Neizstāstītie stāsti

Pagājušā nedēļā durvis vēra 8. Kauņas fotofestivāls, šoreiz ar devīzi “Neizstāstītie stāsti” (Untold Stories). Festivāla programmu veido izstādes dažādās pilsētas galerijās un muzejos, kā arī tematiskas prezentācijas konferenču zālē uz lielā ekrāna festivāla pirmajās dienās. Paralēli tam trīs dienas norisinājās fotogrāfu portfolio recenzēšana, no kuriem labākais ieguva titulu “Kauņas fotozvaigzne 2011” (Kaunas Photo Star 2011).

Ierodoties Kauņā un staigājot pa ielām, nespēju saprast, kāpēc nekur neredz šī festivāla reklāmu. Tikai pēc laba laika ievēroju, ka patiesībā festivāla plakāts rotā teju visus afišu stabus pilsētas centrā, taču tā neizteiksmīgais, tekstiem pārsātinātais dizains, kurā nav neviena vizuāla elementa uzmanības piesaistīšanai, nespēj izcelties starp basketbola un mūzikas reklāmas plakātiem. Tuvojoties Eiropas basketbola čempionātam, basketbols dominē teju visās reklāmās, pat skaistumkopšanas salonu vai apģērbu veikalu izkārtnēs. Basketbols tiek pieminēts arī Kauņas fotofestivāla tēmas “Neizstāstītie stāsti” iztirzājumā, kur tā kurators Mindaugs Kavaļausks (Mindaugas Kavaliauskas) pretnostata fotofestivālu basketbolam kā masu precei: “Vai fotogrāfijai būtu jāskrien pakaļ Lietuvas nacionālajam sportam? [..] Festivāls piedāvā sociāli atbildīgas mākslas oāzi, kamēr Lietuvā pieņemas spēkā basketbola svinības. [..] Visdrīzāk Kauņas fotofestivāls būs patvērums tiem, kas vēlas baudīt jaunas vēsmas fotogrāfijā. [..] Kauņas fotofestivālā pārstāvētās un iztirzātās tēmas visbiežāk paliek ārpus masu un sociālo mediju dienaskārtības.” Atbildes, kas tad ir šīs tēmas, atliek meklēt izstādēs – kopumā 11, no kurām visas vēl nemaz nav atklātas.

Izstāžu piedāvājums ļauj saskatīt divus tematiskus virzienus – 1) stāstus par neatgriezeniski zudušo pagātni, kas reiz bijusi būtiska nācijas identitātes sastāvdaļa, un 2) stāstus par personiskās dzīves frustrācijām. Pirmajā varam ierindot Džona Londeja (John Londei) 70. gados uzņemtās fotogrāfijas ar maziem veikaliņiem Anglijā, kurus mūsdienās izkonkurējuši lielveikali; pērnā gada Kauņas fotozvaigznes Ērika Lusito (Eric Lusito) fotosēriju ar pamestajiem Padomju armijas militārajiem objektiem; austriešu fotogrāfa Luisa Hehenblaiknera (Lois Hechenblaikner) diptihus, kuros tiek salīdzināti mūsdienu un senāka laika tiroliešu dzīvesveidi. Otrajā kategorijā varam ievietot Ninas Korhonenas projektu “Rewind”, kas jau šovasar bija skatāms Rīgā, igauņa Mārtena Krosa (Marten Kross) traumatisko pieredzi Baltijas jūrā. Ja pirmās patiesi bez moralizēšanas vizualizē “neizstāstītos stāstus” par dažādu kultūru un nāciju vēsturi, tad otrās kategorijas izstādes uzmācas ar pašu fotogrāfu traumatiskajām pieredzēm, par kurām, šķiet, jau esam dzirdējuši ne vienu reizi vien. Piedāvājumā ir vēl dažas izstādes, kuras neiederas nevienā no abām kategorijām. Piemēram, slovēņu fotogrāfa Boruta Peterlina (Borut Peterlin) fotogrāfijas no oficiālām politiķu tikšanās reizēm, kurās tie nofiksēti neveiklās pozās, jo kadrā akcentēti interjerā novietotie ziedi, vai Stīva Harta (Steve Hart) fotogrāfijas no Dvīņu torņu degšanas 11. septembrī, kas ekspluatē jau sen novazātu tēmu. Tāpat ir izstādes, kuru vienīgo jēgu var saskatīt rīkotāju vēlmē palielināt izstāžu skaitu, piemēram, Kauņas pilī skatāmi vairāki iepriekšējo festivālu dalībnieku darbi, kuri atrodas festivāla kolekcijā. Otršķirīga attieksme pret šo izstādi bija vērojama arī no organizatoru puses – trīs dienas pēc it kā oficiālās atklāšanas izstāde vēl nebija pilnībā iekārtota. Visas šīs izstādes fotofestivāla atvēršanas nedēļā tika atklātas pa vienai, divām vienā vakarā. Tiem, kas nav iesaistīti Kauņas fotozvaigznes pasākumā (tādā veidā kļūstot par daļu no “tusiņa”), šī mākslas izsniegšana pa kripatiņai ir kaitinoša tajās reizēs, kad izstāde sagādā vilšanos, bet organizatoriem nav pieticis līdzekļu dzērienu vai uzkodu sagādei, ar ko remdināt apmeklētāju vilšanās sajūtu. Tāpēc finansiāli un laika ziņā ekonomiskāk ir izstādes apmeklēt tad, kad tās visas jau atklātas, piemēram, šonedēļ.

