Kā nepamanīt 9. maiju

Vairāk kā desmit gadus dzīvojot Uzvaras pieminekļa tuvumā, es labi atceros sajūtas, pirmo reizi pamanot Uzvaras dienu. Šķiet, tas bija 2007. gadā, kad, izejot uz ielas, cilvēku pūlis, kas virzījās Uzvaras pieminekļa virzienā, mani pārsteidza nesagatavotu. Sajūtas bija divējādas – saviļņojums no ārā valdošās svētku un prieka atmosfēras un mulsinoša neērtības sajūta, ko radīja fakts, ka neko no redzētā nebiju gaidījusi. Tie bija manai pilsētai acīmredzami būtiski svētki, kuros es jutos sveša. Kaut kas līdzīgs gada labākajai ballītei, ko birojā uzrīkojuši kolēģi, mani ne tikai neielūdzot, bet pat neinformējot par tās norisi. Visus nākamos gadus 9. maiju jau gaidīju ar lielu interesi, plašāka kļuva arī svētku redzamība medijos, blogos, draugu un paziņu sarunās.

Neatbildēts palika jautājums – kā man izdevās palaist garām 9. maiju visus šos gadus? Vai pēdējo desmit gadu laikā būtiski mainījušies 9. maija svētki, vai arī tikai mana interese par tiem? Vēlējos izsekot tam, no kurienes radās tas svētku vērienīgums, kas mani apstulbināja 2007. gadā, tādēļ pāršķirstīju latviešu un krievu valodā iznākošo Latvijas laikrakstu maija numurus laika posmā no 1995. līdz 2009. gadam ¹⁾Raksta tapšanā izmantoti 1995., 1997., 1999., 2001., 2003., 2005., 2007., 2009., gada laikrakstu “Diena”, “Čas” (1999-2009), “SM Segodnja” (1995.,1997) maija numuri. Šķirstīšana izvērtās pagalam interesanta, redzētais burtiski ievilka sevī, stāstot ne tik daudz par 9. maiju, bet par to, kā mediji, izmantojot fotogrāfijas, konstruē manu attieksmi pret to, kas patiesībā notiek Uzvaras parkā šajā datumā. 9. maija attēli Latvijas medijos visuzskatāmāk norāda uz divkopienu valsti un divām atšķirīgām informācijas telpām, tomēr mani šoreiz visvairāk interesēja laikrakstu redakcijas politika un fotoattēlu loma tās īstenošanā.

Pensionāri un šņabis vs bērni un ziedi

Bariņš pensionāru sanākuši iestiprināties brīvā dabā, dīķa malā; divi vīri pensijas vecumā piesēduši uz soliņa balalaikas pavadībā uzdziedāt; vīrs ar ordeņiem individuāli pozē pie pieminekļa. Tāda gadu gaitā izskatās Uzvaras diena laikraksta “Diena” lappusēs. Otrs pamanāmais attēlu motīvs ir “nelikumības” – “aizdomīga izskata” vīrietis (melna ādas jaka, saulesbrilles, kepons, kas rada maskēšanās iespaidu) dala avīzes; aizsargtērpos ekipētu kārtībnieku rinda, sakrampējusies nepārraujamā ķēdē, aizmugurē redzams pieminekļa siluets un ir skaidrs, ka tiek novērsta bīstama situācija. Kopumā tiek konstruēta šāda aina – neliels skaits pensijas vecuma cilvēku gremdējas pagātnē, to dažkārt mēdz izmantot atsevišķi ekstrēmisti.

Pavisam citu stāstu veido krievu valodā iznākošo laikrakstu “Čas” un “SM Segodnja” attēli: svētki, svinības, ziedu klājumi, priecīgas sejas, bērni rokrokā ar vecāko paaudzi. Ir apbrīnojami ar kādu konsekvenci par bilžu stāsta galveno varoni kļūst bērns, visbiežāk meitene – tētim uz pleciem puķu paklāja tuvumā, vecākam vīram pie rokas, dažkārt pusaudze vai jauniete ordeņotam vīram pie sāniem. Gluži tāpat kā “Dienā”, kur neiekļūst neviena bilde ar bērnu vai jaunieti, tā “Čas” lapās ne reizi neparādās šņabja glāze, kas “Dienā” kļuvusi par būtisku svētku simbolu. Jaunieši, puķes, svinību salūts vēsta par vitalitāti, dzīvību, nākotni, bet veterāni kopā ar bērniem simbolizē vēstures kontinuitāti; turpretim vecie, šņabi dzerošie vīri – par norietu, atmiņām, zaudēto pagātni.

