Preses fotogrāfija 1991.–2023. gadā: retoriskie izteiksmes līdzekļi

Literārajos darbos mēs novērtējam valodas spējas paust zemtekstus, spēlējoties ar vārdu pārnestām nozīmēm un radot jaunas nozīmes neparastā kontekstā. Retorikā šo funkciju īsteno entimēma:  argumentu lasītājs izsecina no premisām, kuras tieši neko neapgalvo. Entimēmas ir izplatītas reklāmas vēstījumos. Reklāma tikai informē par produkta esamību, izceļ kādu īpašību, bet patērētājs nolasa: “Nopērc un būsi laimīgs!” Mākslas fotogrāfi kopš 20. gadsimta 60. gadiem priekšroku dod simbolam kā stāsta izteikšanas zīmei. Attēloto subjektu un objektu nozīme jāmeklē kultūrā – antīkajā, kristīgajā, etniskajā, arhetipiskajā. Padomju Latvijas sociālais plakāts bija slavens ar vizuāliem tropiem. Tropu var atpazīt pēc aplamības: attēls atveido lietas, kurām kopā nevajadzētu atrasties. Jura Dimitera plakāts “Gulbis – desa” tam ir laba ilustrācija. Gulbja kakls zīmējumā pārvēršas desā, no tās nogrieztā apaļā šķēlīte ir jautājuma zīmes punkts zem ieliekta kakla/desas. “Vai industrija turpinās kaitēt dabai?”, jautā mākslinieks. Lai saprastu plakātu, jāmobilizē ikdienas zināšanas par pasauli un jāpārkārto zināmais tā, lai aplamību uztvertu nevis kā mākslinieka kļūdu, bet kā paņēmienu kodolīgi paust saturu. Mūsdienu vides reklāmās (vismaz Rīgā) no vizualitātes palikuši tikai burtu fonti un krāsas. Ikdienā ar statiskiem vizuāliem vēstījumiem vēl sastopamies presē. Ko tie liecina par vizuālo radošumu? Vācot empīrisko materiālu par pēdējo 30 gadu preses fotogrāfiju, esmu pievērsis īpašu uzmanību retoriskiem attēliem, tādiem, kuri pauž netiešās nozīmes. Raža, diemžēl, pavisam neliela, taču sameklētais ļauj apkopot vizuālās retorikas paņēmienus.

21. gadsimta žurnālistikas sērga ir priekšmetu fotogrāfijas, kuras funkcionē kā raksta tēmas piktogrammas. Tās neilustrē, nepaskaidro un nepapildina verbālo informāciju. Retoriski šie foto ir tāpēc, ka respektē sinekdohas mehānismu: būdamas praktiski saistītas ar veselumu,  attēlotās detaļas norāda uz veselumu. Ja redzam šļirci, pilināmo pudeli, stetoskopu, tad raksts ir par medicīnu vai nelaimes gadījumu (1. attēls). Ja ārsta instrumentam klāt ir pieliktas dažas monētas vai banknotes, tad stāsts par veselības nozares budžetu (2. attēls). Tagad uzminiet, par ko raksta žurnālists, ja šo banknošu maliņas rēgojas no aploksnes (3. attēls)? Detaļas var norādīt ne tikai uz praktisku saistību ar ko citu, bet arī uz piederību kādai lielākai kategorijai. Tā, viena no desas fotogrāfijas nozīmēm ir “pārtikas produkts” (4. attēls).

