Sāra Līna: “Es mīlu šo darbu!”

Ar National Geographic vecāko fotoredaktori Sāru Līnu (Sarah Leen, 1952) satiekos viesnīcā Rīgā, tik tikko pēc radio intervijas un mirkli pirms viņa dodas tālāk uz Baltkrieviju. Viņa smaida, iekārtojas krēslā, bet pirms sarunas dziļi nopūšas – Latvijā pavadītās dienas bijušas intensīvas. Kopā ar žurnāla māksliniecisko direktoru Bilu Maru (Bil Marr) Kuldīgā novadīta dokumentālā fotodarbnīca “Stāsti no Kuldīgas”, savukārt laikmetīgajā mākslas centrā kim? Sāras vadītā prezentācija par fotogrāfiju un fotoredaktora darbu žurnālā sapulcināja tik lielu cilvēku skaitu, kādu kim? šķiet nebija piedzīvojis. Ne velti – National Geographic ir viens no zināmākajiem žurnāliem pasaulē, kurā fotogrāfijai ir īpaša loma un kvalitāte. Ovācijas, kuru vidū gandrīz varēja saklausīt “atkārtot” kā koncertā, skanēja labu brīdi.

Strādāt National Geographic žurnālā jums bijusi stingra apņēmība – kā radās tik skaidrs mērķis?

Tā ir viena no vietām, kur uzņemtās bildes patiešām var arī publicēt, vieta, kas respektē fotogrāfus dažādos veidos – fotogrāfs nav tikai bildes radītājs, bet arī reportieris, kuram par savu stāstu ir lielāka atbildība, kā arī autorība. Daudzi žurnāli nestrādā līdzīgi, tādēļ nokļūt National Geographic ir īpaša veiksme. Žurnāls Amerikā vienmēr bijis vieta, kur izpausties fotožurnālismam un fotogrāfijai. Daudzi cilvēki, īpaši fotoskolās, sapņo tur kādreiz strādāt.

Vai jūs mācījāties fotoskolā?

Es mācījos žurnālistikas skolā, bet tajā ir spēcīga fotogrāfijas programma, es ieguvu grādu žurnālistikā ar specialitāti – fotožurnālists.

Jūs sākāt National Geographic kā praktikante. Vai žurnāls vēl joprojām pieņem praktikantus, un kāda ir šī programma šodien?

Jā, es biju praktikante, bet pēc tam vairākus gadus strādāju dažādās avīzēs līdz atgriezos žurnālā kā ārštata fotogrāfe. Žurnāls vēl joprojām pieņem vasaras praktikantus, dažreiz vienu vasarā, vienu rudenī, atkarībā, kādi ir fotogrāfu grafiki. Iekļūt šajā programmā var atsūtot portfolio vai vinnējot augstskolas konkursā, kur viena no balvām ir prakse National Geographic. Tā tiku es.

Jūs National Geographic esat strādājusi ilgus gadus. Kas ir tie plusi, kuru dēļ neesat vēlējusies šo darbu mainīt?

Tas ir tas īpašais veids, kā mēs strādājam ar fotogrāfiem, viņi mums ir svarīgi. Mums ir būtiski fotogrāfus iesaistīt atlases un maketēšanas procesā. Nav tā, ka viņi tikai iedod bildes un tad saņem pabeigtu žurnālu, fotogrāfi ir iesaistīti visās darbībās. Fotoredaktoram ir iespēja strādāt ar šiem fotogrāfiem, viņi ir partneri stāsta radīšanā – man ir iespēja apskatīt visus kadrus, viņi neiesūta tikai izlasi. Es arīdzan piedalos dizaina izveidē, kad mēs sākumā definējam, par ko īsti ir stāsts. Es neizvēlos tikai bildes, kuras aizsūtīt citai personai, es iesaistos. Man ir iespēja satikties ar fotogrāfiem un pavadīt laiku kopā. Būt National Geographic fotoredaktorei patiesi ir īpaši, es mīlu šo darbu!

Vai jūs zināt, kas ir National Geographic vidējais lasītājs?

Mazliet vairāk vīriešu nekā sieviešu, apmēram piecdesmitgadnieks ar labu izglītību un labu atalgojumu. Neskatoties uz to, ka abonēt žurnālu var tikai par $15 gadā!

Kādas pārmaiņas piedzīvo National Geographic laikā, kad tik daudzi izdevumi kļūst digitāli?

Mums ir mājas lapa, kurā var apskatīt bildes un izlasīt rakstus, un kopš pagājušā gada ir pieejama versija planšetdatorā. Tā ir interaktīva, ar intersantiem video, taču mums vēl joprojām ir apmēram 5 miljoni žurnāla lasītāju angļu valodā un apmēram miljons 34 pasaules valodās, tas tomēr ir daudz. Modernās tehnoloģijas vēl ir tikai sākuma stadijā, grūti prognozēt, kā tas attīstīsies, jo vēl ne tik daudz cilvēkiem šādas ierīces pieder.

1982. gadā National Geographic publicēja manipulētu fotogrāfiju – divas Ēģiptes piramīdas tika sabīdītas ciešāk kopā, lai tās varētu publicēt uz žurnāla vāka. Šis fakts izraisīja nopietnu diskusiju par ticamību fotožurnālismam. Vai šis notikums bija skandalozs arī pašā žurnālā?

Tā bija milzu kļūda! (Smejas. Bils piebilst: “Tas nekad nav noticis!”) Cilvēki ir manipulējuši ar fotogrāfiju kopš tās pirmsākumiem – arī Eižens Smits (Eugene Smith, 1918-1978) un Doroteja Lanža (Dorothea Lange, 1895-1965) manipulēja savas fotogrāfijas, taču mūsu izdevumā tā bija pirmā reize, vēl vairāk, tas bija vāka foto. Tas nebija pareizais lēmums. Kopš tā laika mēs izturamies daudz rūpīgāk, ir vairāk noteikumu par to, ko mēs varam un nevaram darīt, lai pārliecinātos, ka tādas kļūdas neatkārtotos. Mēs mēģinām realitātē neko nemainīt un parādīt pasauli, kāda tā ir. Un mēs, protams, nevēlamies zaudēt lasītāju ticību tam, ko viņi redz; cilvēki seko līdzi ļoti uzmanīgi.

Cik ilgi fotogrāfs parasti strādā pie stāsta žurnālam?

Tas, protams, ir atkarīgs no stāsta, bet tās var būt dažas nedēļas vai pat daži mēneši. Stāsti, kas ir par dabu un dzīvniekiem, paņem ilgāku laiku un bieži tiem ir vajadzīgi vairāki braucieni. Mēs mēģinām izlemt, cik ilgi un kādā gadalaikā jābrauc, domājot par stāstu, ko veidojam.

Veidojot stāstu, kas paredzēts noteiktam skaitam žurnāla lappušu, jums nākas atstāt tik daudz fotogrāfiju aiz strīpas. Vai National Geographic ir iespēja palīdzēt fotogrāfam darbu parādīt kopumā, atrodot izdevēju grāmatai vai izveidojot izstādi?

90 dienas pēc stāsta publicēšanas žurnālā, mēs atdodam fotogrāfiem materiālu, kas nav publicēts, un viņi ir tiesīgi ar to darīt, ko vēlas. Mums ir grāmatu nodaļa, taču tā izdod vairāk ceļvežus, nevis monogrāfijas vai vienu stāstu. Fotogrāfi lielākoties atrod citus izdevējus, mēs palīdzam, ja tas ir iespējams, piemēram, daži fotoredaktori palīdz izvēlēties saturu. Savukārt par izstādēm, mums ir izstāžu telpa, kurā rīkojam izstādes. Dažkārt mēs izvēlamies kāda fotogrāfa stāstu, tomēr biežāk veidojam tematiskās izstādes, piemēram, par ūdeni, kas bija saistībā ar žurnāla tematisko numuru (2010. gada aprīļa numurs – E.R.). Fotogrāfiem ir daudz kontaktu vai arī viņi ir pārstāvēti galerijās, parasti tad viņi izrāda un arī pārdod darbus tur.

Jūs veidojat stāstus. Cik svarīga, jūsuprāt, ir viena fotogrāfija? Cik daudz tā var pastāstīt?

Žurnāla sākumā ir rubrika, kas saucas “Visions of Earth”, kurā vienmēr ir trīs savstarpēji nesaistītas bildes. Es piemeklēju bildes arī šai daļai. Daudzas bildes nav veidotas sērijas ietvaros. Stāstos, kurus veidojam, ir tēma, taču, strādājot pie lielas tēmas nedēļām ilgi, neizbēgami tēmas ietvaros rodas apakštēmas. Piemēram, stāsts ir par Bangladešu. Mazās apakštēmas ir, piemēram, par rīsu audzētājiem, par graustiem, par piekrasti, taču, lai izveidotu stāstu žurnālā, mēs varam paņemt tikai vienu bildi no katras apakštēmas. Tādēļ viena fotogrāfija ir ļoti svarīga, tai ir jābūt labākajai, jo tās uzdevums ir izstāstīt par kādu no tēmas aspektiem.

Prezentācijā kim? jūs teicāt, ka žurnāls ir piesardzīgs pret jauniem fotogrāfiem, jo to piesaistīšana prasa lielu sagatavotību – pieredzi, personīgās īpašības un prasmes no fotogrāfa un laiku no redaktora. Vai ir kāds fotogrāfs, ar kuru jūs neesat sadarbojusies, bet kuram tomēr vēlētos lūgt izveidot stāstu žurnālam?

Tādu ir daudz. Es bieži redzu darbus, kuri man šķiet piemēroti mūsu žurnālam. Es visu laiku
sekoju līdzi fotogrāfu paveiktajam, jo atrodas stāsts, ko varam izmantot vai dažreiz mēs varam arī piedāvāt fotogrāfam iespēju pabeigt kādu jau iesāktu darbu, kam viņam nesanāk līdzekļu. Tomēr es uz visu skatos plašākā kontekstā – jā, ir fotogrāfs, kuram piemīt nepieciešamās īpašības, lai paveiktu darbu, bet tad mums jāatrod viņam piemērots projekts. Mēs bez fotožurnālistikas rādām tik daudz citu stāstu – ir arheoloģija, zinātne un dzīvnieki, tādēļ tā mazā daļa – tāda klasiska fotožurnālistikas sērija – kopējā fotogrāfiju daudzumā ir tikai mazumiņš no kopējā žurnāla. Kādreiz atrast piemērotu tēmu kādam fotogrāfam var aizņemt ļoti daudz laika. Un mēs gribam fotogrāfam dot pareizo uzdevumu.

Vai kādreiz ir nācies saņemt atteikumu?

Jā, pēdējā laikā man viens fotogrāfs atteica. Viņš ar mums agrāk nebija strādājis, jo ikdienā ir vairāk mākslas fotogrāfs. Mēs sadarbību piedāvājām būtībā pēdējā brīdī un, lai arī tas nebija liels darbs, aizņemtības dēļ viņš atteica, jo negribēja sasteigt un tādējādi pirmoreiz parādīties National Geographic ar darbiem, kam nebija iespēja veltīt nepieciešamo laiku. Bet es viņu saprotu, man žēl, ka neiedomājos par viņu laicīgi, tomēr, tā kā interesi viņš izrādīja, iespējams, ka nākotnē mēs vēl sadarbosimies.

Kādiem kritērijiem stāstam ir jāatbilst, lai to publicētu National Geographic?

Pasūtījuma darbs tiks publicēts jebkurā gadījumā, taču, ja kāds mums atnes gatavu darbu, ir vairākas lietas, kas mums ir svarīgas. Vispirms, stāsts nevar būt par tēmu, kuru mēs jau nesen esam atspoguļojuši. Otrkārt, tam jābūt stāstam, kas atbilst mūsu principiem – pasaulē ir daudz labas fotožurnālistikas, bet ne viss no tās ir mūsu žanrs, fotogrāfam ir jāsaprot, kas mums der. Tādēļ, ja kāds piedāvā stāstu mūsu žurnālam, viņam tas ir labi jāpazīst, jāsaprot, kādi ir mūsu stāsti – tie ir par kultūru, par dabas problēmām, par kādu īpašu vietu. Mēs reti kad publicējam melnbaltas fotogrāfijas, reti tikai portretus.

Ja Jums tagad būtu jāizveido stāsts žurnālam, ko jūs vēlētos fotografēt?

(Smejas) Es neesmu par to domājusi! Es varētu doties uz kādu vietu, kur vēl neesmu bijusi un strādājusi, piemēram, uz Skandināviju, jo mana tēva ģimene ir no Norvēģijas, taču man nav prātā kāda konkrēta tēma… Es labprāt arī atgrieztos dažās vietās, kur esmu bijusi, lai redzētu, kā tās ir mainījušās, piemēram, Sibīrija. Grūts jautājums, es tik ilgi neesmu fotografējusi!

Kādi ir jūsu plusi un mīnusi kā fotoredaktorei, kas tik ilgi ir strādājusi kā fotogrāfe?

Es zinu, kā ir būt fotogrāfam, tādēļ man ir viegli saprast procesu, jautājumus un grūtības, kas ir un nav izdarāms. Tādēļ man piemīt atvērtība un līdzdzīvošanas vēlme. Tai pat laikā, tādēļ, ka es zinu, kā tas ir, es daudz prasu, jo zinu – tas ir iespējams! Ja man kāds saka, ka to nevar izdarīt, es atbildu, ka ir tikai jāizdomā kā! Mīnuss varbūt ir tas, ka, redzot kādu stāstu, es nodomāju – es arī tā varu! Taču es vēlos, lai viņi ir labāki par mani. Es gribu, lai fotogrāfi mani iedvesmo, man jāredz bildes, par kurām varu iesaukties – es nekad tādas nebūtu varējusi nofotografēt! Es gribu redzēt bildes, kuras vēlētos, ka būtu uzņēmusi es.

Kas jums kā redaktorei ir lielākais izaicinājums?

Noteikti laika plānošana! Es visbiežāk strādāju paralēli pie vairākiem stāstiem, katrs no tiem ir savā stadijā. Kad es aizbraukšu atpakaļ, man visticamāk būs atsūtīti divi fotostāsti – apmēram 11 000 bilžu katram. Bet tad vēl ir projekts, kuram mēs domājam idejas, cits atrodas ražošanā, kam ir jāseko līdzi, vēl citam ir jāizveido makets… Ir stāsti, kuriem drīz jādod zaļā gaisma, bet man vēl pirms tam jāiepazīstas ar visu informāciju. Tas ir daudz, tādēļ man jāprot pareizi saplānot.

Kas parasti veido tekstu šiem stāstiem?

Katram stāstam tiek piemeklēts ne tikai fotogrāfs, bet arī rakstnieks, bieži ideja darbam nāk tieši no rakstnieka. Citreiz rakstnieks un fotogrāfs brauc kopā, piemēram, stāstam, kas tagad tiek veidots par Peru, autori brauc kopā, jo viņiem ir jānokļūst vietās, kas nav viegli sasniedzamas, tādēļ braukt kopā ir daudz vienkāršāk. Savukārt citreiz fotogrāfs un rakstnieks sazinās un pārrunā, kā katram šis stāsts veidojas.

Vai jums ir arī fotogrāfi, kas paši uzraksta stāstu?

