Intervija ar Heiki Kaski

“Vienmēr pastāv risks, ka cilvēks sajauks viņa mēru ar pasauli, kas tiek mērīta, (..) līdz brīdim, kur viņš pats sāk sevi identificēt ar šīm seklajām definīcijām; tā viņš sevi nolemj mūžīgam nemieram, kas piemīt tiem, kas cenšas sasmelt ūdeni ar sietu,” domājot par Heiki Kaski (Heikki Kaski, 1987) Tranquillity, nāk prātā Alana Votsa (Alan Watts) teiktais. Votss ir Austrumu filozofijas autoritāte Rietumu lasītāju vidū, un, lai gan būtu muļķīgi apgalvot, ka Heiki tieši atsaucas uz dzenbudisma idejām, Tranquillity nenoliedzami pieskaras šai iekšējai trauksmei. Sērijā jaušama nepietiekamības un neapmierinātības sajūta, kas mīt vai nu mūsu kultūrā, vai paša cilvēka dabā. Kurā tieši? Tas gan ir mūžīgs jautājums bez skaidras atbildes.

Trankvilitija ir neliels ciemats Kalifornijā, tur mīt ap 800 iedzīvotāju. Nekad tur neesmu bijusi, bet droši vien šī vieta ne ar ko īpašu neizceļas un ir viena no daudzām līdzīgām mazpilsētām. Heiki attēli precīzi attēlo neērtības sajūtu dzīvē, kas tik ierasti norisinās šajā pasaules nosturī, un iespējams tieši tas piedod universālu dimensiju šim darbam. Varam ne tikai atrast saikni ar šo vietu, bet arī konfrontēties ar savu iekšējo nemieru.

Tranquillity ir tikusi daudz apbalvota, arī kā labākais fotogrāmatas makets 2013. gada Unseen konkursā. Pēc tam to izdeva Lecturis, un tagad jau grāmata ir izpirkta. 2015. gadā Heiki bija viens no Aperture portfolio balvas finālistiem, kā arī starp FOAM Talents konkursā izvēlētajiem uzvarētājiem. Vēl tikai līdz 16. jūnijam sērija Tranquillity apskatāma Rīgas Fotomēneša izstādē Teritorijas.

Tranquillity man liekas interesanti tas, ka, no vienas puses, tas ir projekts par ļoti konkrētu vietu, bet, skatoties uz attēliem, tie, šķiet, runā vairāk par tādu kā prāta stāvokli. Par ko tev ir šis stāsts?

Jā, man tas ir par abām šīm lietām. Man likās interesanti pieturēties pie šīs konkrētās vietas, bet vienlaikus veidot sēriju par ko citu. Mani iedvesmoja atmosfēra Trankvilitijā, bet reizē apgalvot, ka ir iespējams to pašu sajūtu nodot ar attēliem, manuprāt, ir ļoti problemātiski. Visdrīzāk, tas pat nav iespējams – konkrētajā vietā pastāv noteikta sajūta, un tad tas tiek fiksēts ar kameru. Kā var apgalvot, ka tā noskaņa eksistē fotogrāfijās? Neesmu pārliecināts, ka tas tā notiek. Tas kļūst par ko citu.

Tas, ko fotografēju šobrīd, ir kas pavisam brīvs. Es varu pie tā strādāt, kur vien vēlos. Tajā laikā man bija nepieciešams vēl kāds ierobežojums. Tas nebija tāds viennozīmīgs lēmums, ka, labi, tagad sākšu veidot darbu par šo vietu. Es vienkārši uzsāku tur fotografēt. Nemaz neplānoju izstāstīt ideālu stāstu par Trankvilitiju. Jau no paša sākuma ļoti brīvi fiksēju to, ko vēlējos. Strādāju tā, ka pats sev uzstādu noteiktus ierobežojumus, – tie ir kā policija manā galvā. Man ir ļoti svarīgi, ka savā praksē jūtos brīvs, ka mani neierobežo formālie aspekti, vēsture vai estētiski apsvērumi. Politiski šis apgalvojums varētu būt diezgan problemātisks, bet personīgi man ir būtiski būt maksimāli atvērtam.

