Intervija ar Antanu Sutku

“Antans Sutkus (1939) pamatoti tiek dēvēts par lietuviešu fotogrāfijas Homēru. Viņa mūža darba nepārtrauktais kopums ir kā eposs, kas salikts no ikdienas dzīves fragmentiņiem. Viņa īpatnējie darbi pauž arhetipisku attieksmi, kurai ir dziļi sakņota saikne ar konkrēto sabiedrību, tomēr Sutkus mākslinieciskās valodas spēks un viņa darbu vēriens ierakstījis fotogrāfa vārdu pasaules kultūras radītāju rindās. Šī mākslinieka darbu fenomenu neatkārtojamu padara viņa mākslinieciskās izteiksmes individualitāte, noturīga ētisko ideju programma un viņa eksistenciālā estētika. Šīs grāmatas mērķis ir pēc iespējas skaidri un pamatīgi izsekot Sutka radošajai attīstībai, vēlreiz izvērtēt viņa darbu agrākās interpretācijas un iepazīt šo mākslinieku no jauna. Iesoļojis 21. gadsimtā, Sutkus nebūt nav mainījis savu viedokli, tieši otrādi – viņa arhīvu atvēršana tikai no jauna apliecinājusi viņa neparasto māksliniecisko jūtīgumu. Fotogrāfs nenoslīkst vispārējā haosā, ko izraisījusi sabiedrības dehumanizācija; viņš nenodod savu varoni, šo bezvārda cilvēku, šo pelēko masu, kas piepilda mūsu reālo dzīvi un arī viņa fotogrāfisko realitāti.”

Tas ir citāts no grāmatas Antans Sutkus. Retrospektīva, ko sarakstījusi kuratore, kritiķe un mākslas vēsturniece Margarita Matulīte (Margarita Matulytė).

Uz šo interviju Antans mani uzaicināja uz savu māju, kas atrodas Naujininkos, Viļņas rajonā, kas atrodas netālu no dzelzceļa stacijas. Mēs sēžam Antana darbnīcā, kur izmētātas un kaudžu kaudzēs sakrautas visas viņa grāmatas un fotogrāfijas; tās izkaisītas pa grīdu, krēsliem, galdu un plauktiem. Apkārt valdošais juceklis, ziņkārīgs suns un smaidošais Antans – sarunas atmosfēra itin nemaz nav saspringta, tieši otrādi, tā ir ļoti nepiespiesta un iedrošinoša, tomēr vienlaikus arī nopietna. Viņš sāk ar to, ka ņemas iztaujāt mani.

A.S. Kā jūs teicāt, ko jūs mācāties?

J.K. Laikmetīgās mākslas kuratora darbu.

Bet ko jūs saprotat ar laikmetīgo mākslu?

Ir dažādi veidi, kā definēt laikmetīgo mākslu. Es izvēlētos uz šo jautājumu atbildēt ar kuratora un kritiķa Dītera Rulstrātes (Dieter Roelstraete) formulējumu: “Kas NAV laikmetīgā māksla?” Viņš savā esejā runā par vairākām svarīgākajām laikmetīgās mākslas iezīmēm, no kurām viena ir laiks, bet pārējās saistītas ar to, cik precīzi māksla ietilpinās mūsu laikos, tajā pašā laikā nepieļaujot, ka zināmi tropi, zināmi paņēmienu kopumi tiek nodēvēti par mākslu.

Es tagad skatos, ka saradies daudz mākslas vēsturnieku, bet dīvainā kārtā māksla izdzīvo, neprasot padomu tiem, kuri raksta mākslas vēsturi. Esmu pamanījis, ka Lietuvā vairāki mākslas vēsturnieki pievērsušies aktīviem pētījumiem. Viņi izvēlējušies savu doktora disertācijas tematu, izraudzījušies māksliniekus un pēc tam visu atlikušo mūžu šo tēmu tikai nedaudz pamaina. Man liekas, ka tāda pieeja darbam – visu mūžu strādāt ar vienu vienīgu tēmu – ir ārkārtīgi garlaicīga. Ja man būtu tikai viena ideja un man būtu jāmēģina pielāgot tai visa sava dzīve, es to vienkārši nespētu. Kādam taču jāanalizē un kritiski jāpēta arī process, pārmaiņas. Jāpievēršas radošajam procesam, nevis rezultātam, bet nemēģinot izveidot kaut kādu akadēmisku ilustrāciju savām tēzēm. Izņēmums būtu vienīgi fotogrāfijas vēsturniece Margarita Matulīte. Viņa ir nesen publicētās monogrāfijas Nihil obstat. Lietuvos fotografija sovietmečiu autore.

