Lūdzu smaidiet, lūdzu pasmaidiet
Pāršķirstot pagājušā gadsimta sākuma latviešu presi, rodas zināms priekšstats par fotogrāfa lomu sabiedrībā un viņa darba vai ikdienas gaitām. 1930. gados laikraksti regulāri raksta par fotogrāfiem, visbiežāk gan citējot ārzemju tabloīdus, piemēram, par to, kā Sesils Bītons no nabaga kļuva par britu karaliskā galma fotogrāfu. Atainoti arī starpgadījumi, kā laikrakstā “Rīts” 1935. gada 30. aprīlī ziņa no Varšavas: “Kad divi motocikli, braukdami ar 100 kilometru ātrumu stundā, tuvojās gala mērķim, no publikas rindām izskrēja kāda Varšavas laikraksta fotogrāfs. Sacīkstes dalībnieks Šmijevskis [..] uzdrāžas virsū fotogrāfam un pret viņa aparātu sadragāja sev galvu. Drīz pēc tam viņš mira. Fotogrāfs, kura pārgalvības dēļ visa šī nelaime notika, ar smagiem ievainojumiem nogādāts slimnīcā.” Tolaik fotografēja ar plašu aparātiem, kuri bija lieli, ar tādu bez pūlēm varēja nosist cilvēku. Diemžēl statistika par to, cik bieži fotokamera izmantota kā slepkavības ierocis, man nav pieejama.
Tomēr tieši kriminālhronikās bieži manāmi pašmāju fotogrāfi un ne jau kā bilžu autori, bet upuri – piemēram, divi vīrieši mēģināja izspiest naudu no kāda fotogrāfa, kurš bez atļaujas bija nofotografējis viņu ēku u.tml. Šķirstot 20. un 30. gadu avīzes, uzdūros kādam interesantam rakstam avīzē “Rīts” 1936. gada 6. novembrī, kas visai tēlaini ieskicē tā laika fotodzīvi Rīgā.
“Kad rīdzinieki svētdienas pēcpusdienās pastaigājas pa ielām, viņi apstājas pie skatlogiem un apbrīno tur izstādītas skaistās mantas. Tie reizēm piestājas arī pie foto ateljē logiem un vitrīnām, kur pretī smaida rīdzinieki un rīdzinieces. Tur skumjās pārdomās pie krusta stāv kāda jaunava. Tai blakus kāda cita, baltā ģērbā ar gariem matiem, kuri skar gandrīz jau grīdu. Tur brašs ugunsdzēsējs savā parādes ķiverē. Kāds atlēts rāda savus lieliskos muskuļus un izstīdzējis jauneklis tura rokās mandolīnu. Smaidoši jaunlaulātie, ģimenes un mazi bērni. Tuvāk pilsētas centram foto attēli mainās – tajos manāms modernās fotogrāfijas iespaids. Tās nav tikai “bildes”, bet jau zināmā mērā gleznas.
Nav vairs cieņā lielās “kabinēt” vai “vizīt” bildes. Rets rīdzinieks tagad palielina savu foto bildi gleznas lielumā. Valda pastkarte. Vairums moderno rīdzinieku neapmierinājās ar vienkāršu “bildi”. Viņi grib redzēt savā fotogrāfijā interesantu personību, kuras sejā izpaustos viņu raksturu labās īpašības.
Jaunās rīdzinieces agrākos gados fotogrāfijās gribēja būt līdzīgas filmu artistēm. Tas bija Grētas Garbo un Marlēnes Dītrihas laiks. Simtām rīdzinieču savas fotogrāfijas sūtīja uz Holivudu, Londonu, Parīzi un Berlīni. Tagad fotografēšanos it kā uzskata par greznību. Vairs nejūsmo par filmu zvaigznēm. Tagad prasa, lai fotogrāfs atrod un bildē parāda īpatnību.
Rīgas fotogrāfi ir labi sava amata pratēji. Viņu labā darba slava bija jau pazīstama pirms pasaules kara. Daudzi par saviem fotodarbiem ir apbalvoti starptautiskās izstādēs ar zelta medaļām. Bieži cilvēki, kuri fotografējušies Londonā, Parīzē un Berlīnē, tikai pie Rīgas fotogrāfiem dabūjuši bildi, kādu viņi ir vēlējušies. Daudziem fotogrāfiem šeit pienāk arī pasūtījumi no tiem latviešu māksliniekiem, dejotājiem, atlētiem, kuri uzstājas ārzemēs. “Lūdzu izsūtīt man 30 bildes tādā un tādā pozā, kurā es pie jums uzņēmos,” raksta fotogrāfiem no ārzemēm mākslinieki.
Katram fotogrāfam ir sava klientūra. Pie viena nāk vairums tādi, kuri grib tikai skaistu “bildi”. Tāpat arī mākslinieki un citas profesijas, kā ugunsdzēsēji, atlēti, sportisti ir iecienījuši savus, tā sakot “galma fotogrāfus”. Ir arī tādi, pie kuru ateljē durvīm sestdienās un svētdienās redzamas garās rindās karietes un limuzīni. Bet arī šiem fotogrāfiem nav viegli. Atnāk, piemēram, kāda līgava ar īsu plīvuri un prasa, lai fotogrāfs viņu uzņem tāpat, kā tur tai bildē logā, kur tik skaisti redzama līgavas tērpa “šlepe”. Un kā lai fotogrāfs to uzņem, ja atnācējai šī “šlepe” ir tikai kādu metru, bet līgavai logā bija sešus metrus gara.
Bez šiem, varētu teikt 52 Rīgas fotoateljē, Rīgā ir arī vairāki fotogrāfi “ātršāvēji”. Viņi var visu. Desmit minūšu laikā viņi izgatavo fotogrāfiju dokumentiem, nobildē jūs kā aviātoru, staltu jātnieku vai stāvot pie lauvas. Pie viņiem var arī fotografēties tā, ka aizmugurē redzama visa Rīgas panorāma.
Kad daba maina savu tērpu, tad sākas lielā fotogrāfu sezona. Tad skaistās rīdzinieces maina savas tualetes, sākas lielās balles. Un šinī laikā fotogrāfs no rīta līdz vakaram rīkojas gaišās studiju telpās un nekad neaizmirst pateikt – lūdzu smaidiet, lūdzu pasmaidiet…”
Materiāls tapis sadarbībā ar Latvijas fotogrāfijas muzeju
