Vanesa Vinšipa
Vanesa Vinšipa (Vanessa Winship, 1960) ir no Anglijas, taču viņas spilgtākie un atzītākie darbi tapuši Turcijā un Melnās jūras reģionā, kur viņa dzīvoja un strādāja teju desmit gadus. Vanesas darbi balansē starp dokumentālo fotogrāfiju un inscenējumu. Tie ir liegi poētiski un ataino pašas autores smalko uztveri par cilvēka identitāti un viņa piederību zemei, kurā dzīvo. Mākslinieces darbi stāsta mītu un vēstures caurvītus patiesus stāstus, kas uzrunā ar nostaļģiskām sajūtām un klusām melodijām no tālām zemēm. Viņa ir vairāku balvu laureāte, tostarp World Press Photo (1998. un 2008. g.), National Portrait Gallery Prize (2009) un PhotoEspana Descubrimientos (2009). Vinšipa ir divu grāmatu autore – “Sweet Nothings” (2008) un “Black Sea” (2007).
Šogad Vanesa Latvijā ieradīsies jau ceturto reizi. Kopā ar fotogrāfu Džordžu Džordžio (George Georgiou) viņa vadīs starptautisko meistardarbnīcu ilgtermiņa fotoprojektā “Visual narratives: European borderlines” Kuldīgā. Projekta konkursā izvēlētie trīs jaunie fotogrāfi no Latvijas, līdztekus kolēģiem no Turcijas, Īslandes un Portugāles realizēs personīgus dokumentālos projektus deviņu mēnešu garumā Vinšipas un Džoržio uzraudzībā. Dalībai projektā ir iespejams pieteikties līdz 20.maijam.
Tu strādā tādās tālās vietās kā Balkānu valstis un Turcija. Kas mudināja doties prom no Anglijas?
Skatoties manā mājas lapā, rodas iespaids, ka nekad neesmu fotogrāfējusi Anglijā. Taču faktiski tur redzamais ataino tikai kādu pēdējo dekādi no manas fotogrāfes dzīves. Protams, mana radošā darbība iesākās mājās, un mana nelielā ģimene un apkārtne bija manu fotogrāfiju uzmanības centrā. Pēc tam sekoja vairāki projekti par “Jaunās Paaudzes” ceļotājiem, bērniem, kas piedalās konkursos, kā arī par sievietēm un bērnu nākšanu pasaulē. Pieļauju, ka man vienkārši neinteresē būt par mazo anglieti, mana domāšana nosaka, ka tas, ka esmu dzimusi Lielbritānijā, ir tikai nejaušība, apstākļu sakritība. Protams, būtu muļķīgi savā dzīvē un darbos neatzīt kultūrvēstures ietekmi – lai kur es dotos, vienmēr nesu līdzi šo bagāžu. Patiesībā mans mākslinieciskās darbības atspēriena punkts ārpus Anglijas bija Albānija, kas ģeogrāfiski nemaz neatrodas tik tālu… Piekrītu, ka citiem šī izvēle varētu likties dīvaina, taču varētu teikt ka es pati nāku no dīvainas vietas, nebūt ne centrālās Anglijas.
Gadu gaitā mans darbs ir kļuvis mazāk orientēts uz konkrētiem projektiem, drīzāk tas ir pārtapis par organisku ceļojumu, kas apvieno manu dzīvi un fotogrāfiju. No Albānijas uz Serbiju, Atēnām, Turciju, apkārt Melnajai jūrai un tālāk uz Kaukāzu – visas šīs vietas ir saistītas, gan ģeogrāfiski un vēsturiski, gan ar manu personīgo dzīves ceļu. Sākot iepazīt vienu vietu, gluži dabiski nonāc pie nākamās un centies to izprast. Un tā tas turpinās.
Vai tu varētu pastāstīt par saviem iespaidiem par ISSP un to, kas tev liek atgriezties pie mums atkal un atkal?
