10 minūtes ar Anastasiju Horošilovu

Šī gada sākumā vācu izdevniecība Hatje Cantz laidusi klajā grāmatu par Otrā pasaules kara veterāniem Latvijā – Die Übrigen jeb Pārējie. Tas ir Krievijā dzimušās, bet jau vairākus gadus Berlīnē dzīvojošās fotogrāfes Anastasijas Horošilovas (Anastasia Khoroshilova, 1978) un vācu žurnālistes Anabelas fon Gemmingenas (Annabel von Gemmingen, 1979) kopdarbs. Viņas vairākkārt viesojās Latvijā 2011. un 2012. gadā, tikās gan ar padomju armijas veterāniem, gan latviešu leģionāriem. Anastasija fotografēja viņu formastērpus, piemiņas vietas un pasākumus, bet Anabela pierakstīja piedzīvoto (visi teksti ir vācu, krievu, angļu un arī latviešu valodā). Šī grāmata gan nav klasisks dokumentāls pētījums par diviem pretpoliem, bet drīzāk autoru personisks ceļojums mūsdienu Latvijā, nepretenciozā veidā rādot pretrunīgo Latvijas vēsturi, politisko kontekstu un vecākās paaudzes sociālās problēmas. Šķiet, ka ārzemnieces spējušas izstāstīt par mums to, ko paši nespējam.

Kā tas viss sākās un kāpēc?

Bērnībā es regulāri pavadīju vasaras brīvlaikus Latvijā. Tas bija brīnišķīgs laiks, un es to joprojām labi atceros. Tagad, kā jau mēs visi, es sekoju ziņām (un faktiem) par notiekošo un apstākļiem postpadomju laikā un telpā. Kā fotogrāfi mani interesē sociālo jautājumu pētīšana un analizēšana. Jo īpaši aktuāli man šķiet tie jautājumi, kas attiecas uz indivīda atmiņu un dažādu grupu “salām” sabiedrībā, kā vēsture “valda” un “iekaro” cilvēku likteņus un dzīvi. Mani iepriekšējie projekti, piemēram, Starie Novosti (Vecas ziņas, 2011) vai Kasaniya (Nospiedumi, 2013), apskata kolektīvo un vēsturisko atmiņu. Cik atšķirīgi atmiņas var traktēt un uztvert? Kā sabiedrība mūsdienās reaģē uz šīm problēmām, un kā tiek uztverta vēsture un tagadne?

Šie ir jautājumi, kurus Anabela un es pārrunājām un uz kuriem nolēmām koncentrēties, pirms sākām ceļojumu uz Latviju. Jāpiemin arī fakts, ka Anabelas vectēvs mira Latvijā Otrā pasaules kara laikā.

Kā norāda Anne Maijere (Anne Maier) grāmatas ievadā: “Negaidīti viņas abas kļuva par daļu no mākslas darba; viņu pašu vēstures tika iepītas valsts vēsturē.”

Pastāsti nedaudz par projektu! Cik reižu jūs viesojāties Latvijā?

Mēs esam bijušas Latvijā trīs reizes. Faktiski mēs ceļojām starp Liepāju un Ludzu, lai tiktos ar projekta varoņiem, veiktu izpēti un apmeklētu konkrētās vietas.

Ceļojumu laikā un, jo īpaši, pēc tiem bija ilgs posms, kamēr atradām īsto projekta formu: mēs diskutējām, debatējām, rakstījām, vilcinājāmies, meklējām jaunus problēmlokus, devāmies atpakaļ u. tjpr.

Kamēr uzņēmu fotogrāfijas, es meklēju zīmes, kodus un simbolus, kuri varētu aprakstīt to prāta stāvokli, kuru pieredzēju. Es meklēju metaforu cilvēka atmiņai un atmiņām, kas saistītos ar mūsdienu situāciju.

Kāpēc tu nolēmi fotografēt formastērpus, nevis cilvēkus?

Es vēlētos, kaut lasītāji un skatītāji paši interpretētu šo jautājumu klusībā.

Kad sākāt strādāt pie projekta, vai bijāt izdomājušas, ka publicēsiet to 2015. gadā – septiņdesmit gadu pēc Otrā pasaules kara?

Nē, sākumā par to nedomājām. Turklāt mani nesaista īslaicīga popularitāte, kā tas ir mediju pasaulē. Esmu pārliecināta, ka mums ir jāatceras un jāpiemin konkrētas situācijas ne tikai to gadskārtās un jubilejās.

Kā jums izdevās finansēt šo projektu un grāmatu?

Anne Maijere, projekta redaktore, ar Die Übrigen projektu iepazīstināja Hatje Cantz izdevniecību, un viņi ierosināja izdot grāmatu. Arī privātie mākslas kolekcionāri sniedza atbalstu.

Kāds ir tavs viedoklis par konfliktu starp padomju armijas veterāniem un latviešu leģionāriem?

Es neredzu konfliktu starp veterāniem. Cilvēki, kuri pieredzēja karu, negrib šāda veida konfliktu. Un arī paši veterāni neatbalsta šo konfliktu. Es to noteikti varu apgalvot savas personiskās pieredzes dēļ šī projekta tapšanas laikā Latvijā.

Sakot “veterāns”, es neiekļauju šajā apzīmējumā to mazo cilvēku daļu, kas joprojām fanātiski aizstāv vienu vai otru sistēmu. Mēs viņus nepieminam grāmatā, jo mēs nevēlējāmies sniegt tam platformu, un grāmata nav par viņiem.

Projektam sekos arī izstāde vai tas būs tikai grāmatas formā?

Sākumā projekts tika plānots kā grāmata, bet mēs domājām arī par izstādi. Mēs parādījām daļu projekta Pasaules kultūru namā Berlīnē (Haus der Kulturen der Welt) 2012. gadā izstādē Drifting (Dreifēšana). 2015. gada 11. martā man būs izstāde BROT Kunsthalle Vīnē, un viena no izstādes galvenajām daļām tiks veltīta Die Übrigen darbiem un grāmatas prezentācijai.

Vai šo sēriju redzēsim arī Latvijā?

Protams, būtu lieliski parādīt to Latvijā! Gadījumā, ja kāds mani uzaicinātu, es labprāt to apspriestu un ķertos pie izstādes gatavošanas darbiem.

Kāds ir tavs nākamais projekts?

Mans nākamais projekts vēl ir tapšanas procesā, tāpēc negribētu to apspriest. Varu tikai piebilst, ka šoreiz tas taps Vācijā.