Nebūdamas piesaistītas laikam un telpai, foto sinekdohas veido fotobanku pamatu. Precīzu laika robežu pagaidām nevaru nosaukt, taču liekas, ka dienas presi šie attēli sāka iekarot ap 2010. gadu. Finanšu krīze iedragāja redakciju budžetus, žurnālisti rakstīja arvien mazāk oriģinālu rakstu, attiecīgi fotoreportieriem bija mazāk, ko fotografēt notikuma vietā. Savukārt palielinājās atkarība no valdības un korporāciju preses relīzēm, kuras ziņu aģentūras un avīžu redakcijas pasniedza kā pašu žurnālistu sagatavotos materiālus. Taču preses relīzes nav ilustrētas, tāpēc redakcijas izmanto dekontekstualizētas fotobanku bildes. Rezultātā tiek degradēta fotogrāfijas kā indeksa daba, foto vairs neapliecina: “Lūk, tas noticis šeit un tagad.” Tā vietā lasītāju baro ar arhīva desām, bet bankas ekspertus meklē fotobankās (titulattēls).

Turpmākie piemēri demonstrē, ka presē latviešu valodā radošās vizuālās retorikas paņēmieni aprobežojas ar ironijas radīšanu, pretstatot attēlu un tekstu. Ironija rodas, pateicoties tam, ka priekšmeta attēls rāda tikai pašu priekšmetu, savukārt šī priekšmeta vārdam ir virkne netiešo nozīmju literārajā valodā vai žargonā. “Desot” (skriet, bēgt) – attēlā desas (6. attēls), “neveiksme” – sviesta paciņa, “korupcija” – maizes klaips jeb kukulis, “nauda” – kāposti.

Metaforu vizualizācijas pamatā arī ir vārdu nosaukto parādību attēlošana, taču, atšķirībā no iepriekšējā gadījuma, šajā attēls ne tikai pievērš uzmanību, bet piešķir vērtējošu attieksmi tekstam. “Zūd visi spēki” – roka spiež citronu, “pretoties apstākļiem” – varde piena krūkā (sakuļ sviestu un izlec), “necerēt uz palīdzību” – nauda uz šķīvja, “nelietderīgie tēriņi” – kaudzē samestas saburzītas banknotes (izsviesta nauda), “negodīgi nopelnīto līdzekļu legalizācija” – uz veļasstriķa piespraustas banknotes (7. un 8. attēls).

Foto sinekdohas demonstrē materiālos priekšmetus, kuriem ir skaidras formas, savukārt abstrakcijām, protams, to nav. Lai tās parādītu, žurnālisti liek skatītājam veidot asociācijas starp priekšmetiem. Kādas nozares finansēšana vai pakalpojuma izmaksas avīzē izskatās šādi: nauda un medicīnas instrumenti, nauda un maģistra cepure, nauda un radiators, nauda un lampiņa. Literatūras studijās līdzīgu paņēmienu dēvē par parataksi: autors uzskaita jēdzienus, izmantojot saikļus “un”, “kā arī” utt. Cēlonības attiecības savukārt veido hipotakse ar saikļiem “tāpēc”, “tādēļ”, “jo” u. c. Vizuālajā valodā nav loģisku operatoru. Cēlonību var noteikt, paļaujoties uz zināšanām par priekšmetu īpašībām. Attēlā vienam priekšmetam jābūt ar dinamisma potenciālu, lai tas varētu iedarboties uz citu, t. i. izraisīt sekas. Avīžu ilustrācijās populārs ir peļu slazds, kurā var ielikt visu ko: cigareti, monētu, banknoti (9. attēls). Slazds brīdina, ka cilvēks, kurš būs izrādījis interesi par ēsmu, saņems sodu.

Metonīmija norāda uz ko citu, balstoties dabiski pastāvošai saiknei starp detaļu un veselumu. Lapsas fotogrāfija ilustrē materiālu par (pret) kažokādām, govs – par piena izmaksām (10. attēls).