Izrādās, ka svētkus, kuros piedalās “vairāki tūkstoši” ²⁾Minētajā gadā (2003.) “Diena”, runājot par Uzvaras svētku dalībnieku skaitu, lieto izteicienu “vairāki tūkstoši”, savukārt “Čas” raksta, ka pie pieminekļa dienas laikā ieradās vairāk kā 150 000 cilvēku. Rīgas un Latvijas iedzīvotāju, var portretēt arī kā divu vīru pasēdēšanu uz soliņa, strinkšķinot mandolīnu ³⁾Vienīgas Uzvaras dienai Rīgā veltītais fotoattēls laikraksta “Diena” 2003. gada 10. maija numurā. ; vai pasākumu, kurā, pēc “Dienas” vārdiem, piedalījās “aptuveni pieci tūkstoši” iedzīvotāju, iespējams portretēt kā nelielas kompānijas pikniku dīķa malā ⁴⁾Vienīgais Uzvaras dienai Rīgā veltītais fotoattēls laikraksta “Diena” 2005. gada 10. maija numurā.

To varētu uzskatīt par redakcijas vēlmi par svētkiem stāstīt caur atsevišķu svinētāju prizmu, aprunāties ar vīriem uz soliņa, izstāstot viņu Uzvaras dienas stāstu, tomēr teksts fotovaroņus pasniedz kā anonīmus, vispārīgus “veterānus” (gluži pretēji tas tiek darīts laikrakstā “Čas” – attēlos portretētie cilvēki reti kad paliek anonīmi, tie vienmēr ir vai nu Ivans Andrejevičs Karpuškins, kurš karojis no Volokolamskas līdz Berlīnei, vai Sergejs Petruškevičs, kura divīzija 1945. gada pavasarī izšāva pirmo zalvi pār Berlīni utt.).

Arvien iecienītāka kļūst laba laika pavadīšana Pārdaugavā

9. maija atspoguļojums Latvijas presē varētu kalpot kā piemērs instrumentu komplektam, kas ir katras redakcijas rokās, ar ko veikt manipulācijas. Preses fotogrāfi šajā dienā fotografē to, ko no viņiem gaida pasūtītājs – latviešu presei vajag fotogrāfijas, kas kompromitē pasākumu, krievu – kas to slavē. Saņemot fotogrāfijas, tiek veikta fotogrāfiju izvēle, noteikti to izmēri, proporcijas un novietojums avīzes lapā, un visbeidzot – radītas fotogrāfijas un teksta attiecības, pievienojot bilžu parakstus, reportāžu un rakstu virsrakstus.

Par fotogrāfiju izvēli viss skaidrs – neliela formāta pikniks vs ziedu un cilvēku jūra, bērns vs pensionāri – tie visi ir attēli no vieniem un tiem pašiem svētkiem, jautājums ir vien par to, kā izvēlēties attēlus, kas pārstāv īstos sižetus un rakursu, lai laikrakstu redakcijas gadu no gada tiražētu sev vēlamos stereotipus par Uzvaras dienas raksturu un nozīmi. Runājot par izmēru un novietojumu, nav lieliskāka piemēra, kā 9. maija svētku atainojums laikrakstos “Diena” un “Čas” 2001. gadā, kad “Dienā” par Uzvaras dienu vēsta vien pases formāta bildīte laikraksta 3. lappuses īsziņās, bet laikrakstā “Čas” par Uzvaras dienu svarīgāku tematu nav ne 9., ne 10. maijā. Attēli, kopā likti, spētu noklāt divas laikraksta lappuses.

Pašas intriģējošākās ir fotogrāfijas un teksta attiecības. Stokholmas universitātes mediju pētniece Kārena Bekere (Karen E. Becker), analizējot britu tabloīdus, formulē divas atšķirīgas stratēģijas: attēls var ilustrēt tekstu, vai arī teksts var teikt priekšā to, kas jāierauga attēlā. Nav noslēpums, ka Latvijas krievu preses tonis, salīdzinājumā ar latviski iznākošo mediju intonāciju, ir daudz familiārāks, draudzīgāks, literārāks, biežāk atļaujas vārdu spēles un izaicinošus, labi skanošus tekstus. Uzvaras diena, šķiet, ir retais temats, par kuru runājot “Čas” žurnālisti un redaktori savu daiļrunību apvalda, izvēloties klasiskus, patosa pilnus uzsaukumus: “Pāri piemineklim skaidras debesis”, “No paaudzes – paaudzē”, “Tikšanās vietu mainīt nedrīkst”, “Šie svētki būs mūžīgi”, “Mūsu svarīgākie svētki”, “Vissvētākie no svētkiem. Maijs. Pavasaris. Uzvara!”. Atšķirībā no āķīgajiem un bieži vien trāpīgajiem virsrakstiem pie cita rakstura publikācijām laikrakstā “Čas”, Uzvaras dienai veltītie, kopā ar patosa pilnajiem foto kadriem tikpat labi iederētos Padomju laiku retorikā. Turpretim “Diena” tiecas devalvēt 9.maija svētku nozīmi, ar virsrakstiem norādot: “Veterāni mītiņo pie pieminekļa”, “Padomju armijas veterāni Uzvaras dienu svin pēc vecajām tradīcijām”, “Uzvaras atblāzma pieminekļa pakājē”, “Uzvaras dienu svin dziedot un dzerot” u.tml.

