/ Evita Goze / Recenzija

Fotogrāfijas politiskais potenciāls

Šogad viens no vērienīgākajiem Lielbritānijas foto festivāliem – Braitonas fotogrāfijas biennāle, kas norisinājās no 6. oktobra līdz 4. novembrim – koncentrējās uz attēla potenciālo politisko ietekmi un spēju mainīt: ja ne lietu pastāvošo kārtību, tad vismaz sabiedrības viedokli par tām. Tas nav nekāds pārsteigums – pēc iepriekšējās biennāles kuratora Martina Pāra (Martin Parr) stafeti pārņēma Braitonā bāzētā Photoworks aģentūra, kuras publikācijās un organizētajos pasākumos fotogrāfijas un politikas mijiedarbība ieņem nozīmīgu lomu, spītējot globālajai fotoattēla nozīmīguma devalvācijai. Ne velti festivāla atklāšanas ievadrunā viens no biennāles kuratoriem Benedikts Berbridžs (Benedict Burbridge) uzsvēra, ka vairākiem no izstādītajiem māksliniekiem nācies saņemt atļauju no tādām valdības organizācijām kā Iekšlietu ministrija vai FIB, lai pabeigtu savu darbu.

Novērošanas sistēmu tehnoloģijas, militārās bāzes, protesta kustības, destruktīvā globalizācija Vidējos Austrumos. Veidi, kā pasaule tiek konstruēta, kontrolēta un iekarota un kā fotogrāfija kļūst par šo procesu sastāvdaļu. Biennāles epicentrā nonāca problēmas, kuras tradicionālie mediji atstāj ārpus uzmanības loka, tādējādi šogad biennālei piešķirts titulnosaukums Pārmaiņu aģenti. Fotogrāfija un telpas politika (Agents of Change. Photography and the Politics of Space). Kaut arī skan sausi, kopā ar jaunāko māsu Photo Fringe biennāle salīdzinoši rimto Braitonas foto dzīvi uz mēnesi pārvērta virmojošā notikumu virpulī – līdzās izstādēm, izkaisītām pa pilsētu, notika lekcijas, simpoziji, radošās darbnīcas, grāmatu izstādes un filmu demonstrācijas. Taču diemžēl gan mākslinieku, gan norises vietu izvēlē bija jūtams, ka biennāles budžets ievērojami sarucis. Atšķirībā no iepriekšējā festivāla šogad netika aicinātas fotogrāfijas zvaigznes, liela daļa lekciju notika bāros.

Grāmatu izstāde Jubilee bibliotēkā. Foto - Evita Goze
Grāmatu izstāde Jubilee bibliotēkā. Foto - Evita Goze

Vislielāko iespaidu uz mani atstāja gan nevis fotogrāfiju sērija, bet Omera Fasta (Omer Fast) filma Pieci tūkstoši pēdu ir vislabākais attālums (Five Thousand Feet is the Best, 2011), kura, kombinējot faktus un fikciju, dokumentālas un spraiga sižeta filmas vizuālos izteiksmes līdzekļus, apzināti mulsina un izaicina skatītāju. Filma balstīta uz Fasta interviju ar bijušo bezpilota lidaparātu operatoru, kurš no bāzes tuksnesī ārpus Lasvegasas kontrolēja lidaparātu raidītos šāviņus uz civiliedzīvotājiem un militāristiem Afganistānā un Pakistānā. Filmas nosaukums ir atsauce uz optimālo šāviņa palaišanas attālumu. Pusstundu garais video darbs, kurš cikliski iet uz riņķi, pilns cinisma un šokējošas vaļsirdības, apvieno pilota monologus ar alternatīvu notikumu scenāriju izspēlēm. Daļu video veido fragmenti no intervijas ar pilotu, viņa seja izpludināta līdz neatpazīstamībai. Daļa filmēta Lasvegasas viesnīcā, operatora lomu uzticot aktierim. Filmas fragmentu iespējams noskatīties šeit.

Edmunda Klārka izstāde. Foto - Evita Goze
Edmunda Klārka izstāde. Foto - Evita Goze

Turpat Braitonas Universitātes ēkā bija apskatāms arī Edmunda Klārka (Edmund Clark) projekts Māja kontroles rīkojumā (Control Order House, 2011), kurā viņš teju ar pedantisku rūpību, metru pa metram dokumentējis interjera vienmuļās detaļas kādā no mājām, kurā spiesta dzīvot persona, kas tiek turēta aizdomās par teroristiskām aktivitātēm. 2005. gada Terorisma novēršanas likums piešķīra Lielbritānijas Iekšlietu ministrijai tiesības pārvietot jebkuru aizdomās turēto personu uz svešu pilsētu un uzspiest striktus nosacījumus, līdzīgus mājas arestam. Šajos gadījumos Iekšlietu ministrija izvēlas neizvirzīt apsūdzību un netiesāt kontrolēto personu, ne arī atklāt pilnu pamatojumu izvirzītajām apsūdzībām, jo pierādījumi ir balstīti uz avotiem, kurus valdība nevēlas publiski atklāt. Jebkura norāde uz ēkas atrašanās vietu vai personas identitāti nozīmētu kriminālu apsūdzību Klārkam. Līdzās attēliem izstādīta arī Klārka sarakste ar valsts iestādi. Cenzēta, protams. Šis projekts šķiet loģisks turpinājums Klārka interesei par valsts un indivīda attiecībām, sekojot Ceļš uz Gvantanamo (The Road to Guantanamo, 2006) pēdās. Tajā dokumentētas cietumsargu un ieslodzīto dzīves telpas, bijušo ieslodzīto dzīvesvietas un liecības, kā arī cenzētas vēstules no tuviniekiem. Diemžēl projekta kopskatu, manuprāt, pasliktināja izvēlētais izstādīšanas veids – universitātes vestibilā starp ēdnīcu un gaiteni iebīdot pāris baltu sienu.