Toties, kad mēģini apkopot bildes grāmatā, tev jāsāk domāt par šīm lietām – vai citi cilvēki sapratīs, ko gribi pateikt? Visi runā par to, kā iespējams citiem nodot vēstījumu, bet patiesībā neviens nezina, kā tas notiek. Tranquillity gan ir vairāk par noteikta veida iespējamību. Tas neko un nevienu tieši nereprezentē. Jā, stāsts piesaistīts konkrētai vietai, bet jau no paša sākuma tas, ko es vēlējos fotografēt, bija saistīts ar šaubām, kas mani mocīja, un mēģinājumiem vizualizēt šo iekšējo cīņu. Varbūt šaubas bija kā tāda metafora iekšējai agresijai, kas gatava sprāgt. Un, iespējams, tam ir saistība ar to, ka biju svešinieks, kas skatījās no ārpuses iekšā, un vēl pie tam kā cilvēks no Skandināvijas. Tas ir kaut kā noklusēts.

Liekas, ka tavi darbi ir diezgan politiski. Protams, fotogrāfijas ir ļoti estētiski nostrādātas un mierīgi var pastāvēt arī bez šīm konotācijām, bet domāju, ka darbā redzami arī mēģinājumi tikt laukā no noteiktas sistēmas, kurā dzīvojam. Tur es redzu to, kas tūlīt sprāgs.

Negribētu teikt, ka mana fotogrāfiju grāmata ir par politisko situāciju ASV – tas, manuprāt, būtu diezgan absurdi. Ja es gribētu būt politiski aktīvs, es sāktu kaut ko rakstīt tviterī. Kurš gan apgalvotu ko tik absurdu kā “es prezentēšu savu fotogrāfijas grāmatu un tad viņi tiešām sapratīs”? Tas nav īsti reālistiski. Protams, ka darbs ir politisks noteiktā veidā, bet… Tas neaicina uz kādu konkrētu rīcību un nedara neko tādā līmenī.

Politiku šajā kontekstā gan pieminēju tādā ziņā, ka, manuprāt, tavi darbi iestājas pret kultūru, kas grozās ap panākumiem un patērēšanu, cenšas kaut kā tikt no tās laukā. Tas ir kā mēģinājums atrast mieru, bet procesā nonāk vēl lielākā trauksmes stāvoklī.

Tieši par to bija pirmā fotogrāfija, ko uzņēmu šai sērijai. Pirms Tranquillity es fotografēju jaunas dzīvokļu platības Somijā, un ar projektu mēģināju būt noliedzošs pret to, kā tas viss attīstās. Tā, protams, bija diezgan izplatīta kritika, bet šī eskeipisma ideja ir saistīta arī ar Trankvilitiju. Iespējams, tas arī saistīts ar pēdējo rietumu robežu, Kaliforniju. Visi vienmēr sapņo par šo vietu, bet, protams, īstenībā tā nepastāv. Šādas vietas nav.

Jau no sākuma zināji, ka no sērijas gribi izveidot grāmatu?

Es tiešām vēlējos taisīt grāmatu, bet neko nezināju par fotogrāmatu kultūru. Man ļoti patika ideja par to, ka pastāv tāds kā mazs konteiners, kur projekts ir pieejams privātai apskatei, atšķirībā, piemēram, no baltā kuba. Mani piesaistīja arī tas, ka izdevumā iespējams salikt kopā vairākus attēlus, neizveidojot vienu bildi. Es fotografēju grāmatai, bet nezināju, kāda tā beigās būs. Droši vien sākumā domāju, ka tajā būs lielākoties portreti.

Patlaban mani vairs tik ļoti neinteresē grāmatas, bet pozitīvi vismaz ir tas, ka vairāk cilvēku tās redz, atšķirībā no, piemēram, tā, cik daudz cilvēku aizietu apskatīties manu vai kāda cita izstādi mazā pilsētā kaut kur ziemeļos. Šādā ziņā tas ir ļoti jauki, bet mūsdienās grāmatu pasaulē notiek arī daudz kā muļķīga.

Cik ļoti mainījās tavas idejas par grāmatu pēc tam, kad uzvarēji Unseen grāmatu maketu konkursā un tas deva iespēju sadarboties ar dizaineri Hansu Grēmenu (Hans Gremmen)?

Makets uzvarēja 2013. gadā, un tajā laikā grāmata izskatījās pavisam citādāk. Tad tajā bija, iespējams, 30 % no tām fotogrāfijām, kas redzamas gala versijā. Es gribēju vairāk laika fotografēšanai, pirms to publicēt.

Hans Grēmens man palīdzēja ar dizainu, un beigās tā izdevās tāda, kādu es to gribēju. Biju neapmierināts tikai ar pāris lietām. Tagad, protams, daudz ko mainītu, bet, kā ir, tā ir. Ir okei. Man ir ļoti svarīgi un ļoti kontrolēju to, kā viss izskatās. Izstādei Rīgā pats drukāju visus darbus un taisīju rāmjus. Bet tādas lietas kā burtu dizains man nepadodas.

