Visa dzīve ir izpēte

Idejas un ieguldītais darbs, kas slēpjas aiz katras fotogrāfijas, šī gada Krakovas Fotomēneša kuratoram, fotogrāfam, lektoram, žurnālistam un interneta žurnāla SeeSaw Magazine dibinātājam un redaktoram Āronam Šūmanam (Aaron Schuman) ir tikpat svarīgs kā galarezultāts. To apliecina festivāla programma ar nosaukumu Izpēte (Re:Search). Pirmkārt, tā koncentrējās uz darba procesa caurredzamību un darbu sērijām, kuras lielā mērā reflektē par fotogrāfijas mediju un tā specifiskajām īpašībām. Otrkārt, programma pievērsās fotogrāfijas izmantojumam dažādās zinātņu nozarēs – medicīnā, kriminālistikā, bioloģijā un citās jomās, kurās kopš fotogrāfijas izgudrošanas tā izmantota kā palīglīdzeklis – un tai pat laikā kritiski atskatījās uz attēla kā pierādījuma apšaubāmo spēku.

Pētnieciskā darba pierādījumi – grāmatas, vizuālas atsauces, piezīmju lapiņas, elektroniskās sarakstes – izstādēs bija sastopami ik uz soļa. Vienā no atklāšanas nedēļas nogales publiskajām sarunām Šūmans smalki izvaicāja pamatprogrammā iekļauto fotogrāfu Džeisonu Fulfordu (Jason Fulford) par viņa darbu tapšanas gaitu – kā tu izvēlies attēlu secību grāmatā, vai fotografējot jau zini, kādam jābūt rezultātam, kā izvēlies ceļojumu galamērķus? Krakovas ielās izvietotajos grafiskajos plakātos, rūpīgāk ieskatoties, varēja pamanīt saukli Your whole life is research jeb Visa tava dzīve ir izpēte. Tendence izgaismot procesu, runāt par fotogrāfijas materialitāti un fiktīvo dabu iet roku rokā ar digitalizāciju, attēlu plūdiem un fotogrāfijas joprojām nedrošo vietu laikmetīgās mākslas tirgū. Kad internetā katru dienu tiek publicētas simtiem miljonu fotogrāfiju (feisbukā vien katru dienu ielādē vairāk nekā 300 miljonu attēlu, instagramā – vairāk nekā 50 miljonu), vairs nepietiek tikai ar noķertu mirkli, nevainojamu kompozīciju, kontrastiem, plašu gaismēnu spektru vai citām fotoattēla estētiskajām kvalitātēm. “Šodien būt fotogrāfam ar lielo burtu nozīmē vairāk nekā tikai uzņemt attēlus. Tas nozīmē domāt par fotogrāfiju, mēģināt saprast, kā šis medijs darbojas, kā citi cilvēki ir to lietojuši, kā tas var informēt tevi, iedvesmot,” Šūmans saka intervijā FK. Viņa teiktais atgādina mākslinieka Kristiana Boltanska (Christian Boltanski) lekciju Rīgā šī gada sākumā, kurā viņš paziņoja, ka māksliniekam “jāinteresējas tikai par mākslu. Es nenodarbojos ar sportu, mani neinteresē mode. Kad pamostos, es domāju par darbu, kad eju gulēt, es domāju par darbu.” Iespējams, citās vizuālās mākslas nozarēs skatītājam autora ieguldītais darbs ir acīmredzams – kā nekā saprotams, ka gleznas vai skulptūras tapšanai nepieciešams laiks, tikmēr fotogrāfija top sekunžu desmitdaļās, un vairs pat nav nepieciešams pavadīt garas stundas laboratorijā, pilnveidojot kopēšanas prasmi. Šķiet, jebkurš var uzņemt lielisku attēlu. Taču daudz grūtāk ir izveidot darbu sēriju ar vienotu vēstījumu, svaigu un aizraujošu, kas liks domāt vai izraisīs emocijas, kritiski reflektēs par pasaulē vai mākslā notiekošo un darīs to laikmetīgā valodā.

Manuprāt, interesantākā festivāla izstāde bija britu mākslinieces Klēras Strendas (Clare Strand) Tālākai lasīšanai (Further Reading) Krakovas Nacionālajā muzejā. Tā apvienoja darbus no vairākām sērijām – Nomaldījies (Gone Astray), Piepūles pazīmes (Signs of a Struggle), Neredzamie aģenti (Unseen Agents), Buršanās (Conjurations) – parādot, kā Strendas interese par tādām specifiskām, dīvainām jomām kā fotogrāfijas izmantošana auru un paranormālu parādību izpētē vai nozieguma vietu fiksācijā var reflektēt par medija dabu, veidu, kā mēs uzlūkojam fotoattēlus, to diskutablo saikni ar tā saukto objektīvo realitāti un spēju kalpot par pierādījumu. Līdzās pabeigtiem darbiem – ar lielformāta kameru uzņemtām melnbaltām, estētiski pievilcīgām fotogrāfijām, kuras gribas saukt par gudrām, inteliģentām vai asprātīgām (dažreiz Strendas fotogrāfijas saucot arī par “vīrišķīgām”, teica viņas dzīvesbiedrs Gordons Makdonalds) – pirmo reizi bija iespēja ieskatīties arī mākslinieces darba procesā. Izstādē bija iekļautas instalācijas ar piezīmēm, attēlu izgriezumiem, žurnāliem ar līmlapiņu atzīmēm un grāmatām par maģijas trikiem.

