10 minūtes ar Kataržinu Majaku

Kataržina Majaka (Katarzyna Majaka, 1972) ir māksliniece un kuratore no Polijas. Viņa ieguvusi doktora grādu fotogrāfijā Poznaņas Mākslas akadēmijā. Vairākus gadus bijusi viena no redaktorēm pašlaik vairs neiznākošā žurnālā Kwartalnik Fotografia. Tagad vada festivālu Varšavas foto dienas (Warsaw Photo Days). Majaka ir arī veiksmīga fotomāksliniece, un vienā no pēdējiem darbiem Ietekmīgās sievietes (The Women of Power) dokumentē zemes pielūgšanas kulta dalībnieces Polijā.

Šogad Majaka ir arī viena no FK Balvas žūrijas pārstāvēm. Jaunie fotogrāfi no Latvijas var joprojām pieteikties balvai līdz 25. aprīlim. Konkursa fināls notiks 20. maijā radošajā telpā The Mill.

Kāda ir festivāla Varšavas foto dienas pamatideja un kā tas atšķiras no citiem fotofestivāliem Polijā?

Varšavas foto dienas ir mazs, tematisks festivāls, kura mājvieta ir Varšavā. Tā kā ir bijuši tikai trīs festivāli, es uzskatu, ka tas vēl joprojām ir jauns pasākums. Mēs piesaistām kuratorus un aicinām tos strādāt pie galvenajām tematiskajām izstādēm. Kuratoru organizētās vēsturiskās izstādes ir svarīgākais Varšavas foto dienu notikums. Ir arī liela ceļojošā izstāde Fotogrāfijas objekti, sievietes metamorfozes starpkaru periodā poļu radošajā fotogrāfijā 20. gs. 20. un 30. gados. Vēl viena izstāde ir Paraksts (Signature), kas ir pārskats par mākslinieku roku līdzdalību fotogrāfiju tapšanā.

Kā jauns festivāls, mēs, protams, vēl joprojām taustāmies, lai atrastu labāko recepti. Pēc mūsu iniciatīvas tiek organizēts konkurss jaunajiem fotogrāfiem Slideluck, kur viņi sacenšas par iespēju pārdot savus darbus privātai fotogrāfiju kolekcijai Many Hands Make Light Work. Mēs arī organizējam performatīvu simpoziju Gesture Towards Photography (Žests fotogrāfijas virzienā) Začetas Nacionālajā galerijā. Šajā simpozijā attēlu būtība tika pētīta ne tikai diskusiju ceļā, bet arī ar žestu palīdzību. Visi šie pasākumi Polijā notiek pirmo reizi.

Kādas, tavuprāt, ir fotogrāfijas tendences Varšavā?

Modē ir dokumentālā fotogrāfija – tāpat kā citviet pasaulē. Daudz apbrīnojamu cilvēku strādā pie tā, lai izvērstu gan praksi, gan teorētiskos pētījumus fotogrāfijas jomā. Te es gribētu pieminēt Fotogrāfijas arheoloģijas fondu, kas tika izveidots, lai aizsargātu un aktualizētu poļu fotogrāfu arhīvus. Turklāt Polijā ir tik daudz jauno talantu, neskaitāmas fotoskolas un izstādes ievērojamās kultūras iestādēs, piemēram, Začetas Nacionālajā galerijā, Varšavas Modernās mākslas muzejā, laikmetīgās mākslas centrā Ujazdowski Castle. No otras puses, viena privātā fotogalerija Lookout Gallery pavisam nesen tika aizvērta. Tā darbojās vairākus gadus, un man bija tas gods būt par tās pirmās izstādes kuratori…

Kādi ir tavi kā mākslinieces un kuratores lielākie izaicinājumi?

Lielākais izaicinājums bija atrast veidu, kā pelnīt naudu kā māksliniecei. Pašlaik es tik ļoti vairs nejūtos kā māksliniece. Pēc tam, kad projekts Ietekmīgās sievietes pārtapa par sociālu projektu ar gandrīz 17 000 sekotāju, drīz izdotai apjomīgai grāmatai par sieviešu garīgumu Polijā (kuru es ar nolūku dēvēju par grāmatu, nevis fotogrāmatu) un sieviešu rīcībspējas veicināšanas platformu tiešsaistes režīmā, es esmu kļuvusi par sieviešu rīcībspējas aizstāvi, sieviešu garīguma eksperti un redzu sevi pamazām attālināmies no mākslas radīšanas.

Tomēr tas nenozīmē šķiršanos no fotogrāfijas, kas man joprojām ir dārga! Es turpinu organizēt un koordinēt izstādes, kā arī strādāt par kuratori un konsultanti fotogrāfijas jautājumos.

Kāda ir tava visinteresantākā vai dīvainākā pieredze, fotografējot modernās raganas?

Viss ceļojošās fotogrāfes dzīvesveids ir bijis tik interesants! Darbs ar spēcīgām personībām. Tā kā projekts ir ildzis jau vairākus gadus un es turpinu pievienot arvien jaunas varones, redzu, kā pretēji maniem centieniem ievērot sērijā konsekvenci, priekšstats par to, kā raganas ir jāportretē, mainās līdz ar manu personīgo izaugsmi: attēli kļūst maigāki un sievišķīgāki. Taču visdīvainākā pieredze bija ar vienu no vārdotājām jeb babkām, kuru man tā arī neizdevās nofotografēt. Viņa dzīvoja uz Polijas–Baltkrievijas robežas un dziedināja ar vasku un lūgšanu spēku. Es šo vārdotāju apmeklēju kādas piecas sešas reizes, braucot 400 kilometru turp un atpakaļ. Katru reizi viņa solīja ļaut sevi fotografēt nākamajā reizē. Tad pienāca brīdis, kad sapratu, ka šī ideja netiks realizēta. Man par nožēlu, viņa turpināja mani noraidīt… Tā bija pazemības mācību stunda.

Kāds ir tavs padoms jaunajiem fotogrāfiem?

Es būšu atklāta un pastāstīšu tikai to, ko mākslinieces pieredze man ir iemācījusi. Sekojiet savai sirdij, nekoncentrējieties tikai uz ideju, cik forši ir būt māksliniekam. Mākslas radīšana var aizvest jūs uz vietām un pie cilvēkiem, kas jums var iemācīt, cik ļoti pārsteidzoša dzīve var būt ārpus mākslas geto robežām… Citiem vārdiem sakot, raugieties uz mākslu kā uz veidu, lai kaut ko mainītu pasaulē, nevis tikai lai pabarotu savu ego.