūžīgs kā pagaidu.”

Priekšvēsture

Problēmām ar Latvijas Fotogrāfijas muzeja telpām ir sena vēsture. Jau 2013. gadā muzeja iepriekšējā vadītāja Maira Dudareva atklāja, ka norit sarunas par iespēju pārcelties uz blakus ēku, Mārstaļu ielā 6.^[2] 2014. gadā Kultūras ministrijas valsts sekretāru sanāksmē tika iesniegts rīkojuma projekts par muzeja pārvietošanu. Iemesls – smagu problēmu virkne. Ēka avārijas stāvoklī, VUGD konstatējuši būtiskus ugunsdrošības trūkumus, avārijas stāvoklī ir ēkas centrālās kāpnes un pārslodzes dēļ krātuves grīdas konstrukcijas ir ieliekušās, vienīgā krājuma telpa ir pārpildīta un sākusies telpas konstrukciju deformācija, krājuma komplektēšana jāaptur, jo jaunas vienības izvietot nevar.^[3] Mārstaļu ielas 6 telpas plānoja pielāgot trīs gadu laikā, tomēr tas tā arī nenotika. Pamatojoties uz Ministru kabineta 2015. gada 18. februāra rīkojumu Nr. 79 Par Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja filiāles – Latvijas Fotogrāfijas muzeja – pārvietošanu tika īstenots projekts, lai veiktu pārbūves darbus ēkā Mārstaļu ielā 6 un pārvietotu tur Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja (RVKM) filiāli Latvijas Fotogrāfijas muzeju no privātīpašuma Mārstaļu ielā 8. 2017. gadā SIA Arhitektu birojs Krasts izstrādātais būvprojekts minimālā sastāvā saskaņots Rīgas pilsētas būvvaldē un saņemta būvatļauja ar projektēšanas nosacījumiem. Ēkas pārbūvei paredzētā summa bija 931 385 eiro, bet SIA Arhitektu birojs Krasts sastādītā darbu tāme sasniedza 2,7 miljonus eiro. Tā kā šādas izmaksas muzejs nespētu segt, tika nolemts Mārstaļu ielā 6 turpināt darbus, lai dotu mājvietu citam – Rakstniecības un mūzikas muzejam.^[4]

2019. gadā Kultūras ministrijas muzeju padomē tika saskaņota muzeja attīstības koncepcija – apvienot Latvijas Fotogrāfijas muzeju un Rīgas Kino muzeju, kas darbotos kā Latvijas Kultūras akadēmijas struktūrvienība. Apvienotajam muzejam jau 2022. gadā bija jāpārceļas uz Tabakas fabrikas kvartālu, bet, kā zināms, darbi pamatīgi aizkavējušies. Šogad iecerēts pabeigt pirmās kārtas darbus – Filmu skolu, filmēšanas paviljonu un telpas Latvijas Kultūras akadēmijas doktorantūras studiju procesam. Muzeju mājvieta paredzēta otrajā kārtā, un Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš komentē, ka “pagaidām gan vēl nav piesaistīti nepieciešamie finanšu līdzekļi, līdz ar to šobrīd nav arī iespējams prognozēt, kad tas varētu tikt īstenots”. Kuluāros virmo informācija, ka iecere apvienot muzejus ir nolikta plauktā un telpas Tabakas fabrikā paredzētas tikai Kino muzejam.