Pavisam nedaudz, tas ir visai rets gadījums, kad fotogrāfs arī uzraksta. Tagad biežāk sastopama kombinācija ir fotogrāfija un video, tādi fotogrāfi, kas strādā abās tehnikās mums ir vairāki.

Kādus citus žurnālus jūs novērtējat un lasat?

Es vienmēr lasu New Yorker, bet tajā nav daudz fotogrāfiju. Patiesībā, es daudz lasu un skatos internetā – blogus, interneta žurnālus, piemēram Conscientious vai Photojournalismlinks. Arī National Geographic ir interesanta rubrika, kas neparādās katrā numurā – Photo Journal, kur mēs publicējam kāda autora projektu, kuram nav obligāti jābūt tradicionālam National Geographic projektam. Tas ir vēl viens darbs, kuru es daru, tādēļ es vienmēr meklēju šos interesantos projektus. Šajā rubrikā es varētu ielikt arī labu portretu sēriju. Mēs publicējam arī interviju ar fotogrāfu, kurā autors izstāsta savu ideju. Šajā gadījumā galvenais tik daudz nav stāsts, kā fotogrāfs un viņa projekts. Piemēram, jūnija numurā itāļu fotogrāfs Guido Mokafiko (Guido Mocafico) ir fotografējis čūskas. Viņš tās ieliek kastē, un čūskas pieņem tās formu. Pašu kasti nevar redzēt, tādēļ čūskas izskatās tādās dīvainās čupās. Man šis projekts liekas brīnišķīgs. Kad es to pirmoreiz redzēju, nodomāju – tas it kā ir mūsu lauciņš, jo viņš fotografē dzīvniekus, bet tai pat laikā pilnīgi kaut kas cits gan tehnikas, gan izpildījuma ziņā. Mēs, taču mākslinieciskāk.

Vai jūs varētu definēt, kas ir visvērtīgākā atziņa, ko esat ieguvusi daudzo ceļojumu laikā?

Es domāju, ka ceļot vispār ir ļoti svarīgi – tikt prom no savas valsts, pat no savas ierastās pilsētas, jo tikai tā ir iespējams iemācīties saprast citus cilvēkus un citas kultūras un apzināties, ka mēs visi, lai arī izskatāmies savādāk un piekopjam citas tradīcijas, tomēr esam vienādi. Visur ir mātes, visur ir māsas un vīri, pašos pamatos, visas lietas ir vienādas. Pat nerunājot valodu, ir iespējama veiksmīga komunikācija. Ziniet, amerikāņi sava dzīvesveida ziņā, salīdzinot ar pārējo pasauli, būtībā ir minoritāte. Tādēļ man šķiet būtiski redzēt un piedzīvot, kā ir citur.

Kāda bija jūsu pieredze Kuldīgā?

Mēs daudz strādājām, un studenti izdarīja tik daudz! Kuldīga ir jauka un viesmīlīga pilsēta, kuldīdznieki zināja, ka mēs tur esam, un iesaistījās. Ja mums būtu bijis nedaudz vairāk laika, rezultāti būtu vēl labāki, jo vajadzīgas dažas dienas, lai aprastu ar apstākļiem un izdomātu projektu. Tomēr, neskatoties uz to, darbs bija patiesi veiksmīgs. Studenti paši bija pārsteigti par padarīto!

Vai jūs bieži vadāt meistardarbnīcas?

Agrāk es vadīju vairāk. Kad es fotografēju, man bija laiks starp ceļojumiem, un man patika mācīt, jo ceļojot es pavadīju daudz laika vienatnē vai ar cilvēkiem, kurus fotografēju. Tādēļ pauzēs man patika dalīties, strādāt komandā un pavadīt laiku fotogrāfu sabiedrībā. Tagad, vadot darbnīcas, man sanāk darīt to pašu, ko ikdienā. Šī darbnīca Kuldīgā ir pirmā pēc ilga laika!

Materiāls tapis sadarbībā ar ISSP