Vai jūs man nepastāstītu tuvāk par savu veiksmīgo izstādi Oskara Nīmeijera muzejā Kuritibā (Brazīlijā), kur tā bija aplūkojama vienlaicīgi ar Fransisko Goijas ofortiem?

Mana izstāde Oskara Nīmeijera muzejā (Museu Oscar Niemeyer) bija atvērta četrarpus mēnešus. Mani pat lūdza to pagarināt uz vēl divām nedēļām, jo divu pirmo nedēļu laikā izstādi apmeklēja tik daudz cilvēku, cik parasti vesela mēneša laikā.

Jums būs izstāde arī Ekvadorā. Tad jūs piedalīsieties fotogrāfijas biennālē Brazīlijā, un pēc tam izstāde ceļos uz Salvadoru un Sanpaulu un Belu Orizonti Brazīlijā.

Jā, šķiet, ka man būs vēlreiz jāatgriežas Brazīlijā. Bet patlaban Parīzes galerijā RTR sadarbībā ar Agatas Gajāras galeriju (Galerie Agathe Gaillard) apskatāma izstāde Amours Libres jeb Brīvā mīla, kurā redzamas 45 (lielākoties jau krietni vecas) Žana Filipa Šarbonjē (Jean-Philippe Charbonnier) un manas fotogrāfijas. Bet es pats braukšu nevis uz Parīzi, bet gan uz Kijevu, kur būs izstādīti 120 mani darbi. Attiecībā uz Brazīliju, šis brauciens patlaban gan šķiet problemātisks, jo man ir zināmas veselības problēmas un ārsti neiesaka lidot un vispār doties ilgstošos ceļojumos. Par spīti tam, brauciens uz Brazīliju burtiski atvēra man acis. Kad es tur dzīvoju, cilvēki pret mani bija neticami draudzīgi. Divu dienu laikā visi mani kaimiņi un pat vietējais policists mani jau pazina un sasveicinājās. Es bieži iegriezos kafejnīcā pie manas mājas; pēc pāris dienām pat garāmgājēji jau sāka māt man ar galvu. Un šis bērnu kults!

Bet tajā pašā laikā Brazīlijā pastāv arī galēja nevienlīdzība, kas ļoti sašķeļ sabiedrību. Piemēram, neiedomājama bagātība, kuru jūs arī pats droši vien redzējāt, un pavisam netālu, milzīgas favelas, graustu rajoni. Favelas izveidojās, kad lielie fermeri kļuva par bagātiem zemes īpašniekiem un valstī sākās plaša industrializācija. Pilsētas pārpludināja cilvēki, kas bija atbraukuši no laukiem, bet tur viņi bija spiesti dzīvot pilsētas un sabiedrības perifērijā.

Jā, bet es mēģinu salīdzināt situāciju šodienas Brazīlijā ar mūsu pašreizējo situāciju Lietuvā. Bagātās un trūcīgās šķiras mūsu zemē izveidojās ne jau pagājušajā gadsimtā. Kā jāsaprot šādi procesi, ja viena gada laikā mūsu parlamentā uzrodas 14 miljonāri? Un ja laukos, ciematos veidojas lieli privāti zemes īpašumi. Un vai jums liekas, ka ir ētiski, ja Lietuvā vesela piektā daļa no iedzīvotājiem saņem palīdzību no Pārtikas bankas [labdarības projekta, kas piedāvā cilvēkiem iespēju ziedot pārtiku trūcīgajiem]? Atgriežoties pie salīdzinājuma ar favelām: šeit, Lietuvā, mums jābūt gataviem skarbām ziemām. Favelu cilvēkiem nav vajadzīga apkure, gaļu viņi ēd reti un viņiem nav vajadzīgs silts apģērbs. Man jāatzīst, ka es pats personīgi pa favelām nepabraukāju, lai gan satiku vienu cilvēku, kurš piedāvājās mani uz kādu aizvest. Diemžēl todien streikoja policisti, un neviens jau negribēja, lai narkotiku karā vai kādā tamlīdzīgā situācijā iet bojā ārzemnieks.