Muzejs Teteres vadībā

Pēc tam, kad 2021. gada oktobrī muzeja vadības grožus no Mairas Dudarevas pārņēma Baiba Tetere, pirmo reizi plašāk iepazīties ar viņas iecerēm par muzeja attīstību varēja intervijā ar Arni Balču^[5]. Tā kā Teterei ir izglītība fotogrāfijas pētniecībā, likumsakarīgi, ka ar to arī sākotnēji bija saistīta viņas darbības vīzija. “Es gribētu, [..] lai fotogrāfijas muzejs kļūtu par vietu, kur notiek pētnieciskie procesi, un lai komanda, kas šeit strādā, piedāvātu ekspertīzi un profesionalitāti fotogrāfijas vēsturē un arī aktualitātēs,” pauda muzeja vadītāja. Saistībā ar pārcelšanās procesu un tās laika nobīdēm muzeja mainīgo izstāžu programmu nav bijis iespējams plānot ilgākā nākotnē. Pētniecībā paveiktais ir divas krājuma izstādes – Fotoalbums – subjektīvs naratīvs (2022) un Strenču fotodarbnīcas salons. Fonā ziema (2023), kas nesen arī nominēta sabiedrisko mediju balvas Kilograms kultūras 2023 ziemas balsojumam kategorijā Mantojums. Strenču arhīvs, ar kuru darbu sāka Dudareva, bijis pamatā jau vairākām muzeja izstādēm.

Jau ilgstoši vērojams, ka rekonstrukcijas nepieciešamība jūtama ne tikai Mārstaļu ielas nama sienām. Santa Hirša, mākslas zinātniece un kādreizējā LFM pētniece uzskata: “Diemžēl līdz šim Latvijas Fotogrāfijas muzejs eksistējis kā kultūras institūcija bez ambīcijām un izskatās, ka šis pieticības virziens tiks turpināts arī pagaidu mājvietā. Tas ir ļoti skumji, apzinoties fotogrāfijas lielo popularitāti un plašas sabiedrības interesi par šo mediju ne tikai mākslas, bet arī plašākā kultūras vēstures kontekstā. Muzejs savu lomu var jēgpilni realizēt arī nelielās telpās un nelieliem resursiem, taču tas nav iespējams bez iestādes pašdefinēšanās. Veiksmīgas darbības priekšnoteikumi ir savu resursu, tostarp krājuma specifikas apzināšanās un spēja atrast saikni ar sabiedrībā, lokālajā kultūras vidē aktuālo un vajadzīgo.”

Kā spilgtu piemēru var minēt, ka pavisam klusu – tikai ar bezmaksas ekskursijām ekspozīcijā^[6] – noritēja Latvijas Fotogrāfijas muzeja 30 gadu jubileja, lai arī ierasts, ka šādi notikumi ir lielisks veids, kā veidot publisku notikumu programmu, izcelt muzeja vērtības, piesaistīt jaunus apmeklētājus u. tml. Piemēram, 20. gadadiena tika atzīmēta, sarīkojot ievērojamāko muzeja krājuma vērtību izstādi lielveikalos Spice un Galerija Centrs, vēlāk arī pašā muzejā.^[7]

Vēl 2008. gadā Ieva Lejasmeijere trāpīgi raksturo situāciju: “Jāatzīst, ka muzejs gandrīz nemaz nenodarbojas ar krājuma publicitāti, rīkojot tikai nedaudzas izstādes no krājuma, bet kopš dibināšanas nav sagatavojis nevienu plašākai sabiedrībai pieejamu izdevumu vai jebkādu resursu, kas informētu par krājuma veidošanas principiem un stratēģijām. Tomēr parasti muzeja krājums tiek minēts plašsaziņas līdzekļos saistībā ar papildinājumiem, kas iegūti nejauši un kad ir iemesls sarīkot izstādi, kuras publicitātei piesaistītu “atraduma” un “atklājuma” auru vai zīmolu.”^[8] Situācija nav mainījusies arī vairāk nekā 15 gadus vēlāk. Ja vēl dažus gadus iepriekš muzejā uz vietas varēja iegādāties vismaz citu izdotās grāmatas par fotomākslu, tad tagad šo funkciju pārņēmusi ISSP, piemēram, Kultkom izdotās grāmatas nebija atrodamas fotomuzejā jau kopš 2021. gada, pat ne sērijas Republika attēlos grāmata par Juri Poišu, kas tapusi no muzeja krājumā esošajām fotogrāfijām.