Vēl viens izcelšanas vērts projekts, kurš bija apskatāms Braitonas Universitātē, ir Korinas Silvas (Corinne Silva) Ievestās ainavas (Imported Landscapes, 2010). Silvu interesē robežšķirtne starp Āfriku un Eiropu un abu pasaules daļu vēsturiskās saistības. Ziemeļāfrikā fotografētās ainavas viņa izvietojusi uz milzīgiem reklāmu stabiem Dienvidspānijā, tādējādi izceļot abu teritoriju vizuālo līdzību un atgādinot, ka reiz tās bija vienas impērijas daļa, taču tagad to ekonomika un kultūra kļuvusi atsvešināta. Galerijā izstādīti pārfotografēti reklāmu stabu attēli Spānijas ainavā.

Trevora Paglina izstāde Braitonā
Trevora Paglina izstāde Braitonā

Mans otrs favorīts pēc Fasta biennālē bija Trevors Paglins (Trevor Paglen), kura Citas nakts debesis (The Other Night Sky, 2008) un Limitēta Fototelegrāfija (Limit Telephotography, 2011) bija apskatāmas Lighthouse galerijā. Citas nakts debesīs izmantoti satelītu amatiernovērotāju apkopotie dati, lai fotografētu un izsekotu slepenu gaisa kuģi, dokumentējot kustību debesīs, kas oficiāli nemaz neeksistē. Taču vai tas ko maina? Galarezultāts tik un tā ir vizuāli skaistas zvaigžņotu nakts debesu fotogrāfijas pie baltām galerijas sienām ar kustīgu zvaigzni atgādinošu līniju attēla centrā. Savukārt projektā Limitēta Fototelegrāfija Paglins ar astronomijas teleskopiem fotoaparāta lēcu vietā uzņēma augstākās slepenības ASV valdības bāzes, paslēptas nomaļos apgabalos. Paglina izmantotie teleskopi, kas paredzēti attālu planētu apskatei, ļāva viņam fotografēt pat no 100 kilometru attāluma. Fotogrāfiju kvalitāte, protams, pielīdzināma ar telefonu uzņemtam attēlam, taču izvēlētā estētika var tikt lasīta kā komentārs par atspoguļotās informācijas slepenību un nepieejamību ikdienas pilsonim; par izlikšanos, ka šīs vietas neeksistē. Taču nezinu, vai galerija un klasiski foto rāmji ir piemērotākais veids šo projektu izstādīšanai, jo, šķiet, ka institucionālā mākslas vide attēlos ietvertās informācijas politisko nozīmi kaut kādā veidā padara mazsvarīgāku.

Skats no izstādes "No Olho da Rua". Foto - Evita Goze
Skats no izstādes "No Olho da Rua". Foto - Evita Goze

Daudz dzīvāk un saistošāk bija iekārtota izstāde Ne Olho D Rua (Ielas acīs) par galeriju pārtapušajā baznīcā Fabrica, kurā varēja apskatīt darbu izlasi no ilgtermiņa sadarbības starp Brazīlijas ielu jauniešiem un māksliniekiem Džulianu Žermēnu (Julian Germain), Patrīciju Azevedo (Patrizia Azevedo) un Murilo Godoju (Murilo Godoy). Kopš 1990. gadu vidus mākslinieki uz ielas dzīvojošos jauniešus apgādājuši un mācījuši apieties ar fotokamerām, lai dotu viņiem iespēju dokumentēt savas dzīves. “Ar dažiem jauniešiem mēs strādājam jau padsmit gadu. Ja puisim, kuram visa iedzīve atrodas vienā mugursomā, tajā atrodas vieta arī diviem fotoalbumiem, tas ir apliecinājums, ka mūsu darbs viņiem ir svarīgs,” saka Žermēns. Lielākoties fotogrāfijās redzami paši jaunieši, viņu draugi un mīļotie, bērni un skūpsti. Kāds puisis fotografējies ar svešiniekiem bāros. Fotogrāfijā viņi visi četri izskatās kā vislabākie draugi. Taču uz galdiņa ir tikai trīs alus kausi. Attēli ir pārsteidzoši un aizkustinoši. Savu iespēju robežās izstāde cenšas atkārtot sākotnējo darbu prezentēšanas veidu – fotogrāfijas, izdrukātas plakātu un avīžu formātā, tika izplatītas pilsētā. Gan plakāti, gan avīzes apskatāmas arī galerijā. Tos papildina video intervijas, kastes ar projekta arhīva materiāliem un laboratoriju drukāti attēli 10x15cm izmērā, salikti rindiņā pie sienas kā vizuāla dienasgrāmata dažām dienām kāda dzīvē.

Tomēr šogad biennālei izvēlētā tēma – attēla spēja mainīt pasauli – šķita pārāk samocīti un demagoģiski piekabināta fotogrāfijai, nereti pašas fotogrāfijas kvalitāti atstājot otrajā plānā. Iespējams, fotogrāfija pie galerijas sienas vienkārši nav piemērotākais medijs globālās politikas kritikai.