Mašīna

20. gadsimta sākumā psihoanalītiķis Viktors Tausks aprakstīja iedomātas “ietekmējošās mašīnas” parādīšanos. Viens no šīs mašīnas iedarbības radītajiem efektiem ir aprakstīts kā nepārvarama vēlme skatīties uz attēliem. Attēli tiek projicēti uz plaknes, sienām un logu stikliem, kā dēļ tie nav tik masīvi kā tipiskās halucinācijas. Šādā situācijā vizuālās konstrukcijas kļūst par garīgās telpas izliekuma rīku. Tās parādās kā ārējs ekrāns, uz kura tiek prognozētas iekšējās izmaiņas, kā arī vienlaicīgi tiek izveidota attālumu ķēde, un tā kļūst par izmaiņu provokatoru.

Mašīna izstaro jauno mediju formu ietekmes mirdzumu – “kino aparātu”, kas spēj “radīt un atņemt domas un sajūtas”.

Pirmkārt, mani interesēja izteiksmes plāns, proti, “psihiskā” pāreja no psihopatoloģijas uz estētiku. Vizuālās valodas spēja runāt par sevi pašu.

Mērķis bija redzēt savu vizuālo pieredzi kā kāda cita. Demontēt to attēlos un to fragmentos, kas ņemti no dažādām realitātēm un situācijām. Neitralizējot izdomāto un reālo, apzināties kādu stāstu kā dīvainu stāstu, kā situāciju – paradoksu. Atklājot atsvešinātību kā pastāvīgu spriedzi, kas ļauj pieredzēt un iegūt dažādas šīs pieredzes versijas.

Irina Zadorožnaja (Irina Zadorozhnaia) ir studējusi fotogrāfiju FotoDepartment institūtā Sanktpēterburgā. Viņas darbi publicēti projektā Amplitude Nr.1, ko veido 10 jauno Krievijas fotogrāfu grāmatiņas vienkopus. Izdevums nupat nominēts prestižajai Aperture Paris Photo fotogrāmatu balvai.