Varbūt Lietuvas situācija ir arī viens no iemesliem, kāpēc uz mākslas kolekcionēšanu patlaban raugās kā uz nevajadzīgu nodarbošanos?

Es varu teikt tikai to, ka mūsu valsts mākslas kolekcionēšanā iet nepareizajā virzienā. Es savulaik vadīju Fotogrāfijas Mākslas asociāciju, vienīgo šāda veida organizāciju pēdējos 20 Padomju Savienības pastāvēšanas gados – un vēl 13 gadus jau neatkarības laikos. Kad es atskatos uz to, ko mēs sasniedzām ar savu entuziasmu, man liekas, ka tolaik bija vērts ziedot savu personīgo dzīvi un laiku, lai vadītu šādu organizāciju. Piemēram, Tulūzas Ūdenstornī (Galerie du Château d’Eau), kur man bija izstāde 2011. gadā, mums parādīja arhīvus, kuros glabājās veci plakāti no manām un Aleksandra Macijauska (Aleksandras Macijauskas ) izstādēm, kuras tur notika pirms divdesmit pieciem gadiem. Visas šīs izstādes mēs izveidojām laikā, kad par kaut ko tādu likās neiespējami pat domāt. Mūsdienās fotogrāfi Parīzē gaida divus gadus, lai tiktu izstādīties šajā galerijā, ko 1974. gadā atvēra Žans Djezēds (Jean Dieuzaide) – pirmajā franču mākslas galerijā, kas veltīta tikai fotogrāfijai. Es tagad saprotu – fakts, ka mums padomju laikos bija iespējamas šādas izstādes, ir izskaidrojams tikai ar padomju sistēmas vēlmi izmantot mūs kā ilustrāciju, lai pierādītu, ka arī padomju mākslinieki ir (vai var būt) moderni. Viņi gribēja nodemonstrēt, ka arī padomju māksla var būt daudzpusīga un rietumnieciska – savā ziņā arī, ka ir mākslinieki, kuri kritizē sociālistisko reālismu. Bet tolaik, pirms trīsdesmit gadiem, lai panāktu, ka šādas izstādes notiek, es daudz spēka veltīju kontaktu dibināšanai: daudz laika pavadīju ar valsts vadītājiem, sarunājos un sadzēru ar viņiem. Tolaik rietumu kuratori bija daudz labvēlīgāk noskaņoti. Nevaru to pašu teikt par mūsu dienām. Tagad novērtē tikai māksliniekus, kuri atstājuši postpadomju arēnu. Man grūti saprast, kāpēc rietumu mākslas diskursu neinteresē, kas Austrumeiropā un Centrāleiropā notika padomju gados. Es pats uz savas ādas arī sajūtu šo savu Rietumeiropas kolēģu negribīgo attieksmi. Atgriežoties pie domām par sistēmu un par to, ka Aukstā kara laikos māksla bija viens no instrumentiem, ko tā izmantoja, lai pasniegtu sevi labvēlīgākā gaismā – ja mēs salīdzinām dažādas sabiedrības, komunistiskā iekārta sabruka pati no sevis, lai gan tas, protams, nebūtu bijis iespējams bez Gorbačova palīdzības. Es uzskatu, ka mūsu neatkarības kustība Sąjūdis nebūtu pastāvējusi, ja Gorbačovs nebūtu pieļāvis vārda brīvību.

Mana māte saka to pašu.

