Tēma:

Katrīna Ķepule. No sērijas "Sit Silently"

Katrīna Ķepule. No sērijas "Sit Silently"

Pēdējā gada laikā Katrīnas Ķepules (1981) fotogrāfijas regulāri parādījušās dažādos ārvalstu interneta žurnālos. Pēkšņā uzmanība skaidrojama ar to, ka 2014. gadā viņa iekļuva starp 50 finālistiem starptautiskajā konkursā LensCulture Emerging Talent. Viņas sērijai Sit Silently, kas piesaistīja gan konkursu žūrijas, gan žurnālu redaktorus, raksturīga postpadomju nostalģija laikmetīgajā Eiropā, Latvijas vides eksotika un šķietami mistiskās situācijas ikdienišķā vidē. Vēl līdz 16. jūnijam viņas darbi skatāmi arī festivāla Rīgas Fotomēnesis 2016 centrālajā izstādē Teritorijas Dzelzceļa muzejā. Tie publicēti arī nule iznākušajā izdevumā Latvijas fotogrāfija 2016, kas šobrīd pieejams grāmatnīcās un FK interneta veikalā.

Katrīna nodarbojas ar fotogrāfiju kopš pusaudža gadiem, mācījusies 34. arodskolā, Latvijas Kultūras akadēmijā, ISSP vasaras un ziemas skolā, strādājusi par fotogrāfi Saeimas preses centrā, kā arī fotografējusi preces katalogiem. Bakalaura grādu ieguvusi Latvijas Kultūras akadēmijā, kino vēstures un teorijas specialitātē, bet pašlaik studē fotogrāfiju Madrides EFTI maģistratūrā.

Kad saprati, ka vēlies nodarboties ar fotogrāfiju?

Bērnudārzā uz jautājumu, par ko vēlos kļūt, biju skaidri un gaiši atbildējusi – par gleznotāju. Vienu brīdi gan apsvēru arī kļūt par fotogrāfi. Iecavā, kur dzīvoju līdz sestajai klasei, bija tāds fotogrāfs Doniņš – cienīgs vīrs, pie kura fotografējās vairums iedzīvotāju. Atceros viņa mīksto rotaļlietu, eglīšu mantiņu un citu deficīta atribūtu kolekciju, ar ko varēja bildēties, iejūtoties šo priekšmetu īpašnieka lomā. Tomēr vairāk mani uzrunāja paša fotogrāfa tēla svarīgums. Iztēlojos, ka man būtu tāds nopietns bēšs kostīms un fotosoma, kur būtu fotoaparāts, visādi svarīgi dokumenti, vēstules, un tad es tā zīmīgi staigātu pa ielām. Visticamāk, šajā tēlā bija saplūduši iespaidi par fotogrāfa, pastnieka un žurnālista profesijām.

Katrīnas Ķepules darbi izdevumā "Latvijas fotogrāfija 2016"

Katrīnas Ķepules darbi izdevumā “Latvijas fotogrāfija 2016″

Bērnībā aizrāvos ar zīmēšanu un par fotogrāfiju pat nedomāju, jo neviens ģimenē nefotografēja. Tikai atceros, ka radiem Rīgā bija pusizjaukts Zenīts, kura mehānismu tālāk preparēt bija ļoti interesanti – īpaši bāzt pirkstus diafragmā un klausīties, kā tirkšķ taimeris. Par fotogrāfiju sāku interesēties apmēram deviņu gadu vecumā, kad radi no Austrālijas man uzdāvināja vienreizlietojamu kameru ar krāsainu filmiņu iekšā. Viņi bija pamanījuši, ka es ar interesi vēroju, kā viņi fotografē un filmē, viesojoties Latvijā, tad nes pilnās filmiņas uz laboratoriju un bildes liek dzeltenos plastmasas vāciņos, no kuriem tās ērti izņemt un pārskatīt.

Vēlāk, šķiet, tādā pašā ceļā tiku pie pirmā ziepjutrauka. Un tad jau bija skaidrs, ka fotogrāfija mani fascinē un vienmēr būs svarīga. Turklāt fotogrāfiju uztveru arī kā patīkamu nodarbi, savveida izklaidi, kaislību, kas no manis neprasa lielu nopietnību, kurpretī kino vai glezniecība paģēr vairāk radošu, laikietilpīgu moku.

Vai atceries, kas bija tavā pirmajā filmiņā?

Radi bija uzaicinājuši mūsu ģimeni ciemos uz Melburnu. Apreibinošajā kultūršoka vilnī fotografēju visu, kas nebija redzēts, – leiputriju grandioza izmēra lielveikalos, pa kuriem staigāja draudzīgs Santaklauss. Tomēr visvairāk fascinēja visādu sugu papagaiļi parkos, ķenguri, kuriem zoodārza aplokā varēja brīvi pieiet klāt, kapučainas ķirzakas, emu, krastā izskalotas medūzas. Atceros, kā fotografēju ehidnu. Tomēr, attīstījusi filmiņu, vīlos, jo visas bildes bija miglainas un dzīvnieka aprises knapi jaušamas.

Katrīna Ķepule. No sērijas "Sit Silently"

Katrīna Ķepule. No sērijas “Sit Silently”

Kas bija galvenie virziena rādītāji?

