Īss ievads šodienas Igaunijas mākslas foto pasaulē
1998.gadā Igaunijas Mākslas akadēmijā tika atvērta bakalaura programma fotogrāfijā. Šķiet, ka pēdējo 13 gadu foto izglītības programmas rezultāti beidzot sāk kļūt pamanāmi. Jauni, izglītību ieguvuši autori tiek atzinīgi uztverti mākslas aprindās. Kaut gan vēl arvien trūkst pētnieku, aprakstnieku un kuratoru, kuri specializētos fotogrāfijas jomā.
Šobrīd Igaunijā ir 30 – 40 mākslinieki, kuri uzskata fotogrāfiju par galveno mediju savai radošajai izpausmei un regulāri izstāda savus darbus mākslas insititūcijās. Lielākā daļa no viņiem ir jaunākās paaudzes cilvēki, kuri beiguši mākslas skolas Tallinā vai Tartu. Fotogrāfija tiek pasniegta trīs skolās – Tallinas Komunikāciju skolā, Tartu Mākslas koledžā un Igaunijas Mākslas akadēmijā. Pirmajā tiek piedāvāta divu gadu apmācības programma, abās pārējās ir bakalaura programma, un Mākslas akadēmija piedāvā arī maģistra programmu tēlotājmākslā ar specializāciju fotogrāfijā. Pateicoties mākslas jomas mazajiem apmēriem, māksliniekam nav grūti arī kļūt pamanāmam. Sarunāt izstādi kādā galerijā ir diezgan viegli. Kopš 2002.gada iznākošajam fotožurnālam Cheese ir demokrātiska attieksme pret fotogrāfiju, parādot daudz dažāda veida fotogrāfijas, tādējādi iedrošinot jaunos potenciālos autorus. Lai arī fotogrāfijas joma šo pēdējo gadu laikā ir ievērojami attīstījusies, žurnāla koncepcija, pēc manām domām, ir novecojusi. Lai attīstītu un popularizētu mākslas fotogrāfiju, 2007.gadā 11 mākslinieki nodibināja Fotomākslinieku savienību. Viens no galvenajiem organizācijas mērķiem ir sniegt tehnisku un juridisku atbalstu tās biedriem. 2011.gada oktobrī savienība rīkos Fotogrāfijas mēnesi, starptautisku fotomākslas festivālu Tallinā.
Niecīgais mākslas tirgus Igaunijā ir ļoti konservatīvs un galvenokārt ieinteresēts glezniecībā. Nekustamā īpašuma buma laikā tika pirktas fotogrāfijas ar dabas skatiem, lai pieskaņotu tās moderniem interjeriem, taču šos darbus grūti ierindot mākslas fotogrāfijas kategorijā. Ņemot vērā šos apstākļus, ir skaidrs, ka mākslas fotogrāfs nevar daudz paļauties uz ienākumiem no savu darbu pārdošanas. Daži no autoriem pelna naudu ar komerciāliem pasūtījumiem, daži pasniedz, bet pārēji dara citus darbus.
2010.gada oktobrī Fotomākslinieku savienība rīkoja pirmo Fotomākslas tirgu. Tā galvenais uzdevums bija pievērst šai mākslas sfērai lielākas auditorijas uzmanību. Neskatoties uz to, ka tika pārdoti tikai 4 darbi, pasākumu var uzskatīt par izdevušos – divu dienu laikā tirgu apmeklēja apmēram 800 cilvēku, kas ir tāds pats apmeklētāju skaits kā vienai trīs nedēļu ilgai izstādei kādā Tallinas galerijā.
Vēl viena problēma, uz ko es vēlos norādīt, ir galeriju vai attiecīgu pārstāvniecības institūciju trūkums, kas popularizētu māksliniekus un viņu darbus ārzemēs. Tā kā Baltijas reģions ir neliels, mākslinieki būtu ieguvēji, ja starp Latviju, Lietuvu un Igauniju būtu ciešākas sadarbības saites.
Lai arī fotogrāfijai ir tendence būt par izplatītāko hobiju mūsdienās, jūtama nepietiekama cilvēku spēja attēlu kritiskai izvērtēšanai. Tas attiecas ne tikai uz komercfotogrāfiju, bet arī uz mākslas fotogrāfiju, kas bieži izmanto alternatīvu, konceptuālu vizuālās valodas arsenālu. Tāpēc paralēli fotogrāfu izglītošanai mums jādomā arī par uztvērēju audzināšanu.