Jā, tāpēc vajag uzmanīgāk ieklausīties tajā, ko teicis filozofs Arvīds Jozaitis (Arvydas Juozaitis). Senāk jūs tikai par vārda brīvības piekopšanu vien sēdētu aiz restēm. Tajā pašā laikā, kad es biju partijas biedrs (pret paša gribu), mans šodienas dvēseles biedrs, mācītājs un mūks Jūlijs Sasnausks sēdēja cietumā par savām politiskajām aktivitātēm. Es viņu tolaik nepazinu. Tagad, domājot par to, tas liekas šausmīgi, jo es tagad izklausos pēc fašista, kurš saka, ka neesot zinājis, ka cilvēki koncentrācijas nometnēs gājuši bojā.

Atgriezīsimies pie kolekcionāriem. Šķiet, ka pēdējo desmit gadu laikā viņi jums veltījuši vērā ņemamu interesi, īpaši jau ārzemju kolekcionāri. Vai jūs ar viņiem kādreiz satiekaties arī personīgi?

Problēma ir tāda, ka kuratori parasti kolekcionārus pazīst un pasargā viņus no tiešiem kontaktiem ar māksliniekiem. Reizēm viņi pat neizpauž šo cilvēku kontaktinformāciju.

Bet mākslas institūciju kuratori jau darbus nepārdod – muzeju kuratori, teiksim no Oskara Nīmeijera muzeja vai Tulūzas galerijas.

Jā, toties viņi nodrošina autoratlīdzību un izplata informāciju par mākslas fotogrāfiju visā pasaulē.

Man ir tāda sajūta, ka Lietuvā paziņojumiem par jūsu izstādēm gan seko publikācijas un ziņu reportāžas, bet tālākas diskusijas neraisās.

To es īpaši sajutu Tulūzā. Kad tur atklāja manu izstādi, uz pasākumu atnāca Le Figaro, Le Monde un citi mediji. Neatnāca neviens no Lietuvas vēstniecības – pat ne kultūras atašejs. Es atgriezos Lietuvā, un atkal – nekādas reakcijas, nekādas informācijas. Un tas pats scenārijs vairāk vai mazāk atkārtojas katru reizi no jauna.

Kā jums liekas, kāpēc tā ir?

Es nezinu, kur tieši ir problēma. Varbūt lietuvieši ir skaudīgi? Neesmu drošs. Pavisam nesen man Parīzē bija izstāde kopā ar veselu grupu ļoti atšķirīgu mākslinieku; tur bija [Pauļus un Svajone] Staniki (Stanikai), [Ramune] Pigagaite (Pigagaitė) un [Daiņus] Liškevičs (Liškevičius). Mēs tā priecājāmies par mūsu kopīgajiem panākumiem un cits par citu, un par to, ka izstādes atklāšanā Kultūras ministrija nolasīja lekciju. Un tagad iedomājieties, ka kāds to pašu pasaka – vai arī, ka kaut kas tamlīdzīgs notiek – šeit, Lietuvā. Grūti iedomāties, vai ne? Varbūt mums trūkst intelektuālās kritiskās masas, lai cilvēki varētu satikties un parunāt par lietām, kas nav ne ienesīgas, ne kontaktus veicinošas – iedzert tēju un viskiju ne tikai ar cilvēkiem, kuri nākotnē varētu izrādīties noderīgi, bet drīzāk ar tādiem, ar kuriem ir vienkārši interesanti apmainīties ar viedokļiem.

Un ko jūs teiksiet par Viktoru Butku, uzņēmēju, kurš iegādājies tik daudzus mākslas darbus un tagad plāno ieguldīt miljoniem litu jauna muzeja celtniecībā?

Man liekas, ka Viktors Butkus un Arūns Gelūns šajos grūtajos laikos ir divi izcili un neparasti cilvēki. Es teiktu, ka Butkus ir kā Gugenheims un Soross vienā personā. Bet var jau gan iztēloties, ka viņa ceļš nemaz nav tik gluds. Lietuvas valdība saprot, ka Butkus muzeju valstij uzdāvinās, bet pēc tam ēkas uzturēšana un pienācīgas rūpes par kolekciju būs jāuzņemas Lietuvai.

Varbūt tieši tas pats patlaban notiek ar Nacionālo Mākslas galeriju, proti – ēka ir skaisti atjaunota, bet naudas kolekcijai un programmām nepietiek.

