Kritiķi izstāsta attēlu
Fotogrāfa izteiksmes līdzeklis ir attēls. Kritiķis, reflektējot par vizuālo valodu, lieto verbālo valodu, kura kļūst par fotogrāfijas metavalodu. Runājot par attēliem, vizuālie izteiksmes līdzekļi ir jāpārtulko verbālajos un tas nav viegls darbs. Frāze “attēlā redzam zirgu” tikai daļēji atbilst patiesībai, jo īstenībā ir nofotografēts auļojošs dūkanbēris vai aidā skrienošs dābolains sirmis. Tātad, lai saprastu attēla saturu, ir jāizšķir būtiskas diskrētas vienības, jāpiešķir tām nozīme un tikai tad jāizdara interpretācija. Fotogrāfs “vienkārši” notver zirgu, savukārt rakstniekam jāizšķir svarīgais – krāsa?, gaita?, mākoņi?, aploks? iemaukti?, un jāatrod tam atbilstošs nosaukums. Kritiķa komunikācija ar to nebeidzas. Ja skatītājs izstādē drīkst teikt vienkārši “Wow!”, tad kritiķim ir ne vien jāizstāsta stāsts par dinamiku un grāciju, bet arī jāpamato, ka attēlota tiešām ir dinamika ar grāciju nevis mājdzīvnieka ekspluatācija hipodromā.
Žurnālā “Foto Kvartāls” piecu gadu laikā publicētie materiāli apliecina metavalodas nepilnības. Kritiķi piekrīt, ka bilde kaut kā darbojas un iedarbojas: “kaut ko izstrāvo”, “pauž filozofiskās nostādnes”, “meklē emocionāli kāpinātu noskaņu”, “raisa sirreālas pārdomas”, “liek aizdomāties par eksistenciālisma būtību”. Pārdomu, strāvojumu un noskaņu rezultāts gan ir tik slepens, slēpts un mistisks, ka rodas aizdomas, vai fotogrāfs nav spiegs. Attēlos mēdz būt: “kāda dziļāka jēga”, “slēpts erotisms”, “kaut kas vardarbīgs un nepatīkams”, “vizuālās estētikas noslēpumainā puse”, “marginālās pasaules metafizika”, “spocīgums ar izsmalcinātas mistikas piedevu, kas sajaucies ar intimitātes un sapņu klātbūtni”, “tautas un zemes likteņi”, “zemapziņā mītošā arhetipiskā pieredze”, “savdabīga kolektīvās intīmās pieredzes dienasgrāmata, kura ir gan par mākslinieci, gan arī katru no mums”. Kas dienasgrāmatā ir par “katru no mums”, lasītājs neuzzina, jo filozofi un mākslas zinātnieki, pat apvienojot savus metodoloģiskos pūliņus, neprata uzlauzt fotogrāfu “da Vinči kodu” (tā to nosauca kāda eksperte).
Tikmēr no fotogrāfiem prasa “pašrefleksiju”, viņu darbus vērtējot pēc tajos iekļautā “garīguma sloga” un “filozofiskiem vispārinājumiem”. Īsts sadisms – paši kritiķi taču neatklāj, kādi bildēšanas paņēmieni un objekti nodrošina garīgumam tā klātesamību uz papīra loksnes un kādā filozofijas paradigmā tie kaut ko vispārina. Pašmāju mākslas zinātnei nav vizualitātes studiju pieredzes un tāpēc arī fotogrāfijas ekspertu konceptuālais aparāts ir vājš. Piemēram, zinātnieki ir iecienījuši ar vārdu “vispārinājums” saukto kritēriju, kura nozīme nekur nav paskaidrota. Jēdziena attiecināšana uz fotogrāfiju ir gana interesanta: kā konkrētā brīdī nofotografētā konkrētā cilvēka attēls pārtop par vispārinājumu? Kāpēc konkrētība nevar būt fotogrāfijas priekšrocība? Latviešu mākslas zinātnieki pārstāsta mākslinieka biogrāfiju, uzskaita darbus un denotē attēlus, konstatējot acīmredzamo (reizēm ikonoloģijas tradīcijā norāda uz saistību ar redzēto senāk radītajās gleznās un fotogrāfijās). Spekulatīvas konotācijas principā ir piemērojamas jebkuram attēlam un nedemonstrē saikni starp redzēto un izraisītām domām un jūtām. Neanalītiskā pieeja noniecina fotogrāfijas vērtību: ar “filozofiskām nostādnēm” nevainojami tiek galā verbālā komunikācija, bet ko jaunu par “tautas likteņiem” un “arhetipisku pieredzi” spēj pateikt statiskais attēls? Izplūdušie termini veicina nekonsekvenci kritēriju piemērošanā. Kāds žurnāla autors pārmet padomju komjauniešu avīzei, ka Valda Brauna fotogrāfijā “Laimes lietus” tā saskatīja erotikas un pornogrāfijas propagandu. Bet kāpēc gan šis attēls nevarētu “izstrāvot slēptu erotismu”, kas “raisa sirreālās pārdomas” par “kaut ko arhetipisku”, “liekot aizdomāties” par sievietes “savdabīgu intīmo pieredzi” patriarhālajā sabiedrībā?
Vai fotogrāfam vispār ir jārāda un jāraida kāds vēstījums? Lasot žurnālu nojautu, ka tas ir viens no būtiskākajiem jautājumiem, kas rūp gan fotogrāfiem, gan kritiķiem; un žurnāls sniedz apstiprinošu atbildi. Tas ir vēl vienas diskusijas vērts temats.
