Viktorija Eksta

Viktorija Eksta (1987) ir pirmās FK Portfolio balvas ieguvēja – izturot 95 jauno Latvijas fotogrāfu konkurenci, viņa tika pie Sony A6000 fotokameras, grāmatas Latvijas ainava, kā arī savu darbu publikācijas FK – gan portālā, gan nākamā gada Latvijas fotogrāfijas gadagrāmatā. Konkursā viņa startēja ar foto sēriju Dievs Daba Darbs, kuras ideja balstīta Annas Brigaderes autobiogrāfiskā triloģijā par sievietes bērnības un agras jaunības pārdzīvojumiem. Eksta ar analogo filmu kameru fotografējusi pašportretus kādā pamestā lauku mājā. Izmantojot tur atrastās drēbes un lietas, viņa izspēlēja dažādas ikdienišķas situācijas, lai veidotu šīs mājas iemītnieces psiholoģisko portretu.

Viktorija Eksta ir ieguvusi bakalaura grādu mākslās Latvijas Kultūras akadēmijas Audiovizuālās kultūras studiju programmā un patlaban studē fotogrāfiju maģistrantūrā EFTI Madridē, kā arī Vizuālo komunikāciju Latvijas Mākslas akadēmijā. 5. jūnijā plkst. 19.00 ar šiem darbiem viņa atklās arī savu personālizstādi kultūras pilī Ziemeļblāzma.

Vai šis ir tavs pirmais fotoprojekts?

Es ļoti daudz fotografēju, man patīk fotografēt portretus, arī cilvēkus uz ielām. Man ir liels arhīvs ar visādiem negatīviem, bet šis ir pirmais projekts, ko esmu novedusi līdz galam.

Kā tas radās?

2013. gada vasarā trīs nedēļas strādāju par Deivida Krīdona asistenti, viņš fotografēja visādus pensionārus laukos. Vienu dienu mēs atradām pamestu māju, un tā bija īpaša ar to, ka atšķirībā no daudzām citām nebija izpostīta. Tur bija arī skapis pilns ar drēbēm un manī radās spēcīgs impulss šo to uzmērīt un nobildēt pašportretus, un tobrīd nobildēju trīs kadrus. Varētu teikt, kad tad arī sākās projekts. Sākumā jau nevarēju paredzēt, vai varēšu tur tikt vēl kādu reizi, jo tā ir nomaļa vieta tālu no Rīgas.

Pastāsti par pašu procesu.

Pēdējos pāris gadus esmu tur braukusi regulāri uz divām trim dienām, palieku pie vietējiem iedzīvotājiem. Mājā pavadu veselu dienu, dzīvojos, apskatu priekšmetus un meklēju to funkcijas. Ir jābrauc uz vairākām dienām, jo nepieciešams laiks, lai izmainītu prāta stāvokli. Es neskvotoju, tā ir tikai izpēte. Izmantoju tikai tās lietas, kas tur jau ir, arī drēbes, kas atrodas skapī. Vēlos atzīmēt, ka, lai arī esmu pavadījusi daudz laika svešā īpašumā, no turienes neko ārā neesmu nesusi. Strādāju viena pati, man līdzi parasti neviens nebrauc.

Nosaukums radās laika gaitā. Uzreiz man nebija domas, ko ar to iesākšu, bet tad sapratu, ka šo projektu vēlos izveidot par maģistra darbu, jo skola arī jābeidz. Es to redzu arī kā darbu ar arhīvu. Māja ir kā dabisks cilvēka arhīvs ar mantām, ko viņš vācis visu mūžu.

Vai tu tajā mājā esi palikusi arī pa nakti?

Man pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr pārvarēju baiļu un pretīguma sajūtu. Esmu tur palikusi pāris reizes pašā sākumā, bet regulāri palikt tur tomēr negribas.

Kā tavs projekts runā par sievietes lomu sabiedrībā?

Sākumā es domāju, ka projekts ir par vecas sievietes dzīvi. Pēc tam, ka par dažādām sievietes vecuma fāzēm. Mūsu valstī ir ļoti daudz vientuļu sieviešu, un viņām ir daudz jāstrādā, jo vīrieši ir sen miruši, aizbraukuši prom vai dažādu iemeslu dēļ nav spējīgi neko izdarīt. Tas viss parādās manā projektā.

Cik daudz šajās fotogrāfijās ir tavs stāsts?

Ir jau, jo es ļoti labi pārzinu šādu vidi, kā funkcionē šādas mājas un vecenītes, pati esmu ar to ļoti daudz saskārusies, tāpēc arī varu uztaisīt šādu projektu. Man, piemēram, ir skaidrs, kas tās par lietām un mantām tajā mājā, kam tās domātas.

Tu tagad studē divās maģistrantūrās.

Būtu forši arī abas pabeigt. Spānijā man jābeidz janvārī, tā ir jauka skola, diezgan labs profesionāls līmenis, un es gribētu tur aizbraukt uz otro semestri, bet jāskatās, vai būs nauda. Tagad biju tur uz diviem mēnešiem un tieši nodarbojos ar pēcapstrādi, krāsu fotogrāfiju un visādiem citiem sīkumiem. Ja senāk man patika melnbalta, tad tagad ļoti patīk krāsu fotogrāfija. Krāsu fotogrāfija savā ziņā ir sarežģītāka, jo ir grūti iegūt harmoniskas krāsu kombinācijas.

Pastāsti par savu gaidāmo izstādi!

Tā būs mana maģistra darba izstāde. Es parādīšu 20–25 bildes no šī projekta un ceru, ka sanāks arī to apvienot ar skaņu. Tā vide ir ļoti klusa un aizraujoša ar visādiem trokšņiem. Vidi, kurā nedzīvo cilvēks, pārņem daba. Tomēr pats labākais veids prezentēt šo projektu būtu grāmata, kur var pielikt klāt tekstu par to, kas tas ir. Ja man nebūtu jābeidz skola, izstādi varētu taisīt pēc gada.

Vai ar šo vidi tev neveidojas kāda īpaša emocionāla saikne, kas var apgrūtināt šo projektu pabeigt?

Nē, tagad braukšu tur pēdējo reizi, tā vide ir sevi izsmēlusi. Pēdejoreiz jau tur bija pazudis galds un vēl visādi sīkumi. Man vēl vajag tikai kādas piecas bildes.