Brīdī, kad par Uzvaras dienu, kurā piedalījušies ap 3 000 dalībnieku, vēsta vien nelielais pases formāta fotogrāfija ar parakstu, interesants kļūst konteksts – kas ir tās ziņas un norises, kas ieņem centrālāku vietu, aizbīdot pāris tūkstošiem cilvēku būtisku notikumu vai “integrācijas problēmu” (pēdējos gados arī šādi tiek apzīmēti Uzvaras svētki) uz 3. lappusi. Vairākus gadus no vietas 10. maija avīzes centrā ir māmiņu diena, “Dienas” aktuālo jautājumu vidū: “Kas jūs silda šajā aukstajā pavasarī?”, “Vai ejot uz skolu tu jūties droši?”. Citā gadā pirmajā lapā plašs raksts par to, kā mainās Līvu laukuma seja, bet 2009. gadā pirmā laikraksta lappuse vēsta par iepirkšanos Kalnciema ielas tirdziņā. Kalnciema tirdziņa bildi gan ironiskā kārtā rotā paraksts – “Arvien iecienītāka kļūst laba laika pavadīšana Pārdaugavā”, un kas gan daudz labāk ilustrētu to, kā laba laika pavadīšana Pārdaugavā patiesi kļūst aizvien populārāka, ja ne šī paša datuma fotoattēls laikrakstā “Čas”, kas rāda ziedu paklāju ar 9. maija karodziņu (kas interesanti – latviešu valodā) un cilvēku tūkstošus aiz tā.

Tiesa, zināma attieksmes maiņa laikraksta “Diena” lappusēs manāma ap 2007. gadu (visticamāk krievu skolu reformas, Tallinas “Aļošas gadījuma” iespaidā), kad “Diena” beidz ignorēt Uzvaras dienu un sāk to uztvert kā “problēmu”, jautājot ekspertiem – “Kā vērtējat 9. maija norisi Latvijā?”. Avīzes fotogrāfijās pensionārus nomaina bruņoti kārtības sargi. Uzvaras dienas svinības no nebūtiska notikuma, kas nav fotoreportāžas vērts, vai rāma atmiņās gremdēšanās pasākuma, pēkšņi kļūst par spridzekli ar laika degli.

Ko ar to visu iesākt?

Neieslīgšu vispārinājumos par to, ko attēli pastāsta par Latvijas mediju vidi, interesanti ir tas, ko tie atgādina par fotogrāfiju. Šie attēli atgādina, cik viltīga ir fotogrāfijas daba, izmantojot Sjūzenas Sontāgas teikto – tā sniedz mums “nepelnītu pazīšanās (familiaritātes) sajūtu par pasauli”. Un tieši tāpēc, ka mums piemīt instinktīva ļaušanās noticēt fotogrāfijas objektivitātei, tās radītajai maldināšanai ir daudz dziļākas sekas kā stāstiem, ilustrācijām vai citām formām, kas senāk mēdza pildīt ziņu funkciju. Pat avīžrakstam ir daudz lielākas izredzes tikt kritiski uztvertam kā viedoklim, nevis ziņai, savukārt, acīm slīdot pāri fotogrāfijām, tās tiek fiksēta kā “īstenības” liecības, kļūst par mūsu atmiņām, pie kurām pēc tam atgriezties.

Mediji caur ziņu attēliem sniedz mums vairākkārt rediģētu realitāti, lai gan līdz lasītājam šīs fotogrāfijas nonāk formātā “ziņas”. (Varam tikai iedomāties, cik greiziem sietiem cauri iziet foto ziņas, kas pie mums nāk, piemēram, no Irākas.) Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma – kā bija iespējams nepamanīt 9. maiju – izšķirstot laikraksta “Diena” attēlu krājumu, atbilde kļūst skaidra: gadu no gada laikraksts “Diena” centās 9. maiju nerādīt vispār, talkā ņemot Māmiņu dienu, Eiropas dienu vai gluži vienkārši ignorējot pie Uzvaras pieminekļa notiekošo. Ja neizdevās pavisam izvairīties no Uzvaras dienas pieminēšanas, tad laikraksts centās radīt iespaidu, ka Uzvaras diena ir margināls, nepatīkams vai pat bīstams pasākums, nekas tāds, ko latviešu lasītājs varētu vēlēties piedzīvot. Tikmēr “Čas” savās lappusēs runā par “mūsu svarīgākajiem svētkiem”, laikus aicina uz dalību tajos, plaši atspoguļo to norisi, kas allaž ir veiksmīga, kupli apmeklēta, patosa pilna. Uzvaras dienas glorificēšana Latvijas krievu laikrakstu lappusēs un Uzvaras dienas mērķtiecīga marginalizēšana latviešu presē ir izcils piemērs divu kopienu “sadzīvošanai” Latvijā – vieni mēģina divkopienas valsts problēmu atrisināt caur tās ignorēšanu, otri it kā nevainīgā veidā izvēlās akcentēt tos savas identitātes elementus, kas paredzami vedīs uz problēmas eskalāciju.

Par laimi, Uzvaras parks nav Irāka un pēc fotogrāfijām, ar kurām nostiprināt vai lauzt mediju uzspiestos stereotipus par to, kas patiesībā tur notiek, šodien katrs var aiziet pats.