Vai ielas fotogrāfija piedzīvo renesansi?

Pirms pāris nedēļām, iebraucot Vidusanglijas austrumu pilsētā Dārbijā (Derby), skatījos pa automašīnas logu uz tukšajām un savā ziņā vienmuļajām pilsētas ielām. Mans ceļojuma galamērķis bija šī gada Starptautiskais fotogrāfijas festivāls Format ar nosaukumu “Right Here, Right Now: Exposures From the Public Realm”. Šogad festivālam tika izvēlēta ielas fotogrāfijas (street photography) tēma un galvenā kuratore Luīze Klementsa (Louise Clements) ar festivāla komandu bija atlasījusi vairāk kā 300 fotogrāfu darbus, piedāvājot ļoti plašu izstāžu programmu un arī citus saistītus pasākumus (darbnīcas, simpozijs, sarunas ar māksliniekiem utt.).

Britu salās šo gadu varētu uzskatīt par ielas fotogrāfijas zīmē esošu – līdz 3. aprīlim notiek Format festivāls, līdz 4. septembrim Londonas Muzejā ir apskatāma izstāde “London Street Photography“, no 7. līdz 17.jūlijam notiks Londonas ielas fotogrāfijas festivāls, līdz 1. oktobrim The Photographer’s Gallery Londonā organizē “Street Photography Now Project“. ¹⁾Jāatzīmē, ka gadu atpakaļ tika publicēts apjomīgs ielas fotogrāfijas apkopojums – Sophie Howarth, Stephen McLaren (eds.), Street Photography Now, London: Thames & Hudson, 2010 Vai tas ir kāds fenomens britu fotogrāfijā, kad ielas fotogrāfija piedzīvo renesansi, vai mēs varam uzskatīt, ka tā ir globāla tendence laikmetīgajā fotogrāfijā? ²⁾Ielas fotogrāfijas “zelta laiki” aizsākās 1920. – 1930. gados, kad savu fotogrāfu karjeru uzsāka Anrī Kartjē-Bresons (Henri Cartier-Bresson), Brasaī (Brassai), Bils Brants (Bill Brandt) un citi, bet 1960.gados turpināja Daiena Arbusa (Diane Arbus), Gerijs Vinogrands (Garry Winogrand) un Tonijs Rejs Džonss (Tony Ray Jones). Šis jautājums man nedeva mieru, aplūkojot Format festivāla centrālo izstādi “Right Here, Right Now” festivāla mītnē – QUAD Gallery.

Izstāde aptvēra atzītāko mūsdienās strādājošo fotogrāfu jaunākos projektus (Džoels Meierovics, Emija Šteina, Mihaels Volfs, Džordžs Džordžio u.c.), kā arī atskatu 20.gs. ielas fotogrāfijā, demonstrējot gan žanra klasiķus (Gerijs Vinogrands), gan nesen atklātus talantus (Vivjena Meijere). Festivāla patrons ir amerikāņu fotogrāfs Džoels Meierovics (Joel Meyerowitz) un festivālā bija apskatāma viņa darbu retrospektīva no 1962.gada līdz mūsdienām, viņš arī kūrēja sava pāragri mirušā laikabiedra un skolotāja Gerija Vinogranda (Garry Winogrand, 1928 – 1984) ekspozīciju ar nepublicētajām ielas fotogrāfijas sērijām. Tieši mijiedarbība starp jau vēsturiskām ielas fotogrāfijām un mūsdienās tapušiem projektiem likās saistoša, jo spilgtāk atspoguļoja ielas fotogrāfijas attīstību un žanra dinamiku dažādos laika periodos. Piemēram, 20.gs. vidū un beigās tādi fotogrāfi kā Džoels Meierovics, Braiens Griffins vairāk sekoja Anrī Kartjē-Bresona fotogrāfijas protokolam, kad situācija ir nepozēta un pēcapstrādē attēli netiek izkadrēti. Tomēr ne visi fotogrāfi seko šim standartam. Piemēram, Mihaela Volfa (Michael Wolf) sērija “Street view: a series of unfortunate events” interpretē ielas fotogrāfijas žanru izmantojot Google Street View, lai fiksētu ielas skatus, ģeogrāfiski aptverot visu kontinentu. Autors ar šo projektu vedina uz diskusiju, vai pašam fotogrāfam ir jābūt klātesošam, lai dokumentētu dzīvi ielās, kā arī aktualizē jautājumu par pieaugošo publiskās un privātās telpas saplūšanu. Interesanti bija vērot WassinkLundgrun projektu “Empty Bottles”, kas, balansējot starp dokumentālo, konceptuālo un ielas fotogrāfiju, vēstīja par profesionāliem stikla taras vācējiem Ķīnā. Savukārt britu fotogrāfs Džordžs Džordžio (George Georgiou) sērijā “Fault Lines: Turkey East West” pēta modernizāciju un iekšējās identitātes meklējumus valstī, kas atrodas Rietumu un Austrumu kultūru krustcelēs. Izstādē bija izstādīti seši attēli no apjomīgas sērijas, kas tapusi vairāku gadu garumā un 2010. gadā izdota albumā.