Uzteicams šajā laikā ir Teteres lēmums izveidot amata pozīciju, kas atbildētu tieši par muzeja tehnoloģiju krājumu. “Par pārcelšanos uzzināju, jau sākot darbu, jo mans galvenais darba mērķis bija sakārtot LFM tehnoloģiju krājumu, kurš nav ticis sakārtots un apzināts iepriekšējo muzeja vadītāju laikā. Darba apjoms ir ļoti liels, ņemot vērā to, ka 30 muzeja pastāvēšanas gadu laikā nekas nav ticis darīts šajā sakarā un izveidojies ļoti liels skaits nereģistrētu priekšmetu,” atklāj muzeja darbinieks Armands Andže. Bet satraucošs ir fakts, ka pēdējos gados darbu pametuši daudzi kompetenti speciālisti. Rūta Kalmuka, krājuma darba speciāliste, kura muzejā pavadījusi nepilnus divus gadus, atklāj: “Šajā laika periodā entuziasms diemžēl ir noplacis. Neredzu ne virzienu, uz kuru muzejs varētu virzīties, ne jaudu, kas to realizētu, jo darbavietas pametuši ļoti kompetenti, savu specialitāti pārzinoši cilvēki. Tas, neapšaubāmi, ir vērtīgi, ka muzeja vadītājai ir plašas un padziļinātas zināšanas fotogrāfijas vēsturē, taču šajā gadījumā ar to nepietiek, lai profesionāli vadītu muzeja darbu, saturētu komandu.” Arī Andže kā vienu no galvenajiem iemesliem darbinieku aiziešanai min vadības nespēju risināt iekšējās problēmas. Nesen darbu pametusi arī galvenā krājuma glabātāja Jana Čaure, viņa saka, ka divu gadu laikā nav bijusi kopēja apspriede ar vadību par to, kādi ir muzeja mērķi vai nākotnes vīzija saistībā ar muzeja attīstību. “Tas rada bažas, jo skaidri muzeja mērķi un noteikts muzeja virziens ir vitāli nepieciešams, it īpaši tagad, kad muzejs pārceļās un darbosies bez vienas no svarīgākajām muzeja sastāvdaļām – pastāvīgās ekspozīcijas,” skaidro Čaure. Vai šādā, tik saspīlētā gaisotnē būs iespējama operatīva pārvākšanās un jauno telpu kvalitatīva apdzīvošana? Tas paliek atklāts un ļoti satraucošs jautājums. Hirša atklāj, ka “situācija kopumā atgādina neseno Ogres vēstures un mākslas muzeja reorganizāciju, kas izvērsās muzeja darbinieku un pašvaldības vadītāja konflikta dēļ. Šoreiz līdzīgās, neaizsargātās pozīcijās pret LFM vadītāju atrodas muzeja pārējie darbinieki, kuri ir bezspēcīgi pret vadītājas profesionalitātes trūkumu un nedemokrātisko darba stilu. Gan Ogres muzeja, gan LFM problēmas norāda uz sistemātiskām problēmām muzeju nozarē, tostarp muzeja darbinieku neaizsargātību iekšējo konfliktu gadījumos. Ogres muzeju kā profesionālu institūciju iznīcināja nespēja piesaistīt nozares speciālistus, izskatās, ka LFM sagaida tas pats liktenis.”