Ja mēs turpināsim piekopt šādu domāšanu attiecībā uz savu kultūras mantojumu, tas gluži vienkārši izzudīs. Es teiktu, ka viss atkarīgs ne jau tikai no muzeju direktoriem, bet arī no politiskās gribas un plašākas izpratnes par to, kas vispār ir kultūras mantojums. Tas atkarīgs no tā, kam muzeji tērē naudu – vai iegulda to mēbelēs vai māksliniekos, kuri arī izzūd kopā ar savu mākslu. Mākslinieki izmirst. Man ir arī piemēri – kāds mans labs draugs, fotogrāfs, cīnās par savu dzīvību. Pie manis ciemojās kāds kurators, un es draugam pateicu, lai viņš atnes visas savas fotogrāfijas. Viņš to arī izdarīja. Darbus nopirka par ļoti zemu cenu, un mans draugs bija ar mieru. Ko tad lai šis cilvēks dara? Kā šis fotogrāfs var domāt par Lietuvas kultūras mantojuma politiku, ja viņam nav naudas, par ko nopirkt savas asinsspiediena zāles? Es reiz strīdējos ar toreizējo premjerministru Alģirdu Brazausku un izteicu priekšlikumu, lai valdība nopērk mūsu izcilo fotogrāfijas klasiķu darbus. Premjerministrs atbildēja, ka nepieciešams, lai šādu kolekciju valstij pasniedz kā dāvanu. Nevienam uzņēmējam nekad nav bijis jāpasniedz kā dāvana paša uzceltās ēkas. Es viņam teicu – kāpēc šo mūsu mākslas meistaru bērniem jābūt trūcīgiem? Ja man būtu nauda, es nopirktu visus lietuviešu fotogrāfijas klasiķu darbus.

Ko jūs domājat par kādas lietuviešu pašvaldības lēmumu nopirkt Fluxus pārstāvja Jona Meka (Jonas Mekas) kolekciju?

Ja šis piedāvājums būtu nācis no kādas citas valsts, teiksim, no Čukotkas, mēs pieņemtu, ka viņi tur no mākslas neko nesaprot un ka šī kolekcija, visticamāk, vienkārši nonāktu mēslainē. Bet amerikāņu muzeji un kolekcionāri par mākslu zina visu, un, ja reiz viņi nav izmantojuši izdevību iegādāties kolekciju, kura beigu galā nonāca lietuviešu rokās, tad tas nozīmē, ka šī kolekcija nav nekā vērta. Turklāt šādi lēmumi būtu jāpieņem ne jau Viļnas mēram Artūram Zokam. Ja viņš vēlas, tad var iegādāties šo kolekciju pats par savu naudu.

Bet mēs varētu izveidot Jona Meka muzeju, mēs varētu izveidot Antana Sutkus muzeju.

Būtu vērts izveidot muzeju, kas veltīts tai lietuviešu fotogrāfu paaudzei, kura radīja tā saucamo Lietuvas fotogrāfijas skolu.

Lietuva jau ir jūsu fotogrāfiju galvenā varone, to ainava – pati jūsu fotogrāfiju pamatstruktūra. Tai vairs nav nepieciešams atnākt, parādīties vai apliecināt sevi – tā jau ir visā jūsu darbu saturā.

Jā, bet, ja mēs runājam par [valsts] tēla veidošanu – tas ir pats labākais veids, kā to darīt, tikai neviens to neizmanto. Es atceros prezidentu Valdu Adamku. Es viņu patiesi cienīju par to, ka savos ārzemju braucienos viņš parasti ņēma līdzi māksliniekus un izstādes. Es kopā ar viņu pabiju Čehoslovākijā un Dublinā – Īrijā. Domāju, ka viņš tāpat veda līdzi arī citus māksliniekus. Es domāju, ka valsts pārstāvēšanai fotogrāfija ir ļoti piemērota māksla. Daudzi cilvēki par mums pilnīgi neko nezina. Daudzi saka, ka mums jākļūstot “eiropeiskākiem”. Es uz to atbildu, ka mēs vienmēr esam bijuši un esam Eiropā. Okupācijas gados mūsu morāle un ētika tika apspiestas, bet tajā pašā laikā mums bija iespēja tās lolot un glabāt, pašiem caur tām izdzīvojot.