Patiess atklājums bija Vivjena Meijere (Vivian Maier, 1926 – 2009), kura laikā no 1960.-1990. gadiem dokumentēja dzīvi Čikāgas ielās. Fotogrāfija bija viņas brīvā laika nodarbošanās, jo pamata darbs bija bērnu auklēšana. Viņas vērienīgais arhīvs (100 000 negatīvu, vairāki tūkstoši fotogrāfiju un neattīstītu filmu ruļļu) tika izsolīts un fotogrāfs Džons Malūfs (John Maloof) to iegādājās par vairākiem simtiem dolāru un tagad apstrādā un apzina tā kultūrvēsturisko vērtību. Malūfs uz Dārbiju bija atvedis Meijeres dokumentālās filmas, kuras viņa uzņēma paralēli fotografēšanai. Kā 20.gs. vidus tipiska fotogrāfijas amatieru kustības pārstāve Meijere bija apburta ar ikdienas ainu dokumentēšanu. Viņas filmas atspoguļo Čikāgas urbāno vidi, kur cilvēku kustība ielās iezīmē lielpilsētas ritmu un steigu. Interesanti, ka tāpat kā fotografējot, arī savās filmās Meijere ir pievērsusies individuāliem cilvēkiem, sekojot kāda svešinieka gaitām kaut vai neilgā laika periodā.

Baltijas ielas fotogrāfiju kūrēt bija uzticēts lietuviešu fotogrāfam un fotogrāfijas pedagogam Mindaugam Kavalauskam. Uz TV ekrāna demonstrētajā slide-show ar provokatīvu nosaukumu “Publicly Privatized” bija iekļautas arī latviešu fotogrāfu Aļņa Stakles un Romāna Drita sērijas. Projekcija izstādes kontekstā nobālēja ar tehniskām nepilnībām – krāsu kalibrācijas problēmām. Skatītājiem netika piedāvāts pavadošais teksts, kas uzsvērtu kuratora izvēli, paskaidrotu Baltijas ielas fotogrāfijas specifiku un estētisko redzējumu, ko ir iespējams izlasīt festivāla mājas lapā.

Noslēdzot savu apmeklējumu un festivāla programmas izstāžu aplūkošanu, nācās secināt, ka ielas fotogrāfija iedarbojas ļoti empātiski. Iela ir publiska telpa un tajā attēlotais un notiekošais skar pat arī divdimensiāla attēla jeb fotogrāfijas skatītāju, kurš sevi viegli identificē ielas vidē. Vai tā ir atbilde ielas fotogrāfijas renesansei? Katrā ziņā interesanti būs vērot, vai šī tendence izplatīsies arī ārpus Britu salām.