Process

“Tas, ka Latvijas Fotogrāfijas muzejs pārcelsies, oficiāli kļuva skaidrs 2022. gada nogalē. Pirmā sapulce par pārcelšanos, konkrētāk, par krājuma pārcelšanos norisinājās 2023. gada maija beigās,” par pārvākšanās procesu stāsta Čaure. “Sapulces laikā tika apskatīti aptuvenie darbu termiņi. Tai laikā, un arī visu 2023. gadu pārvākšanās darbus nedaudz buksēja tas, ka nebija īsti skaidrs, vai un kad Kultūras ministrija piešķirs nepieciešamo finansējumu muzeja pārvākšanās procesam.” 2024. gada pirmā puse ir paredzētais laiks, kurā fotomuzejs pilnībā pārvāksies un tikai pēc tam pamazām atsāks savu pamatfunkciju īstenošanu. “Turpmākā pusgada laikā Latijas Fotogrāfijas muzeja darbiniekiem sadarbībā ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja darbiniekiem būs jāveic apjomīgs un ļoti atbildīgs darbs, kas ietvers gan esošo ekspozīciju demontāžu, krājuma iepakošanu, pārvietošanu, telpu pilnīgu atbrīvošanu un sakopšanu, lai tās nodotu īpašniekam, kā arī veiktu citus muzejam neierastus pasākumus. Ar lielām cerībām teikšu, ka 2024. gada otrajā pusē muzejs atkal varēs pakāpeniski pievērsties visām savām funkcijām, tajā skaitā darbam ar sabiedrību,” komentē RVKM direktore Liene Johansone-Kuzmina, kuras pakļautībā atrodas fotomuzejs. Tomēr šķiet, ka šādi plāni pagaidām balstās tikai lielās cerībās. “Ne vien pats pārcelšanās process ir haotisks un nepārdomāts, arī jaunā mājvieta nemaz nav tik piemērota visām vajadzībām. Pārcelšanās un jaunatklāšanas datums tiek atlikts un pārlikts, bet vismaz vēl rudenī nebija izstrādāts muzeja jaunā veidola saturs, darbības stratēģija un identitāte; nojaušu, ka mazo telpu dēļ nāksies atteikties no nopietnu izstāžu veidošanas, kas Latvijas mākslas ainā ir īpaši problemātiski, jo profesionālu, mākslas izstādīšanai piemērotām telpu kļūst arvien mazāk. Protams, muzejs var eksistēt arī citās formās, ne tikai kā mainīgu ekspozīciju vieta, taču arī citi formāti prasa rūpīgu, savlaicīgu plānošanu, profesionāļu iesaisti, mērķauditorijas apzināšanos un spēju to uzrunāt. Ar šiem aspektiem LFM bija problēmas jau iepriekš, paredzu, ka tās tikai pastiprināsies, eksistējot nenoteiktībā,” uzskata Hirša. Telpu nepiemērotību uzsver arī Andže, minot, ka krājumam paredzētā telpa ir tikai nedaudz lielāka nekā Mārstaļu ielā 6, bet jāizvieto tajā būs daudz vairāk – gan priekšmeti no ekspozīcijas, gan krājumā vēl neuzņemtie priekšmeti.

Kultūras ministrijas pārstāvis Uldis Zariņš komentē, ka Kronvalda bulvārī 4 nav plānots ne iekārtot muzeja patstāvīgo ekspozīciju, ne veikt izstāžu darbu. Muzeja publiskā darbība tiks nodrošināta, rīkojot dažādus pasākumus un iespēju robežās veidojot izstādes muzeja telpās un Latvijas Mākslas akadēmijas izstāžu zālē. “Tur atradīsies muzeja krājums, darba telpas, izstāžu zāle, kā arī publiski pieejama multifunkcionāla telpa ar bibliotēku, lasītājiem un pētniekiem piemērotu darba vidi, mainīgu izstāžu ekspozīciju, konferenču un lekciju aprīkojumu. Vēlētos redzēt šo telpu kā tādu atvērtu laboratoriju jeb Fotogrāfijas centru, kur satiekas gan populārās vizuālās kultūras patērātāji, gan teorētiķi jeb neakadēmiskā un akadēmiskā vide,” savu ieceri atklāj Baiba Tetere. Kā pētniece pievienojos Teteres priekam, ka brīvpieejas plauktos kļūs pieejama fotomuzeja bibliotēka, kas līdz šim tā nav bijis. Bibliotēkas krājumā ir 20. gadsimta ārzemju autoru un izdevniecību izdevumi, agrīnā fotogrāfijas literatūra un periodiskie izdevumi latviešu valodā, kā arī padomju laika izdevumi. Ar to gan arī bibliotēkas hronoloģiskā attīstība beidzas, un sistemātiski atjaunota tā nav kopš muzeja izveidošanas. Pamatā grāmatas tajā nonākušas tikai kā nejauši dāvinājumi, jo muzejam nav bijuši resursi grāmatu iepirkšanai.