Minētajos piemēros fotogrāfijas saturu diktē verbālais teksts: vārds (tiešā vai netiešā nozīmē), izteiciens (frazeoloģisms) vai viss raksts (temats). Savlaicīgi sagatavotās fotogrāfijas glabājas fotobankā, ar tām var ilustrēt jebkuru publikāciju, ja vien redaktors atrod tekstu un attēlu savienojošo vārdu. Veiksmīgāki ir tādi gadījumi, kad oriģinālā, notikuma vietā tapusī fotogrāfija pati rosina teksta interpretāciju. Lai arī latviešu žurnālisti arī šeit neiztiek bez vārda palīdzības, ar attēla un teksta saspēli viņi panāk visnotaļ trāpīgas ironiskas interpretācijas. Vārdiem virsrakstā, kuri burtiski nosauc to, kas redzams fotogrāfijā (denotācijas), piemīt netiešās nozīmes (konotācijas), savukārt attēlam nav otra vēstījuma plāna. Denotācijas un konotācijas nesaskaņa ir ironijas pamatā. Daži piemēri. 11. attēls: aizejošais Saeimas priekšsēdētājs karina savu ģīmetni portretu galerijā, aiz viņa stāv jaunievēlētā parlamenta priekšēdētāja (abas personas ir atpazīstamas, publikācijas brīža konteksts ir Saeimas vēlēšanas). Virsraksts: “Parlaments maina seju.” “Seja” ir gan ģīmetne, gan raksturīgo īpašību kopums. Cits parlamenta priekšsēdētājs – pavisam cits parlamenta darba stils.

Amizantu interpretāciju rosina 12. attēls. Fotogrāfija: kameras virzienā nākošs vīrietis iznes no kabineta krēslu. Virsraksts: “Koalīcijas aprises joprojām neskaidras.” Deputāti nav vienojušies, viens no viņiem pamet sēžu zāli, līdzi paķerot krēslu kā loloto amatu. 13. attēlā vīrietis pāri galdam pasniedz krēslu citam vīrietim; virsraksts: “Jau sāk dalīt valdības portfeļus”; paraksts: “Ar pārsteidzošu atklātumu un vieglumu Jaunais Laiks vakar likvidēja, reorganizēja un dalīja krēslus jaunajā valdībā.” Fotogrāfija tiešām atbilst vārdiem: tajā ir gan vieglums, gan dalīšana ar reorganizēšanu.

Vēl viena fotožurnālistikas veiksme. Uz izglītības ministra un pedagoga Kārļa Šadurska sejas krīt projektora gaisma ar prezentācijas slaida skaitļiem, virsraksts vēstī: “Aiz skaitļiem pazūd pedagogs” (14. attēls).

Kadrā sieviete un seši vīrieši frontāli sastājušies rindā, septītā vīrieša rokas ir kustībā, šķiet, viņš vēlas satvert sievietes roku; virsraksts: “Vējonis dod laiku vienoties” (15. attēls). Citiem vārdiem, Valsts prezidents cer, ka parlamenta frakciju vadītāji atradīs kopīgu valodu jeb sadosies rokās.

Šīs publikācijas virsraksts apgalvo, ka “LC [partijas “Latvijas ceļš”] vairākums atbalsta Krištopānu ministra amatam”. Attēlā Vilis Krištopāns apšauba šo paziņojumu. Ar delnu norādot uz sevi, viņš skatās uz kolēģiem ar jautājošu sejas izteiksmi: “Vai tiešām mani?” (16. attēls)

Atšķirībā no fotobanku sinekdohām šie attēli ir tapuši notikuma vietā, fiksējot cilvēku spontāno kustību īstajā situācijā. Ironija ir iespējama, pretstatot personāžu uzvedību un virsraksta apgalvojumu. Tātad, runa ir par figuratīvo tēlu, par to, ko cilvēki dara un kā viņi izskatās fotografēšanas brīdī. Reportieris uztaisa vairākus kadrus un atlasa to žestu, sejas izteiksmi, ķermeņa kustību, kura atklāj cilvēku personību un notikuma būtību. Protams, redakcija konstruē publikācijas interpretāciju, taču tā pauž dzīvu attieksmi pret politiķi. Jebkurā gadījumā šo fotogrāfiju retoriskais potenciāls ir cieši saistīts ar portretējamo cilvēku uzvedību: tādi viņi izskatījās tajā brīdī un tas atbilst viņu raksturam. Ar šādu radošo pieeju redaktors var atklāt pat arī fotobankas potenciālu. Tā, 17. attēls ar ironiju apliecina, ka niecīgs bērnu pabalsta palielinājums krasi palielina mājsaimniecības budžetu. Tas, ka fotogrāfijas avots ir ārzemju fotobanka, turklāt piešķir papildu konotāciju: tā ir dzīve “tur”.    

