Luīze Nežberte
Luīze Nežberte (1998) ir šīgada FK Balvas ieguvēja. Izturot 82 dalībnieku konkurenci, 17 gadus vecā fotogrāfe iekļuva finālā, kas notika 20. maijā koprades telpā The Mill, un žūrija viņu atzina par labāko jauno fotogrāfi. Balvā Luīze saņēma Sony kameru, grāmatas Latvijas ainava un Latvijas fotogrāfija 2016, kā arī iespēju savus darbus parādīt FK. Fotogrāfiju sērijā I thought I was doing nothing but really I was doing something nepiespiestā veidā dokumentēts apkārt notiekošais. “Es cenšos parādīt, kā ir būt pusaudzim. Viss kļūst sakāpināts, tik daudz kas notiek pirmo reizi. Tas ir nepārtraukts, trausls mācīšanās process, pilns ar nemieru, skumjām, bezjēdzību, laimi, šaubām par sevi un arī šaubām par visu apkārtējo pasauli. Brīžiem tu gribi nomirt, bet brīžiem jūties nemirstīgs,” par fotogrāfijām stāsta pati autore, kura pašlaik Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā mācās tēlotājmākslu, bet fotogrāfiju apguvusi pie Andra Kozlovska Rīgas skolēnu pilī un pie Andreja Granta Tehniskās jaunrades namā Annas 2.
Kā tu sāki fotografēt?
Pirms sešiem gadiem laukos starp ārā metamiem krāmiem atradu analogo foto kameru, un man viss viņā patika, jo neko nesapratu. Mēģināju saprast, kā tas viss darbojas, kas vispār ir analogā fotogrāfija, un sāku fotografēt.
Kā radās sērija I thought I was doing nothing but really I was doing something?
Pirms diviem gadiem lietoto apģērbu veikalā atradu mazu point and shoot kameru par diviem eiro. Tā izdzīvoja tikai divas nedēļas, tad pirku nākamo, kopā man bija kādas četras, līdz nolēmu, ka tā vairs nevaru, un nopirku Leica. Tieši šī formāta maiņa man šķiet svarīga, jo es ar kameru saaugu, mainījās tas, kā uztveru visu sev apkārt. Ar to arī patiesībā viss sākās. Kā svarīgs impulss nostrādāja arī tas, ka mani kaitināja, kā pusaudži tiek attēloti, ka šis attēlojums nenāk no pašiem pusaudžiem, bet gan no pieaugušiem cilvēkiem, kuri vairs neatceras, kā tas vispār ir. Tāpat visi tie cilvēki man apkārt, viss, kas notika un notiek joprojām.
Pastāsti mazliet vairāk par veidu, kā top tavas fotogrāfijas?
Kameru vienmēr nēsāju līdzi, ieraugu un fotografēju. Bieži vien pieķeru sevi fotografējot tāpēc, ka man vienkārši ir bail aizmirst. Uzņemot attēlus un pēc tam ar tiem strādājot, man ļoti palīdz skatīšanās uz to, kas tur notiek, kā tikai uz fotogrāfiju no malas. Tas palīdz visu savilkt kopā un saprast, ka nav jau viss tik slikti.
Kāpēc tu izvēlējies piedalīties FK Balvas konkursā?
Pirms gada biju uz FK Balvas prezentācijām un sapratu, ka vajag piedalīties. Līdz šim jau šīs fotogrāfijas bija redzējuši tikai mani vienaudži, bet viņi visi jau dzīvo tajā, ko attēloju, tas viņiem ir pašsaprotami. Gribējās, lai cilvēki ārpus tā arī to redz.
Kādi ir tavi tuvākie nākotnes plāni?
Joprojām jūtos apmulsusi par uzvaru, bet tagad ir sajūta, ka vajag kaut ko izdarīt. Bet, ja godīgi, tad šobrīd vairāk domāju par to, ko lai izdara, lai mani neizmet no skolas. Tad sākšu nopietnāk domāt par izstādēm un publikācijām.
