Baiera grāmata ir zāles pret aizmiršanu
Pēc skolotāja Manfreda Baiera (Manfred Beier, 1927-2002) nāves viņa dēli, tīrot tēva īpašumus, pagrabā atrada ap 50 tūkstošu 35 mm negatīvu rullīšu, 9000 diapozitīvu, 3500 vidējā formāta negatīvu, ap 400 8 mm kinofilmu. Arhīvs bija sakārtots pašizgatavotos plauktiņos, bet orientēšanos tajā atviegloja 38 piezīmju grāmatas, kurās bija aprakstīts kolekcijā redzamais, pat tik detalizēti, ka norādīta uzņemšanas vieta un laiks, kamera, slēdža ātrums, diafragma, reizēm arī attīstīšanas diena un laiks, filmiņas iegādes datums un cena. Baiera bērni zināja par tēva aizraušanos ar fotogrāfiju, taču nebija iedomājušies par tās nopietnību un apjomiem. Baiera kolekcija tika nodota Vācijas valsts arhīvā, bet pērn izdota arī grāmata – “Ikdienas dzīve VDR: Tā mēs esam dzīvojuši” (Alltag in der DDR: So haben wir gelebt).
Baiers dzīvoja netālu no Aleksandra laukuma Austrumberlīnē un fotografēja savu ikdienu: skolniekus stundās, skolas eksursijas, sporta svētkus, savu ģimeni mājās un izbraucienos, kā arī Berlīnes skatus, cilvēkus un transportu. Līdz Berlīnes mūra uzbūvēšanai 1961. gadā viņš fotografēja arī Rietumberlīnē, Ķelnē, bet vēlāk tikai Austrumvācijā. Baiers fotografēja arī pēc 1990. gada, bet pēdējie kadri ir no slimnīcas balkona, kur viņš pavadīja savas dzīves beidzamās dienas.
Pirms pāris gadiem Taschen izdeva Jozefa Heinriha Dārhingera (Josef Heinrich Darchinger) grāmatu “Wirtschaftswunder“, kas iepazīstina ar pēckara dzīvi Rietumvācijā. Dārhingeram, atšķirībā no Baiera, fotogrāfija bija pamatnodarbošanās, un to var redzēt arī fotogrāfijās, kurās ir padomāts par kompozīciju, gaismām, kamēr Baiera darbiem noteikti mākslinieciskā vērtība nav primārā. Austrumvācijas (un jāsaka, arī Latvijas) problēma ir tā, ka viņiem (un mums) trūkst tādu Dārhingeru. Vizuālo vēsturi par aizgājušo laika posmu veido oficiālā preses fotogrāfija, eskeipiskā fotomāksla, kas šodien spēj maz pastāstīt par to laiku vienkāršo ļaužu ikdienu. Šo vizuālo vakuumu aizpilda ģimenes albumi, kuru galvenā vērtība ir vēsturiskās liecības par zudušo laika posmu, kuru pēc Vācijas atkalapvienošanas vajadzēja norakstīt, lai tas netraucē jaunajai vācu identitātei. Šajās Baiera fotogrāfijās daudzi bijušie austrumvācieši atpazīst savu ikdienu, spējot pieņemt Baiera grāmatu par savu ģimenes albumu. Nostalģija pret zudušo laikmetu, interese par nezināmo – vairāk kā 20 gadi pēc Berlīnes mūra krišanas ir pietiekošs laiks, lai aiz komunisma virskārtas ieraudzītu ko vairāk – vienkāršo pilsoņu dzīvi. Vērojot Baiera fotogrāfijas, jau atkal gribas cerēt, ka kādreiz līdzīgu grāmatu ieraudzīsim arī par Padomju Latviju.
