/ Elīna Ruka / Recenzija

Pa līko taku kopā ar Džefu Volu

Līdz 11. septembrim Briseles mākslas centrā Bozar apskatāma kanādiešu fotogrāfa Džefa Vola (Jeff Wall, 1946) izstāde “Līkā taka” (The Crooked Path). Izstādē aplūkojami fotogrāfa lielformāta darbi, kā arī viņa veidotais dialogs ar māksliniekiem, kas viņu iedvesmojuši. Tā ir kompleksa izstāde, kas, apskatot Vola estētisko uzskatu tīklojumu, atklāj jaunu dimensiju viņa daiļrades izpētē. “Tā ir neliela taka, kuru gājēji ieminuši neplānojot, bet ar mērķi izveidot to, ko ierastā administrācija nevarēja vai negribēja. Tāpēc arī te ir viegls nepakļāvības vai brīvības pieskāriens – cilvēki var rīkoties neparedzami. […] Mākslā var izmantot ikvienu takas detaļu. Dzīvē dažkārt ir sarežģītāk.” Tā pats Vols par 1991. gadā uzņemto fotogrāfiju ”The Crooked Path”, no kuras nosaukumu saņēmusi šī izstāde.

Džefs Vols neapšaubāmi ir viens no tiem māksliniekiem, kas pēdējās desmitgadēs ietekmējuši mākslas procesus visā pasaulē, liekot skatītājam uz fotogrāfiju paraudzīties citām acīm. Tā kā Vols ir studējis mākslas vēsturi, viņš nemitīgi sniedz atsauces uz pagātnes meistaru veikumu, piemēram, “Picture for Woman” (1979) ir moderna Eduāra Manē “Bārs Foliberžērā” versija, “The Destroyed Room” (1978) apvieno Ežēna Delakruā “Sardanapala nāve” un Marsela Dišāna “Skatlogs Andrē Bretonam” motīvus. Lielformāta fotogrāfijas atgādina gleznas, kurās raugoties rodas pat hipnotizējošs efekts – tās ieved skatītāju citā realitātē. Katra fotogrāfija ir individuāls mākslas darbs. Rūpīgi izvēloties tēmas, Vols risina sev svarīgas, pārsvarā konceptuālas tēmas – par fotogrāfijas uzdevumu un attiecībām ar realitāti. Taču viņš arī ir novērotājs, kas sniedz savu versiju par sabiedrību un atstāj skatītājam iespēju meklēt savējo.

Izstāde Bozar centrā. Foto - Filips Degobērs
Izstāde Bozar centrā. Foto - Filips Degobērs

Izstādē apskatāmas divdesmit piecas Vola fotogrāfijas, kuras viņš izvēlējies no savas radošās darbības sākuma līdz mūsdienām. Citus darbus, kas skaidro ietekmes un attiecības starp dažādiem procesiem, Vols izvēlējies kopā ar izstādes kuratoru Žoelu Benzakinu (Joël Benzakin), to vidū ir Marsela Dišāna, Diānas Arbusas, Bila Branta, Roberta Frenka, Brūsa Naumana, Roberta Smitsona, Stīvena Šora un citu, kopā apmēram 130 mākslinieku darbi. Un tas vēl nav viss. Seši rakstnieki tika uzaicināti uzrakstīt pārdomas prozas veidā par kādu no Vola fotogrāfijām, tie izvēlējās: “The Crooked Path”, “The Destroyed Room”, “The Storyteller”, “Insomnia”, “Woman with a covered tray” un “Knife Throw”. Šie teksti Vola fotogrāfijām piešķir citu dzīvi un kontekstu, no jauna atdzīvina Vola redzēto un attēlā pārvērsto realitāti. Tas saskan ar paša Džefa Vola teikto, ka viņa fotogrāfijas ir kā dzeja prozā. Turklāt Vols ir arī liels literatūras cienītājs un fotogrāfijas un literatūras attiecību pētnieks. 1999./2000. gados viņš, piemēram, radīja versiju par Ralfa Elisona romānu “Neredzamais cilvēks” (“After “Invisible Man” by Ralph Ellison, the Prologue”), attēlojot pazemē dzīvojošā grāmatas galvenā varoņa dzīves telpu, kuru ar nelegāli iegūtu elektrību izgaismo 1369 lampiņas. Neviena neredzamais cilvēks dzīvoja, iespējams, gaišākajā Ņujorkas telpā, un piecdesmit gadu vēlāk Vols viņu parādīja jaunā gaismā.