Instalācija Rīgā sastāv no dažādu veidu un izmēru izdrukām. Kā tu izlem, kā eksponēt katru no fotogrāfijām, – vai šīs lietas izlem, pirms ierodies konkrētajā vietā, vai arī uz vietas pieņem lēmumus?

Tas ir aptuveni tas, kā es to darīju, – man bija plāns, un tad es visu izdrukāju. Uztaisīju arī ļoti daudz papildu eksemplāru, un tad konkrēti nolēmu, ko un kā darīt, tikai tad, kad ierados šeit. Man ir būtiski mēģināt izmantot telpu kaut kā citādāk. Šobrīd man ir pieeja daudz dažādām drukas tehnikām un mani arī interesē tās izmantot. Es meklēju jaunus veidus, kā iespējams veidot fotogrāfiju izstādes. Negribu, lai tās sastāvētu tikai no rāmjiem uz sienas un kaut kādas laminētas A4 lapeles ar aprakstu un nosaukumu, kur cilvēks ienāk iekšā, apskatās uz tekstu un attēliem, un tad pretnostata tikai šīs divas lietas. Man liekas, ka var darīt daudz visu ko citādāk.

Pagājušajā nedēļā man bija izstāde lielā zālē Gēteborgā, tā bija performance ar diviem pianistiem. Tas bija mēģinājums paplašināt izpratni par to, kas var būt fotogrāfiju izstāde. Instalācijai Rīgā es gribēju uztaisīt tādu kā karti – ar nenoteiktu sākuma un beigu attēlu. Izdrukas šeit tiks iznīcinātas pēc izstādes beigām, jo esmu tās uzlīmējis taisni uz sienas. Kā precei tām nav nekādas vērtības. Bet, vai tad nav tā, ka visbriesmīgākais, ko kāds kritiķis varētu pateikt, būtu “smuki rāmji”, vai ne?

Bet tiešām tam nav tik lielas nozīmes. Tajā pašā laikā es mēģinu visu kontrolēt. Saku, ka tas neko nenozīmē un to visu tāpat beigās iznīcinās, bet vienlaikus esmu visu to izplānojis. Domāju, ka fotogrāfijas izstādēm vajadzētu vairāk ņemt vērā pašu telpu. Tas nenozīmē, ka man tagad kaut kas būtu jāliek uz vilcieniem, tā kā izstāde notiek dzelzceļa muzejā, bet tam vajadzētu būt kaut kam atšķirīgam, nevis tikai iestiklotiem objektiem, kas ceļo no vienas vietas uz otru.

Šķiet, ka mūsdienās bieži lielāks uzsvars ir uz formu, nevis saturu.

Nemēģinu apgalvot, ka ir kāds pareizs vai nepareizs veids, kā darīt lietas, bet pastāv noteikta vēsture arī tam, kā laika gaitā ir veidotas fotogrāfiju izstādes, un tā nebūt nav viennozīmīga – dažādos periodos ir attīstījušās noteiktas tendences.

MoMA direktoru ciltskoks, no Bomonta Ņūhola (Beaumont Newhall), līdz Edvardam Steihenam (Edward Steichen) un pēc tam Džonam Šarkovskim (John Szarkowski) labi parāda, cik daudzējādi fotogrāfija ir tikusi interpretēta vienā no lielākajām pasaules mākslas institūcijām. Pa vidu bija vēl arī daudz kas cits, bet līdz ar Šarkovski, kad tirgus tiešām sāka spēlēt lomu, uzsvars bija uz nelielām izdrukām, rāmjiem un stiklu. Visam bija jābūt perfekti ar piecu kopiju tirāžu. Kaut kas tamlīdzīgs turpina dzīvot arī mūsdienās.

Nekam nav jābūt kaut kādā vienā konkrētā veidā, un nevajadzētu tam piedēvēt pārāk lielu nozīmi, ja izvēlies ko īstenot kaut kā citādāk. Fotogrāfijai apkārt ir tāda kā stikla siena, un man ir sajūta, ka ir tik daudz lietu, ko var un nevar darīt. Ar to konstanti tieku konfrontēts – nepieciešams projekta apraksts, un, ja tev tā nav, tad tas rada jautājumus. Kādā citā jomā, iespējams, tev teiktu – dari, ko gribi.

Ar klavierēm centos fotogrāfijas izstādē iekļaut kaut ko tādu, kā tur parasti nav. Notikums sastāvēja no divām klavierēm, kas spēlēja vienu orģinālgabalu. Viens no izpildītājiem bija profesionāls pianists, otrs – amatieris. Viņi spēlēja kopā, un tas notika divos dažādos stāvos, tādēļ pasākumā nebija viens liels skatītāju pulks. Nezinu. Nevienam par šo visu neko nemaksā, tād kāpēc gan nedarīt kaut ko aizraujošu? (Smejas.)