Fotofestivāla kulminācija nav izstādes, bet gan Kauņas fotozvaigznes pasludināšanas pasākums, kas pulcēja ne mazums interesentu. Divu dienu garumā 16 eksperti recenzēja 57 fotogrāfu darbus. Savus darbus recenzēšanai varēja pieteikt jebkurš fotogrāfs, iepriekš samaksājot 60 eiro dalības maksu. Dalībnieka un eksperta tikšanās ilga 15 minūtes, pēc tam dodoties atkal pie nākamā eksperta, lai parādītu darbus un saņemtu vērtējumu. Starp prominentākajiem recenzentiem jāizceļ Kiasma direktore Pirko Sītari (Pirkko Siitari), Moderna Museet fotogrāfijas nodaļas kuratore Anna Telgrēna (Anna Tellgren), Vīnes fotomēneša direktors Tomass Liceks (Thomas Licek) un Somijas Fotomuzeja direktore Elīna Heika (Elina Heikka). Latviju pārstāvēja Fotomuzeja direktore Maira Dudareva un fotogrāfs Jānis Pipars. Starp 57 dalībniekiem bija arī vairāki pārstāvji no Latvijas – Nils Vilnis, Aija Bley, Arno Marnics, Rūta Kalmuka, Anna Novikova, no kuriem pēdējās divas uz pašu recenzēšanu gan beigās nebija ieradušās. Pēc divu dienu darba eksperti no visiem dalībniekiem izvēlējās Kauņas fotozvaigzni, uzvarētāju nosakot pēc punktu sistēmas. Piektdienas vakarā visi recenzējamo darbi tika parādīti uz lielā ekrāna Kauņas biznesa centra zālē un katram autoram bija jāiet auditorijas priekšā un 100 sekunžu laikā jāpastāsta par saviem darbiem. Pēc divu stundu skatīšanās tika paziņots arī šī gada uzvarētājs. Tas bija Luka Caniers (Luka Zanier) no Šveices, kurš fotografējis tukšas telpas atomelektrostacijās Šveicē un Vācijā. Tuvākie sekotāji bija somiete Vilma Hurskainene (Wilma Hurskainen), vācietis Andreas Maišners (Andreas Meischner) un krieviete Aleksandra Demeņkova. Žūrija izvēlējusies drošu likmi – tehniski profesionāls un idejiski lakonisks projekts, kas iederētos jebkurā muzejā vai galerijā, ar kuriem saistīti žūrijas locekļi.

Festivāla atklāšanas nedēļā notiekošie ikvakara pasākumi zināmā mērā ir festivāla vērtīgākā daļa, kuru vēl aizraujošāku padarītu mazāk tehnisko ķibeļu (viena no prezentācijām iesākās ar 40 minūšu kavēšanos) un raitāka organizācija (prezentācijās daudz lieku slaidu, skolotājisku kuratora monologu un apnicīgu izstāžu reklāmu). Kauņas fotozvaigznes noteikšanai Kavaļauskam izdevies pulcēt virkni respektablu personību, tādā veidā gādājot par festivāla prestižu. Mazāk veicies ar pašām izstādēm, kas šajā festivālā ir vājākais posms – divas, trīs labas izstādes tiek atšķaidītas ar apšaubāmiem ceļojošiem projektiem, B-klases autoriem un nejaušībām, kas bojā kopējo iespaidu.

Festivāls oficiāli ilgs līdz 30. oktobrim, tomēr pirmās izstādes veras ciet jau šonedēļ, bet vairums pārējo – septembra beigās. Ar vienu dienu pilnībā pietiek, lai visu apskatītu. Tas, ka šis ir Baltijā “vecākais”, “pirmais” un “vienīgais” fotofestivāls, ir gana uzmanības vērts notikums. Bet jau oktobrī ar to būs par maz, jo Kauņas fotofestivāla ērto pozīciju apdraudēs jauns konkurents – Tallinas fotomēnesis. Konkurence, kā zināms, parasti veicina kvalitāti.