Izstāde iekārtota desmit telpās, vadoties pēc tēmām, nevis Vola daiļrades hronoloģijas. Vienā telpā skatītājs tiek aicināts izprast Vola pirmos darbus septiņdesmitajos gados, piedāvājot apskatei Marsela Dišāna foto kolāžas, kā arī filmas, literāros darbus, skulptūras un paša Vola “Picture for Women” un “The Destroyed Room”. Citā telpā apskatāmi mākslas darbi, kuru ietekmē fotogrāfa darbos radušās divas izteiktas pazīmes – izmērs un minimālisms.

Izstāde Bozar centrā. Foto - Filips Degobērs
Izstāde Bozar centrā. Foto - Filips Degobērs

Džefs Vols stāsta: “Es uzaugu skatoties Poloka, De Kūninga, Klaina, un Rotko gleznas, un viņu darbi mani fascinēja to lieluma dēļ. Tas nebija tikai izmērs, bet arī uzsvērtais veids, kā tie uzrunāja skatītāju, es tajā saskatīju izaicinājumu. Cita Ņujorkas mākslinieku grupa – Stella, Andrē un citi padarīja šo izmēru materiālāku un tūlītēju. […] Es apzinos, ka mana interese par attēlojumu dabiskā lielumā daļēji sakņojas Poloka un Stellas mākslā, kā arī Velaskesa un Manē figurālajā glezniecībā. Ja uz to skatās intelektuālā vai mākslas vēstures rakursā, tas var šķist savādi un pretrunīgi, taču es tā neskatos. Vai, ja tas patiešām ir pretrunīgi, tad tam jābūt kaut kam pozitīvam.”

Džefs Vols, raksturojot savus darbus, bieži lieto īpašības vārdu “kinematogrāfisks”, jo viņa fotogrāfijas ir inscenētas, un to izmērs un apgaismojums pieļauj šādu līdzības izpausmi. Vols uzskata, ka kino ir glezniecības, teātra un fotogrāfijas tehniku sintēze. Tieši tādēļ trešajā telpā apskatāmi daudzi klasisku kino darbu fragmenti. Vairākas telpas iekārtotas ar Vola atlasītiem, fotogrāfijas vēsturē nozīmīgiem foto attēliem, bet citas ar viņa draugu, kolēģu un citu viņaprāt svarīgu mūsdienu mākslinieku darbiem. Tāpat izstādē izveidota fotogrāfijai un konceptuālismam veltīta zāle, kurā apskatāmi Dena Greiema, Džemsa Vellinga, Roja Ardena un citu mākslinieku darbi.

Džefs Vols. No koka krītošs puika, 2010
Džefs Vols. No koka krītošs puika, 2010

Un, protams, Džefa Vola darbi. Tik daudzas viņa fotogrāfijas ir kļuvušas par ikonām: “Picture for Woman”, “Storyteller” (1986), “Insomnia” (1994),”Mimic” (1984) vai “Milk” (1984). Izcelt vienu darbu ir neiespējami. Interesants atklājums ir nesen radītie darbi, piemēram, “Boy Falls From Tree” (2010), kurā Vols inscenē bērnībā pārdzīvoto kritienu no koka, kā arī melnbaltā fotogrāfija. Vols ir pazīstamāks ar krāsainajiem diapozitīviem, kas ievietoti gaismas kastēs, taču, kā viņš pats atzīst, tieši melnbaltā fotogrāfija ir pavērusi jaunus apvāršņus viņa fotogrāfijas uztverē. Melnbaltā tehnikā Vols sāka fotografēt 1996. gadā un, kopējot tradicionālā veidā, viņš vienlaikus arī tematiski apspēlē autentiskuma un nejaušības, momentuzņēmuma tēmas. Vola darbiem piemīt emocionāla intensitāte, teatralitāte un neticama realitātes izjūta vienlaikus, arī poētisks trauslums. Viņa darbos svarīga vieta ir kompozīcijai un nepārprotami – gaismai. Viņa darbi ir par gaismu – tehniski un filosofiski. Dažādās ietekmes viņš pārvērš zināšanās, kuras palīdz personīgu darbu radīšanā. Izstādes kontekstā viņš nesen teicis: “Es vēlos, lai mana māksla noveco. Esmu daudz ieguvis no tā saucamās vecās skolas, kas man likās jauna. Vēlos, lai maniem darbiem arī būtu tāda iespēja. Ja mākslinieks ir ambiciozs, viņš to novēl saviem darbiem.” Šis komentārs lieliski rezumē fotogrāfa domas vērienu. Ambicioza ir arī izstāde, kuru kopā ar Džefa Vola daiļradi pieminēs vēl pēc mums.