Vai esi mēģinājis strādāt arī citos medijos, piemēram, video?

Jā, man izstādē bija arī pāris video darbu, bet neko daudz ar to neņemos. Ir nedaudz biedējoši taisīt ko citu, ne tikai fotogrāfijas. Fotogrāfija ir diezgan monotona – tā ir vienkārša un tā atkārtojas; bieži fotografēšana vairāk atgādina vingrošanu, piemēram, skriešanu. Tu ar to vienkārši konsekventi nodarbojies. Personīgi, ar mani tas tā nenotiek, ka atnāk kaut kāda lielā ideja un tad es nolemju – šī ir perfekta iecere, ko īstenot ar fotogrāfijas palīdzību.

Par attēliem esmu domājis jau kādu laiku, tāpēc ir nedaudz baisi pēkšņi apsvērt – jā, iespējams, tai nav jābūt fotogrāfijai, tas varētu būt arī video, skulptūra vai kas cits. Iepriekš esmu darbojies ar mūziku, tāpēc likās, ka tas ir kaut kas tāds, ko gribu izmēģināt. Tad, kad notikums bija beidzies, man bija sajūta, ka izdarīju šo, bet būtu varējis izdarīt arī daudz ko citu. Bet vienlaikus manas fotogrāfijas ir ļoti konkrētas.

Nereti aizdomājos par to, ka bieži koncentrējamies uz kvantitāti, bet uztaisīt kaut ko jēgpilnu prasa laiku. Citiem vārdiem – mazāk var būt vairāk.

Jā, vēlētos, kaut tas neaizņemtu tik daudz laika. Kaut daudz ko varētu izdarīt ātrāk, bet, veidojot Tranquility grāmatu, sapratu, ka ar laiku tā kļūst daudz spēcīgāka gan man pašam, gan citiem. Sērija nostiprinājās un vēl joprojām turpina to darīt. Arī tagad, kad gatavoju izstādes izdrukas, es veicu nelielas izmaiņas. Ir tik garlaicīgi sešus mēnešus ņemties ar fotogrāfiju rediģēšanas procesu, un beigās galējais apjoms ir ap 60 attēlu. Tas nav liels skaits bilžu divu gadu darbam, bet ātrāk nav iespējams. Nu, varbūt, ir cilvēki, kas to var, bet es ne. Es lielākoties beigās daru vienkārši to, kas mani interesē, un tas konstanti mainās.

Gordonam Makdonaldam bija lieliska lekcija, kurā viņš uzsvēra radošuma nozīmi un to, cik svarīgi ir vienkārši darīt to, ko vēlies. Viņš ir novērojis, ka bieži ambīcija kļūt par autoru uzvar pār impulsiem, kas nāk tīri radošā procesā.

Jā, fotopasaule nav diez ko trakulīga. Daudz ko pazaudējam ar šo projektu tipa domāšanu – apraksti, pieteikumi subsīdijām, sociālā lietderība, utt. Noteiktas tēmas labi piestāv finansējuma piesaistei, savukārt citas idejas galīgi tajā neiederas, un tas, protams, fotogrāfiem liek pielāgoties. Daudz ko šajā visā zaudējam, arī šo radošumu, par ko tu runā.

Tāpēc man ļoti patika šis notikums, jo saproti, cik neliela ir visa šī kopiena. Tu vienkārši runājies ar cilvēkiem, un tev nav jāsagatavo prezentācija kā tādam stārtapa uzņēmējam. Tam vispār nav jēgas situācijā, kur apkārt redzi tās pašas sejas, ko iepriekšējā vakarā satiki bārā.

Dzirdēju, ka uzņēmi fotogrāfijas arī Rīgā. Pastāsti, pie kā šobrīd strādā.

Es strādāju pie projekta, kas turpina augt. Tas nav par Rīgu, bet es fotografēju arī šeit. Uzņemu ļoti daudz dažādu lietu. Tā es strādāju un pēc tam skatos, kas no tā ir sanācis.

Vēl nezinu, kas no tā visa izvērtīsies, bet tas prasīs laiku, un es gribu tam veltīt tik daudz laika, cik nepieciešams. Būs grūti ideju aprakstīt vienā sakarīgā teikumā, bet šoreiz tas noteikti vairs nav saistīts ar vienu konkrētu vietu. Tam ir saistība ar padevību un reliģiju. Redzēsim.