Otra mana favorīte bija paša Šūmana darbu izstāde Krakovas Etnogrāfiskajā muzejā, kurā bija iekļautas gan viņa fotogrāfijas, gan attēli un priekšmeti no muzeja kolekcijas. Darbā Piederīgie: Personiska etnogrāfija (FOLK: A Personal Ethnography) Šūmans atsaucas uz savām poļu saknēm. (Šūmana vecvectēvs ir no Polijas.) Taču tā vietā, lai tikai pētītu savu izcelsmi, viņš pēta, kā muzejs viņam var iemācīt par paša saknēm, par ģimeni un kultūru, no kuras viņš cēlies. Citiem vārdiem, Šūmanu interesē muzejs kā institūcija – tā struktūra, darbības loģika un veidi, kādos muzejs arhivē pagātni un apkalpo nepieciešamību reflektēt par kultūru. “Es gandrīz kļuvu par etnogrāfu etnogrāfiem. Tādējādi atklāju gan savas ģimenes saknes, gan arī to, ko nozīmē būt etnogrāfam muzejā,” viņš saka. Nereti viens priekšmets izstādē tika dublēts pat trīs reizes – redzams Šūmana fotogrāfijā, kas uzņemta muzeja vidē, muzeja arhīvu materiālos redzams savā autentiskajā vidē, un blakus izstādīts arī pats priekšmets. Izstāde ir vizuāli izteiksmīga un rotaļīga un liek domāt par to, kā mēs arhivējam pagātni, lai saprastu sevi un citus.

“Saki bārmenim, ka meklē Trofoniusu” (grieķu mitoloģijas tēls), vēsta noslēpumaina piezīme festivāla bukletā blakus Džeisona Fulforda vārdam un bāra Alchemia adresei. Vēlams būt dzirdējušam par Fulfordu iepriekš, jo bārā izstādes nav. Taču no bārmeņa varēja dabūt karti (un atlaidi dzērieniem), kas aizveda uz kādu citu ēku apmēram 20 minūšu gājiena attālumā. Vienā no nama dzīvokļiem bija izveidots kaut kas starp instalāciju un retrospektīvu atskatu uz citiem Fulforda rīkotajiem pasākumiem – tumsā uz ekrāna mirdzoši pareģojumi, poļu grāmatas ar acs ābola zīmējumiem uz vāka, pulksteņi, kas rāda laiku no dažādām pasaules vietām, kur notikumi rīkoti iepriekš, puzle uz galda. Fulforda pērn izdotās grāmatas Viesnīca Orākuls (Hotel Oracle) pirmā izdevuma tūkstoš kopiju pazuda ātri. Par spīti aicinājumiem izstādīt šo sēriju galerijās, Fulfords uzsver, ka darbs skatāms kā grāmata, nevis atsevišķi attēli pie sienas, un izstāžu vietā rīko asprātīgus, intriģējošus notikumus. Viesnīcai Orākuls nav adreses, tā pirms Krakovas jau okupējusi viesnīcas istabu Ņujorkā, kur reiz mitis izgudrotājs Nikola Tesla; busiņu Filadelfijā, kas savus pasažierus veda ekskursijā pa naksnīgu, mītisku zemi; vīna pagrabu Milānā ar īpaši šim notikumam dizainētām etiķetēm; peldbaseinu Losandželosā, kur Fulfords izspēlēja ainu ar tagadējo “es” un “sevi” pirms 30 un pēc 40 gadiem; spa un spēļu zāli Tokijā un veļas mazgātuvi Sanfrancisko.

Vēl no Krakovas Fotomēneša programmas pazīstamākajiem vārdiem jāmin Trevors Peglens (Trevor Paglen) un viņa izstāde Pēdējie attēli (The Last Pictures). Viņš izvēlējās 100 attēlus no pasaules vēstures, tie ierakstīti silikona diskā un nosūtīti kosmosā ar EchoStar XVI satelītu, lai potenciāli kļūtu par visilglaicīgākajiem artefaktiem, kas pēc biljoniem gadu vēstīs par Zemes civilizāciju. Izlasē iekļauti gan uzbrukumam paredzēta bezpilota lidaparāta piefiksētie migranti uz Meksikas un ASV robežas, gan sakuras ziedi, gan akmens laikmeta zīmējumi no Lasko alas Francijā, gan Hieronīma Bosa glezna Pasaulīgo baudu dārzs.