Kā jūs izlēmāt piedalīties Darja Mikša (Darius Mikšys) projektā Aiz baltā aizkara, kas bija skatāms pērnā gada Venēcijas Biennālē?

Man piezvanīja viņa asistents. Es jums teikšu ļoti atklāti, ka man ir visai skeptiska attieksme pret Venēcijas Biennāli, jo šķiet, ka Lietuva pazīst tikai to Venēcijas Biennāli, kurā ieguldīta liela nauda. Pirms dažiem gadiem Latvijas paviljonā bija izstādīti latviešu fotogrāfes Intas Rukas darbi.

Bet Lietuvas paviljons vienmēr bijis īpašs. 2011. gadā mēs saņēmām īpašās atzinības balvu, 2007. gadā – goda balvu par Nomedas un Ģedimina Urboņu projektu, bet 2005. gadā – īpašās atzinības balvu par Jona Meka retrospektīvu.

Jā. Tas ir tāpēc, ka mēs gatavojam projektus īpaši Biennālei. Varētu teikt, ka mēs mēģinām pielāgot tai savu kultūras notikumu kalendāru. Bet ir taču arī Ņujorkas MoMa; mēs taču nerīkojam īpašas akcijas par godu šim modernās mākslas muzejam. Es nesaskatu tajā visā nekādu jēgu. Es to nesaucu par mākslu. Es to saucu par KVN [Клуб Весёлых и Находчивых – “Jautro un asprātīgo klubs”]. Vai tā ir garīga māksla, kurā mēs varam atrast atbildes uz saviem galvenajiem eksistenciālajiem jautājumiem, tādiem kā dzīve, nāve un mīlestība? Vai varbūt to varētu nosaukt par sportu? Un šie projekti… Kā jūs varat saukt mākslas darbus par “projektiem”? Paklausieties, mēs vairs neejam uz koncertu, mēs ejam uz “projektu”. Mūzika ir “projekts”, teātris – “projekts”. Reiz mēs ar [Alvīdu] Luki bijām britu vēstniecības žūrijā, un viņš man saka – šis projekts ir ļoti labs. Es viņam piekritu, bet es nebiju drošs, kāda būs pati izstāde. Un tad Lukis man saka – jā, bet ir taču daudz grūtāk un daudz svarīgāk uzrakstīt [labu] projekta pieteikumu. Tad nu jautājums ir tāds – “vai šajā haotiskajā pasaulē cilvēkiem ir nepieciešama māksla?” Atbildes es atrodu mūzikā, kino, literatūrā. Fotogrāfijā – ne tik bieži. Liela daļa no laikmetīgās mākslas, cik nu es to esmu redzējis, ir kosmopolītiska. Tajā nav nekā specifiska, nekā nacionāla.

Deimants Narkevičs, kurš nesen kopā ar jums izstādījās Parīzē – viņš rāda diezgan nacionālas tēmas. Viņa darbi nav gluži par Lietuvu kā tādu, tomēr ir lielā mērā piesaistīti lokālajam kontekstam un dzīvai (taču neredzamai) vēsturei. Runājot par savu darbu, viņš bieži lieto vārdu “melanholija”, bet cenšas izvairīties no “nostalģijas”.

Visiem tik ļoti bail no vārda “nostalģija”, jo tad taču izskatīsies, ka viņi ilgojas pēc padomju laikiem. Man nostalģija un sentimentalitāte ir svēti vārdi. Es jūtu nostalģiju pēc savas jaunības, savas ģimenes, maniem mazajiem bērniem, pēc šīs laika skalas – ne jau pēc partijas, kura tajā laikā bijusi pie varas. Cilvēki mīlēja, dzima un mira gan fašistu, gan komunistu režīmu laikos. Dzīve taču neapstājās. Dzīve ir tas, pēc kā mēs jūtam nostalģiju. Mani pārsteidz tas, ka no maniem darbiem interesantāki šķiet tie, kuri nav laikmetīgi. Un kā mēs vispār varam definēt laikmetīgumu, “šobrīdību”? Ja es izrunāju vārdu “šobrīd”, pēc divām sekundēm šis mirklis jau ir kļuvis par pagātni. Kad mēs beigsim šo interviju, šodiena jau kļūs par vakardienu. Vajag, lai māksla būtu nepieciešama cilvēkiem un arī māksliniekiem, kuri vienkārši savādāk nespēj dzīvot un izpausties. Bet kad nu es redzu, ka cilvēki savā starpā sacenšas, tad to mums drīzāk vajadzētu saukt par Olimpiskajām spēlēm.

Kā jūs šajā kontekstā raugāties uz mākslas mesēm? Teiksim, uz mākslas gadatirgu Frieze Art Fair?

Frieze ir ļoti liels mākslas gadatirgus. Tas uz mani atstāja spēcīgu iespaidu. Tas ir kaut kas līdzīgs sabiedrības krējuma ballei. Ne jau viss tiek pārdots, bet pats svarīgākais ir tikšanās, kuras notiek meses laikā. Cilvēkus savā starpā iepazīstina. Vispār jāsaka, ka es savus darbus sāku pārdot caur galeriju Whitespace, kura mani izstādīja 2011. gada Frieze Art Fair Londonā; tieši tad man radās izdevība iepazīties ar kolekcionāriem. Žurnāls British Journal of Photography arī par mani tad uzrakstīja. Manuprāt, ja mākslinieks nepiedalās mākslas gadatirgos, viņš kolekcionāriem nav tik interesants – pat, ja viņam būtu izstāde Teita galerijā. Protams, izstāde Teitā visādā ziņā nozīmē atzinību un prestižu. Bet kolekcionēšanai arī ir savas nianses. Piemēram, kopiju numurēšana, lai norādītu uz to retumu. Es gribētu aizrādīt, ka mākslas darba kvantitāte ir pilnībā atkarīga no medija. Tādējādi eļļas glezna ir unikāla, bet arī foto negatīvam ir savi ierobežojumi – nav iespējams uztaisīt miljons kopiju. Kad Edvards Vestons no sava negatīva izgatavoja pēdējo – tūkstošo – kopiju, viņš to pārdeva par 100 tūkstošiem ASV dolāru. Man numurēšana šķiet problemātiska – ka var iepriekš zināt, kādas robežas noteikt? Kurus darbus labi pirks?

Varbūt šajā jautājumā padomu varētu dot personīgais mākslas aģents.

Noteikti. Piemēram, Brazīlijā ir tāds Moreiras Sallesa institūts (Instituto Moreira Salles); tas ir dibināts 1990. gadā un nodarbojas ar brazīliešu fotogrāfijas propagandēšanu, veicināšanu un izplatīšanu. Centra dibinātājs bija Valters Moreira Salless, brazīliešu baņķieris, politiķis un filantrops. Tagad viņa bērni ziedo naudu šim institūtam, kurš atrodas Riodežaneiro centrā. Viņi iegādājas visas kolekcijas, kas saistītas ar brazīliešu kultūru.

Arī es pats esmu nodibinājis sabiedrisku organizāciju, kas saucas Fotogrāfiju arhīvs. Es to varu uzturēt tikai pateicoties tam, ka pārdodu savas fotogrāfijas. Parasti valstis mēdz iegādāties veselas kolekcijas un tad ar tām strādāt, teiksim, izmantot, lai veidotu savas zemes tēlu. Izdod grāmatas un tā tālāk. Šeit, Lietuvā, mēs tā darām tikai ar basketbolu.

Vai jūs Brazīlijā arī fotografējāt?

Mazliet šo to iemūžināju. Bildes es netaisīju, tas jau ir pavisam kas cits. Izdevēji man šobrīd nemitīgi atgādina, ka vajagot rakstīt memuārus. Bet es saku, ka vēl par agru. No otras puses, laikam jau viņiem taisnība – ir īstais brīdis. Man bail sākt rakstīt, jo es gribu rakstīt patiesību. Un patiesību rakstīt ir ļoti grūti. Lai rakstītu memuārus, jāatrod īstais brīdis – ne par ātru, ne arī par vēlu.

Intervija pārpublicēta no Arterritory