Skumji, bet fakts – nav iespējams iztēloties situāciju, kurā, piemēram, Latvijas Nacionālais muzejs vairāk nekā 10 (!) gadus atrastos ēkā, kas ir avārijas stāvoklī, un tā krājuma komplektēšana būtu apstājusies, jo vienkārši nav vietas. Latvijas mākslas vidē jau ierasts, ka sarežģītās situācijās visu glābj cilvēki ar apbrīnojamu entuziasmu. Un ja arī tā nav? Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja LTV raidījumā Kultūrdeva^[9] aicina sabiedrību just atbildību pret fotogrāfijas mantojumu un, piemēram, ja bēniņos atrastas stikla plates, labāk zvanīt uz muzeju, kur izvērtēs to uzņemšanu krājumā, nevis celt no tām siltumnīcu. Varam tikai cerēt, ka mums visiem pietiks atbildības sajūtas, lai ne tikai izcili atradumi nonāktu muzeja krājumā, bet arī pats muzejs nepazustu kā svarīga atmiņu institūcija un platforma mums visiem nozīmīgam medijam. Šī brīža situācija ir ļoti satraucoša, taču atliek cerēt, ka turpmākajā piecgadē (tādu laiku pagaidu mājvietai paredz Tetere) sagaidīsim spēcīgas izstādes, pamanāmu pētniecisko darbu un ka muzejs būs vieta, kurai fotogrāfi ar drošu sirdi atdotu glabāšanā savu dzīves darbu.

^[1] https://fotokvartals.lv/2023/09/25/latvijas-fotografijas-muzejs-parcelsies-uz-pagaidu-majvietu/

^[2] https://fotokvartals.lv/2013/12/12/intervija-ar-mairu-dudarevu/

^[3] Ministru kabineta rīkojuma projekta Par Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja filiāles – Latvijas Fotogrāfijas muzejs pārvietošanu no privātīpašuma ēkā Mārstaļu ielā 8, Rīgā uz valsts akciju sabiedrības Valsts nekustamie īpašumi ēku Mārstaļu ielā 6, Rīgā sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija). Pieejams: https://tap.mk.gov.lv/doc/2015_07/KMAnot_090115_foto_muz_parcel.132.docx

^[4] Ministru kabineta rīkojuma projekta Par finansējumu Rakstniecības un mūzikas muzejam nekustamā īpašuma Mārstaļu ielā 6, Rīgā, daļas nomas maksas, papildu maksājumu, pārcelšanās, labiekārtošanas un ekspozīcijas izveides izdevumu segšanai un Ministru kabineta rīkojuma projekta Grozījumi Ministru kabineta 2017. gada 31. jūlija rīkojumā Nr. 391 Par finansējuma piešķiršanu Rakstniecības un mūzikas muzeja pārbūves darbu veikšanai Pils laukumā 2, Rīgā, telpu nomas maksas, labiekārtošanas un ekspozīcijas izveides izdevumu segšanai apvienotais sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija). Pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/attachments/legal_acts/declassified_documents/f5bacd1b-c10a-4ab3-8579-b81fa4012ed1/download

^[5] https://fotokvartals.lv/2021/12/06/intervija-ar-jauno-latvijas-fotografijas-muzeja-vaditaju-baibu-teteri/

^[6] https://www.rigamuz.lv/lfm/aktualitates/latvijas-fotografijas-muzejs-svin-atversanas-30-gadu-jubileju/

^[7] https://www.diena.lv/raksts/kd/maksla/fotografijas-muzejs-20-gadu-jubileju-svin-ar-celojoso-izstadi-14006391

^[8] Lejasmeijere, Ieva (2008). REFLEKSIJAS. Rīgas, Latvijas un pasaules kultūras aspekti. I krājums. Latvijas Mākslas akadēmijas doktorantūras studiju zinātniskā conference Pirms franču pavasara (sast. O. Spārītis). Rīga: Nacionālais apgāds, 27. lpp.

^[9] Kultūrdevā viesojas Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja Baiba Tetere. 12.11.2023. https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/310339/kulturdeva-viesojas-fotografijas-muzeja-vaditaja-baiba-tetere