Intervija ar Reini Lismani
Ja es kādam latviešu fotogrāfam varētu papliķēt pa pleca un teikt “Malacis!”, tas noteikti būtu Reinis Lismanis (1992). Savā vecumā viņš paspējis izdarīt daudz. Pagājušogad absolvēja Braitonas Universitāti, iegūstot bakalaura grādu fotogrāfijā. Tagad dzīvo Londonā. Interneta platformas The Telegraph, Source Photographic Review viņu ierindoja labāko Lielbritānijas fotogrāfijas kursu absolventu vidū. Reinis piedalījies grupu izstādēs Anglijā, Ungārijā, Ķīnā, Latvijā un projekta Ca l’Isidret Edicions organizētā rezidencē Spānijā, kuras rezultāti tikko publicēti grāmatā. Iepriekš līdzdarbojies foto pasākumu organizēšanā Latvijā un Braitonā, tagad iesaistīts fotopub festivāla organizēšanā Slovēnijā. Paralēli studijām asistējis vairākiem pazīstamiem mākslas fotogrāfiem – Saimonam Robertsam, Lisai Bārnardai, Havjēram Ribasam un Emmai Kritčlijai. Reiņa uzņēmību un ambīcijas raksturo fakts, ka viņa mājas lapas sadaļā “par sevi” portreta vietā ir Tomasa Rufa selfijs ar Reini un draugiem fonā, tapis Paris Photo pirms dažiem gadiem. Šī gada Latvijas fotogrāfijas gadagrāmatā publicētais projekts Piedevas (Sharp Edges, 2013–2015) ir Reiņa bakalaura darbs, kurā viņš pievērsās 3D drukas tehnoloģijām, gan izmantojot internetā atrastus attēlus un arhīvu materiālus, gan veidojot jaunus foto un video darbus.
Pastāsti vairāk par projektu Piedevas.
Tas ir par 3D tehnoloģijām, konkrētāk, par drukāšanu un skenēšanu, skatoties uz tām saistībā ar fotogrāfiju un citiem vizuālās reprezentācijas medijiem. Ir līdzības starp to, kā industriālās revolūcijas laikā attīstījās fotogrāfija un kā tagad tiek ieviestas 3D tehnoloģijas. Fotogrāfija krasi mainīja veidu, kā skatāmies un mijiedarbojamies ar pasauli. Šīs desmitgades sākumā 3D drukāšanai kļūstot populārākai, tās aizstāvji paziņoja, ka arī tā apgriezīs mūsu dzīvi kājām gaisā. Lai gan šis apgalvojums varētu būt pārspīlēts, nevar noliegt, ka notiek pastāvīga tehnoloģiju attīstība. Līdzās avīžu virsrakstiem par pirmo izdrukāto darbojošos ieroci, bija arī raksti par Rolls-Royce vai NASA, kas izmanto 3D tehnoloģijas detaļu ražošanā vai pārtikas producēšanā kosmosā.
Ko tavā izpratnē par fotogrāfiju mainīja studijas Anglijā?
Kad braucu uz Angliju, man bija ļoti šaurs skatījums uz to, kas ir fotogrāfija. Ko man tas ir devis? Pilnīgi visu. Lai arī varētu daudz ko kritizēt Anglijas izglītības sistēmā, nevaru iedomāties, ko es būtu darījis un kādā formā, veidā un kontekstā, ja nebūtu atradies tajā vidē. Diezgan ātri, jau pirmā studiju gada laikā es pārmetos no diezgan konservatīviem uzskatiem par fotogrāfiju uz eksperimentāliem, konceptuāliem meklējumiem. Pēkšņi bija iespēja redzēt un izzināt visu, kas tika rādīts, bija pieejams šeit, Anglijā. Pirms tam man burtiski bija informācijas trūkums.
Tu esi strādājis par asistentu diezgan daudziem pazīstamiem fotogrāfiem. Kā tev tas izdevās?
Universitātē bija diezgan daudz brīvā laika, bija skaidrs, ka gribu vēl vairāk iesaistīties vietējā vidē. Varbūt tas ir mīnuss, bet varbūt pluss, ka Braitonas scēna tomēr ir miniatūra, salīdzinot ar Londonu. Taču tas nozīmēja, ka varēju bombardēt visus, kas dzīvo Braitonā, un zināt, ka neesmu nevienu izlaidis.
Iedrošināja Braitonas absolvents Harijs Votss. Pēc ilgas sarunas ar viņu, visa tā pozitīvisma un enerģijas, kas no viņa nāca, nolēmu uzrunāt vairākus Braitonā bāzētus fotogrāfus. Paveicās, ka pēc pāris mēnešiem Saimonam (Robertsam. – E. G.) vajadzēja pastāvīgu studijas asistentu.
Kādi bija tavi pienākumi?
Sākumā bija jādara melnais darbs.
Jātīra no bildēm putekļi?
Jāveic visa digitālā pēcapstrāde. Man pašam būtu interesantāk apspriest, kā tas ietekmēja manus personīgos projektus. Mani ieinteresēja tā slēptā fotogrāfijas pasaule, par kuru iepriekš daudz neko nezināju, arī skolā to īpaši neuzsver – attēlu apstrāde, arhivēšana, publicēšana. Pavadīju tik daudz laika pie datora, strādājot ar attēliem, ka šķita dabīgi sākt strādāt ar tiem pašiem digitālās pēcapstrādes elementiem, apgriezt tos kājām gaisā un skatīties kā uz subjektu projektu kontekstā. Projektā Fotogrāfijas rokasgrāmata (The Manual of Photography) visādi tehniskie paņēmieni, putekļu tīrīšana tika pārvērsti manis paša darbos. Kopš tā laika visi projekti bijuši saistīti ar dažādām vizuālām tehnoloģijām.
No tīri loģistiska skatpunkta, strādāšana pie tādiem cilvēkiem kā Saimons dod ārprātīgi lielu iespēju lauku, veidojas kontakti ar industrijā nozīmīgiem cilvēkiem. Man tas viss liekas interesanti, jo karjeras ziņā es vēlētos palikt maksimāli iesaistīts laikmetīgās mākslas un kultūras lauciņā.
Tev ir izdevies dzīvot Londonā un nopelnīt naudu iztikai tikai ar fotogrāfiju, vai ne?
Jā, bildēju interjerus, ik pa laikam iesaistos dažādos projektos. Turpinu strādāt kā freelance retušētājs gan māksliniekiem, gan uzņēmumiem. Tas arī viss.
Pilnu interviju ar Reini Lismani var lasīt mūsu gadagrāmatā Latvijas fotogrāfija 2015, kur publicēts arī viņa projekts Piedevas (Sharp Edges).