Mana ISSP pieredze ir bijusi lieliska… Man tā bija tāda kā iemīlēšanās, gan atmosfērā gan tajā, kā organizācija darbojas. Būtiski, ka pasākuma laikā katrs dalībnieks dalās savā pieredzē fotogrāfijā ar pārējiem, un šie cilvēki ir no visdažādākajām pasaules valstīm ar reizēm pilnīgi atšķirīgām pieredzēm. Latvijas kontekstā redzu ISSP ieguldījumu kvalitatīva dialoga vecināšanā ap fotogrāfiju, iesaistot jaunus un ne tik jaunus fotogrāfus un citus šī medija cienītājus. Ar savu darbību viņi ir spējuši uzrunāt daudz plašāku cilvēku loku, kurus visus saista šī interese. Bez tam, es patiesi novērtēju ISSP organizatoru aizrautību un nodošanos savam darbam – skolas ideja ir realizēta faktiski no nekā, pateicoties pašu iniciatīvai un degsmei ar necilu finansiālu atlīdzību. Šis projekts ir balstīts uz patiesu entuziasmu un ticību idejai, un tieši tas mani uzrunā. Vēl es varētu teikt, ka viss, ko šobrīd daru fotogrāfijā, vienalga – kā fotogrāfe vai pasniedzēja, ir saistīts tikai ar vienu – veidot patiesas un ilglaicīgas personīgas attiecības. Tieši tāpēc vēlos atgriezties Latvijā atkal un atkal.
Tu iesāki fotografēt portretus Ezersalas internātskolā. Vai tas ir tavs šī brīža fotoprojekts?
Jā, 2010. gada ziemā un pēcāk arī vasarā es radīju nelielas fotosērijas. Pirmā bija par bērniem, kuri mācību gada laikā dzīvo internātskolā, otra ir fotosērija ar ISSP vasaras fotoskolas dalībnieku portretiem – kā zināt, pasākums tika rīkots piecus gadus pēc kārtas. Es vienmēr strādāju nesteidzīgi, tādēļ pagaidām tas viss vēl ir agrīnā stadijā. Man vēl ir dažas neattīstītas filmiņas no pagājušās vasaras. Es ceru, ka šogad, kad atgriezīšos Latvijā, man būs, ko parādīt. Un, protams, mana līdzšinējā Latvijas pieredze ir bijusi ģeogrāfiski ierobežota, jo fotoskola katru gadu notiek Ludzā (šogad pirmo gadu tā notiks Kuldīgā – aut.). Es vēlos izpētīt šo skaisto valsti plašāk.
Pastāsti, kāpēc izvelējies strādāt melnbaltās fotogrāfijas tehnikā?
Šo jautājumu man uzdod biežāk par citiem. Jāsaka ka, lai arī es strādāju melnbaltajā tehnikā, augstu vērtēju krāsu fotogrāfiju. Es neesmu konkrētu ideju un noteikumu ierobežots cilvēks.
Kad sāku fotografēt, melnbaltais process bija neatraujama daļa no tā, ko saucam par fotogrāfiju, daļa no medija pakļaušanas procesa. Atrašanās fotolaboratorijā reprezentēja izpratni. Vienlaicīgi tas bija arī naudas jautājums, jo pašam attīstīt melnbaltās filmiņas bija daudz lētāk. Tie arī bija galvenie motīvi – neatkarība un ekonomija. Pēc tam koledžā man, protams, bija iespēja iepazīt arī krāsu fotogrāfiju, iemācījos strādāt krāsās un pašrocīgi attīstīt krāsainās fotogrāfijas.
Tagad tas drīzāk kļuvis par manas fotogrāfijas filozofiju – pasaule ir krāsaina, taču manas melnbaltās fotogrāfijas pauž vēstījumu. Tās neatspoguļo dzīvi, tās ir divdimensionāls dzīves attēls, tā ir laika daļa, milisekunde. Sīkā realitātes daļa, kura, vismaz manā izpratnē, aiz fikcijas spēj paust realitātes patiesību.
Ko no tā, ko tu zini tagad, vēlētos būt zinājusi agrāk?
Tas ir intersants un sarežģīts jautājums. Galu galā es noteikti neko nenožēloju un nesapņoju, kā būtu, ja būtu. Uzskatu, ka progress ir iespējams tikai un vienīgi personiskā jomā – kā cilvēciskai būtnei, kas attīstās un aug. Fotogrāfijas burvība ir tā, ka ar to nodarboties iespējams visu dzīvi, tam nekad nebūs par vēlu, jo vienmēr ir iespējams attīstīt savu izteiksmes valodu, ja vien cilvēks spēj palikt atvērts pasaulei. Man šķiet, ka svarīgi ir būt patiesam un ar sirdi nodoties darbam. Fotogrāfija mani joprojām fascinē un aizrauj tāpat kā tās iepazīšanās sākumā… Varbūt pat vairāk.
Materiāls tapis sadarbībā ar ISSP
