16. marts

16.marts kļuvis par tik pretrunīgu pasākumu, ka ziņkārīgo ir vairāk par dalībniekiem. Daudzi pie Brīvības pieminekļa atnākuši ar fotokamerām, lai fiksētu notiekošo. Staigājot cauri pūlim, var dzirdēt citu sarunas un noskaņojumu. Ne visiem ir skaidrs, kas šodien šeit notiek. Daži latviešu jaunieši mēģina saprast, kuri šeit ir “mūsējie”, bet citi vecāka gadagājuma cilvēki gremdējas atmiņās par karu. Netrūkst arī latviešu pensionāru, kas nav apmierināti ar šādu gājienu, taču viņi to vienkārši pauž citiem sarunu biedriem, nevis manifestē ar lozungiem vai saukļiem. Pa labi no Brīvības pieminekļa pulcējušies arī aktīvāki pensionāri un jaunieši, kuriem līdzi ir jau kaut kur redzēti plakāti (šķiet, no pērnā gada), kā arī skaļrunis. Kad Daugavas vanagu rīkotā gājiena dalībnieki tuvojas Brīvības piemineklim, skaļrunī tiek saukts krievu valodā “ņet fašismu, ņet fašismu!”, kamēr citā galā esošās pusaudzes skaidrā latviešu valodā atsauc: “bļā, šito latviski nevarēja?!”.

Šis, protams, ir dienas notikums arī policistiem, kas sapulcēti kuplā skaitā. Kamēr gājiena dalībnieki vēl nav sasnieguši pieminekli, Iekšlietu ministre Linda Mūrniece apstaigā padotos. Brīvības pieminekļa priekšpusē un aizmugurē dežūrē speciālas vienības, kas nostādītas kaujas gatavībā. Policisti, kas apskauj Brīvības pieminekli, garlaikojas, taču vēl garlaicīgāk izskatās policistu pārīšiem, kas izretināti pa Bastejkalnu. Ejot tiem garām, var dzirdēt, ka daži not tiem runā par dzīvi nevis šeit notiekošo. Tikmēr gājiena dalībnieki dzied leģionāru dziesmas, bet fonā tiem skan “ņet fašismu!”. Pa vidu vēl kādi jaunieši sāk kliegt “Dinamo, Dinamo!”. Šajā brīdī vairāku policistu sejās parādās smaids.