Mana sākotnējā izglītība vairāk saistīta ar citām vizuālās mākslas nozarēm – ar glezniecību un keramiku. Pirmie vizuālie iespaidi nāk no gleznu reprodukciju grāmatām, ko nemitīgi pāršķirstīju un mēģināju kopēt. Pusaudžu gados mani favorīti bija postimpresionisti ar Van Gogu priekšgalā.

Mana redzeslauka paplašināšanā neatsverama loma bija Kultūras akadēmijai – literatūras, kultūras, kino vēstures, autorkino iespaidu bumba, kurai citādi, iespējams, nebūtu nācies uzkāpt. Īpaši ietekmēja Rīgas poētiskais dokumentālais kino. Ļoti imponēja arī Ivara Selecka, Lailas Pakalniņas daiļrade. Būtu grēks nepieminēt Tarkovski. Laikam noteiktās devās būs ietekmējusi arī Larsa fon Trīra un Deivida Linča estētika. Laikam tieši akadēmijā sapratu, ka man svarīgs ir dokumentālisms visā savā relativitātē un subjektīvismā.

Fotogrāfijā tādu īpašu elku man nav bijis, mājās bija Vilhelma Mihailovska grāmata Atklāsme (Liesma, 1982). Tomēr ilgāk pētīju orķestra bildes, cilvēku pozas un grimases Mākslas dienās un bērnudārza ainas, nevis dramatiskos portretus.

Katrīnas Ķepules darbi izstādē "Teritorijas" Dzelzceļa muzejā. Foto - Arnis Balčus

Katrīnas Ķepules darbi izstādē “Teritorijas” Dzelzceļa muzejā. Foto – Arnis Balčus

Kā tu raksturotu savas fotogrāfijas?

Madridē pie kāda pasniedzēja bija jāanalizē fotogrāfijas, cenšoties apgūt metodes, kas palīdz lasīt un izprast attēlus, autoru pielietotās stratēģijas – kāds ir ceļš no vizuālās formas uztveres un sajūtām līdz metaforai un koncepcijai. Manām fotogrāfijām esot raksturīgas divas stratēģijas – abstrahēšana un apslēpšana. Atskārtu, ka visbiežāk man patīk uzķert kaut kādu arhetipisku momentu šķietami unikālās situācijās, mīta klātbūtni, kas it kā piešķir stabilitāti, mieru, drošību nestabilajai pasaulei, it kā sakralizē lineāro vai garlaicīgo. Tāpēc man patīk bildēt ģimenes svētkus vai mazu kopienu rituālus mājās.

Tagad, jau kādu laiku dzīvojot ārzemēs, tev ir vieglāk novērtēt, kāds ir latvietis un viņa vide tavās fotogrāfijās.

Latviešiem ir raksturīgi visu paturēt sevī, paust savu attieksmi ar klusēšanu, citiem ir jāuzmin, ko tu domā. Manas bildes lielā mērā ir par stāvokli, kad cilvēks ir vērsts uz iekšu, kad viņš ir kā piemineklis tam, ko iekšēji pārdzīvo. Mūsu vide arī nevedina uz komunikāciju. Kad braucu no Viļņas lidostas uz Rīgu, apkārt viena vienīga migla. Ja esi iepriekš noskaņojies kādu satikt, tad beigās vieglāk ir nevienu nesatikt. Nekomunicēšana šķiet dabiska, visi kaut ko dara katrs savā alā. Kad aizbraucu uz Madridi, tad uzreiz likās uzkrītoši, ka tur pensionāri ir aktīvākā sabiedrības daļa – viņi sēž parkos, bāros, kafejnīcās. Pie mums visi, neatkarīgi no vecuma, ģērbjas lietišķi, un valda stingri priekšstati par to, ko tev pieklājas attiecīgā vecumā darīt, tu visu laiku esi pakļauts sabiedrības vērtējumam. Tas ietekmē arī vides estētiku.

Katrīna Ķepule. No sērijas "Sit Silently"

Katrīna Ķepule. No sērijas “Sit Silently”

No otras puses, tajā pozitīvismā pietrūkst dziļuma. Kādā Madrides latviešu saietā runājām, kā visvairāk pietrūkst no Latvijas. Pietrūka sliktā laika, lietus, dziļāku attiecību starp cilvēkiem, klusuma, iedziļināšanās jebkurā procesā, kā arī biezpiena sieriņu. It kā forši, ka ikdienā nav jāgruzās, bet tu tomēr jūti, ka esi atšķirīgs.

Novēroju, ka lielākoties mūs uztver kā dīvainus, frustrētus un savrupus, sirdī naivi romantiskus, reizē apveltītus ar īpašu skatījumu, kas dienvidniekiem šķiet eksotisks, interesants, ne pārāk saprotams, kaut kādā veidā vecmodīgi stilīgs. Mūsu fotogrāfiju saista ar vienotu, Austrumeiropai raksturīgu estētiku un interešu loku. Liela loma šajā eksotikā noteikti ir postpadomju telpai. Kādā autordarbu analīzē mūsu fotogrāfijā tika sazīmēta noslēgtība, klusums, tajā esot rādītas visādas dīvainas, ne pārāk laimīgas ģimenes, dīvaina vide, kur ir gan diskrētums, gan kičs, centieni neaizņemt pārāk daudz vietas, pārlieka paškontrole. Tas tiek skaidrots ar vēsturiski politiskajiem procesiem un laika apstākļiem.

Pilnu interviju lasiet izdevumā Latvijas fotogrāfija 2016.

Saistītie raksti

Komentēt, izmantojot: