Pa īstam es tev nevaru piederēt

Skaņas celiņa fragments (oriģinālā angliski):

Svešķermenis ieradās jaunā pilsētā, sākumā tas eksistēja tikai šķietami. Un tad pamazām, tāpat kā uz fotopapīra parādās attēls, kļuva par kaut kā daļu, atkal sajutās piederīgs.

Ik dienu viņa staigāja pa vienām un tām pašām ielām, meklējot atsauces, meklējot ūdeni. Viņas stāsti bija sakrājušies upes dibenā, tie brīvi pārvietojās, sekojot straumei un mainījās līdz ar to. Ūdens bija plūstošs un zils, auksts un caurspīdīgs, viļņains un dziļš, bet tajā varēja redzēt atspulgu. Ūdens virsmā viņa redzēja atmiņu atblāzmas, bet tās nebija viņas atmiņas, kāda cita.

Šī vieta vienmēr bija ļoti tīra, tā atgādināja slimnīcu. Šeit nebija pagātnes, tā bija izbalojusi, tā vienkārši izzuda. Te arī nebija gaisa. Ieejot ēkā, tev vajadzētu pielāgoties. Ja tu zini, kā pielāgoties, tad viss kārtībā. Tik uz priekšu, tik radi jaunus darbus! Dienu pēc dienas, stundu pēc stundas.

[…]

Tajās dienās Rīgā lija. Runāja, ka 54 cilvēki bija miruši. Runāja, ka jumts bija iebrucis 17.41 pēc vietējā laika. Veikals sabruka karstākajā iepirkšanās stundā. Aculiecinieki stāstīja, ka jumts iebruka virs kasēm pie izejas, kur daudz cilvēku stāvēja rindā, lai samaksātu par pirkumiem.
Vai tu aizmirsi? Atslēgas? Mobilo? PIN kodu? Uzrakstīt e-pastu? Savu solījumu? Savu nākotni?

Eiropas Savienībai ir pārliecinoši jādemonstrē, kas mums ir svarīgi un kādas vērtības mēs atbalstām, viņš teica.

[…]
Parkā viņa meklētu zaļo, viņa to fotografētu gandrīz ar dusmām.
Tā bija viena no pilsētām, kurās viņa mēdza dzīvot, gaidot pavasari.

[…]
Āda, āda, miesa, āda, miesa, miesa, āda kā informācijas iegūšanas rīks.
Cik bieži tu esi dzirdējis “pa īstam es tev nevaru piederēt”?

[…]

Lidmašīnas lēnām planē, sadalot debesis “desu” spēles ģeometrijā. Tomēr lidmašīnu pavadošās skaņas pārvietojas pietiekami ātri (343 m/sec), pavadot un pārņemot viņu ikdienas gaitās. Viņai nepatīk lidmašīnas. Viņa izvēlas palikt uz savām kājām.

Kādu dienu, meklējot jaunas takas, viņa apmaldās Google kartēs un vairs nekad neatrod ceļu atpakaļ.

Diāna Tamane (1986) ir fotogrāfe no Latvijas, kura dzīvo un strādā Beļģijā. Absolvējusi Tartu Mākslas koledžu un ieguvusi maģistra grādu Sint-Lukas Briseles Universitātes mākslas un dizaina koledžā. Viņa galvenokārt strādā ar fotogrāfiju un video, pētot identitātes, atmiņas, distances un ģimenes tēmas.