Pirms trim gadiem atvērtajā iespaidīgajā Krakovas Laikmetīgās mākslas muzejā bija skatāma Deivida Kampanija (David Campany) kūrētā izstāde Volkers Evanss: Darbi žurnāliem (Walker Evans: The Magazine Work), kurā redzams, ar kādu rūpību viens no nozīmīgākajiem pagājušā gadsimta fotogrāfiem pievērsies arī pasūtījuma darbiem, nezaudējot savu rokrakstu. Izstādītas gan atvērumu reprodukcijas, gan oriģinālie izdevumi. Nesen publicēta arī grāmata ar tādu pašu nosaukumu. Turpat – amerikānietes Tarinas Saimonas (Taryn Simon) Attēlu kolekcija (The Picture Collection), kurā izstādītas attēlu kolāžas no Ņujorkas Publiskās bibliotēkas arhīva. Rāmjos attēli sadalīti pa bibliotēkas piešķirtajām kategorijām, piemēram, “cilvēki no aizmugures”, “matu ķemmēšana”, “sprādzieni”. Attēli vairāk vai mazāk viens otru pārklāj, daļēji kļūstot neredzami, priekšplānā izvirzot klasifikācijas jēdzienus, nevis atsevišķas fotogrāfijas. Šis gan, manuprāt, ir viens no Saimonas garlaicīgākajiem darbiem, jo pārāk droši min pašas iestaigātās pēdās. Tas ir visai slinks, kļūstot par analogu variāciju viņas iepriekšējam darbam Attēlu atlass (Image Atlas), kas eksaminēja interneta meklēšanas lapu darbību dažādās valstīs. Jā, cilvēki kolekcionēja un klasificēja attēlus arī pirms interneta. Klasifikācijas terminu izvēles var būt visai dīvainas, un interesanti, kas nodarbina Amerikas sabiedrību.

Mazāk veiksmīgas šķita arī divas grupu izstādes – Voičeka Novicka (Wojciech Nowicki) kūrētā Radiācija (Radiation) un Jakuba Voinarovska (Jakub Woynarowski) veidotā Atbalsis (Echoes). Radiācija, šķiet, centās demonstrēt, ka laikmetīgās mākslas kontekstā radītie attēli var izskatīties ļoti līdzīgi vēstures gaitā dažādu zinātnes jomu vajadzībām tapušajiem attēliem, vai tās būtu cilvēku, augu vai dzīvnieku fotogrāfijas. Piemēram, salīdzinot policijas vai armijas attēlus un laikmetīgus portretus. Taču tas nav nekas jauns – mākslinieki vienmēr smēlušies idejas no utilitāras fotogrāfijas, tāpat kā komerciālā fotogrāfija jau izsenis aizņēmusies no autorfotogrāfijas. Taču ar šo ideju vien ir par maz. Iespējams, izstāde būtu veiksmīgāka, ja vairāk iedziļinātos kādā atsevišķā jomā, tādējādi mazinot paviršības iespaidu, ka fotogrāfijas sagramstītas no arhīviem un pēc tam salipinātas kopā, vai pievērstu vairāk uzmanības pašiem autoriem, nevis tikai izmantotu tos kā spēļu kauliņus kuratoriskām pretenzijām. Savukārt Atbalsis līdzinājās sausai un pārāk burtiskai enciklopēdijai par netradicionāliem attēlu tapšanas veidiem. Tās pamatā bija ideja par fotogrāfijas spēju iedarboties ne tikai uz redzi, bet arī uz tausti, ožu un dzirdi. Taču katrs piemērs tika paskaidrots tik burtiski, ka neatstāja vietu interpretācijai. Mana kritika gan neattiecas uz šais izstādēs iekļautajiem darbiem, starp tiem bija daudz kā interesanta. Problemātisks bija tieši izstāžu radītais kopiespaids.

Tas, ka fotogrāfiju tapšanā, atlasē, rediģēšanā un izstāžu vai grāmatu veidošanā tiek ieguldīts daudz vairāk laika, nekā skatītājam varētu šķist, fotogrāfiem var likties pašsaprotami. Taču es negribētu piekrist, ka festivāls līdz ar to bijis pārāk burtisks un neaktuāls, kā izskanējis privātās sarunās. Drīzāk priecājos redzēt festivālu, kas centrēts ap skaidri nolasāmu un rūpīgi pārdomātu ideju, nevis sastāv no haotiski izvēlētiem māksliniekiem, kas kaut kādā veidā pabāzti zem viena saukļa. Arī fotogrāfus taču interesē ieskatīties otra mākslinieka domu procesā. Turklāt festivāls nav adresēts tikai fotogrāfiem. Tas gan ir vienīgais, par Krakovas Fotomēnesis varēja bažīties – vai cilvēkiem, kas īpaši neinteresējas par šo mediju, programma nešķiet pārāk akadēmiska. Taču, ja Šūmanam ir ko teikt, tajā ir vērts ieklausīties, par to esmu pārliecinājusies jau klausoties viņa kursus Braitonas Universitātē. Nemaz nevajag sagaidīt atbildes, pietiek ar precīzi uzdotiem jautājumiem.