Ir dažas fotogrāfijas, kuru autori piešķir metaforisku nozīmi apgaismojumam kā plastiskai zīmei. Ēna, pretgaisma vai trūcīgs apgaismojums konotē noslēpumu (18. attēls), trauksmainību (19. attēls), briesmas (20. attēls). 21. attēlā savu darbu dara spilgta saules gaisma. Tehniski tā bojā attēlu, taču jēdzieniski atklāj notiekošā būtību. Virsraksts: “Celtniekiem cels legālās algas”, attēlā seši cilvēki frontāli sēž pie preses konferences galda, uz četriem pa logu krīt saules gaisma, divi paliek ēnā. Tātad, celtniecības nozare iziet no ēnas, no tā, ko saucam par ēnu ekonomiku.

Fotoreportieri ir iecienījuši logus un durvis kā retoriskus tēlus. Logs vispirms ir tehniski funkcionāls. Fotografējot pretgaismā, nav redzama cilvēka seja. Tas ir svarīgi, paturot prātā, ka logs iezīmē privāto telpu, un publikācijas stāsta par personiskās dzīves problēmām, ciešanām, netaisnīgo izturēšanos no institūciju puses. Kā metafora logs, pie loga stāvošs cilvēks nozīmē konfliktu, gaidas, nepatīkamu pieredzi, saspringtas attiecības ar īstenību, kas atrodas taipus logam (19. un 22. attēls). Kad žurnālists spriež par vardarbīgu konfliktu publiskā vidē, tad ilustrācijai cilvēkus fotografē tumšā gaitenī (20. attēls).

Ja logs apzīmē privāto telpu, tad durvis ir robeža starp publisko vidi, kurā atrodas reportieris, un privāto, kurā dzīvo vai strādā publikācijas personāžs. Reportieri vēlas iegūt informāciju, bet intervējamais izvairās no atbildes, izliekas nezinām (23., 24. un 25. attēls).

Durvis parādās attēlos ar vairāku cilvēku aktivitāti. Mijiedarboties var fotogrāfs (aiz kadra) un intervējamais; paši intervējamie. Tāpēc šie attēli ja arī nav reportāžas, tad rada reportāžas iespaidu. Konotācijas ir pārsteigums un konflikts. Durvis atdala mūs, skatītājus un lasītājus, kuri vēlas noskaidrot faktus, no viņiem – darītājiem un aculieciniekiem, kuri nespēj vai negrib sniegt informāciju.

Formālie plastiskie izteiksmes līdzekļi nevainojami konotē publiskā konflikta situācijas un nerisinātās problēmas (26., 27., 28. un 29. attēls). Kadrā cilvēki, priekšmeti un telpas aprises ir sagrupēti ģeometriskās formās. Kompozīcijā formas ir izteikti atvirzītas cita no citas un atrodas dinamiskā līdzsvarā. Pretstatā šīm masīvajām formām lielie viengabalainie neaizpildītie laukumi izskatās tukši, un tas liek šaubīties par atbalsta punktiem. Rodas iespaids, ka formas gravitē cita ap citu. Spriedzes konotāciju veicina neverbālā komunikācija: konfliktā iesaistīto cilvēku acu skatieni, žesti un ķermeņa orientācija nav savstarpēji koordinēti, tātad viņi ir atsvešinājušies gan no kolēģiem, gan no reportiera.

Noslēgumā deserts no Aivara Liepiņa (30. attēls). Komentāru šoreiz nebūs, jo perfektai vizuālai retorikai tie nav nepieciešami.