Atpakaļ sešdesmitajos

Sešdesmitie gadi bija lielu pārmaiņu un revolūciju laiks. Rietumos tas izpaudās kā studentu nemieri, nepakļaušanās, cīņas pret rasu aizspriedumiem un par sieviešu tiesībām un brīvām dzimumattiecībām. Sešdesmito fenomens kļuva noteicošs arī padomju vēsturē, kas izpaudās politiskās brīvības pieaugumā, personības kulta atmaskošanā, sociālistiskās iekārtas pārvērtēšanā, kā arī starptautisku sakaru paplašināšanā ar ārzemēm. Visi šie iemesli izraisīja īstu sprādzienu visdažādākajās kultūras jomās, tostarp virzot un attīstot arī kinematogrāfiju un fotogrāfiju.

Mūsdienu Krievijā to atceras kā zelta laikmetu, un pie šī mantojuma tur pastāvīgi atgriežas. Pēdējos gados sešdesmito fenomens izraisa arvien pieaugošu interesi. Kā apstiprinājums tam ir daudzskaitlīgās tā laika foto izstādes, kas piesaista ne tikai profesionāļu un lietpratēju uzmanību, bet arī plašu auditoriju.

Starp personālizstādēm sekmīgi norit arī tematiskās ekspozīcijas. Piemēram, jau 2008. gadā Maskavā tika atklāta izstāde “1960-70. gadu foto”, kurā tika izstādīti aptuveni 500 darbi. Drīz pēc tās Brāļu Limjēru Fotogrāfijas centrs parādīja lietuviešu meistarus – Antanu Sutku, Aleksandru Macijausku un Vitāliju Butirinu, kā arī pirmo kosmonautu neoficiālās hronikas, tāpat Maskavas metro telpās izstādīja padomju fotoreportieru darbus. Šo norišu vidū par visiecienītāko, lai arī nebūt ne visinteresantāko, kļuva projekts “Ikonas – 60tie”, ar tā laika zvaigznēm. Šo pazīstamo cilvēku, iemīļoto aktieru un mūziķu foto uzņēmumi pievelk skatītājus ne vien ar izteiksmes veidu, bet arī to sejās jūtamo laika garu.

Ar izstādi “Ļeņingrada 1960-70. gadi” (tiesa gan tajā iekļautas ne tikai fotogrāfijas, bet arī glezniecība, modes un interjera māksla) Maskavas stafeti šovasar pārņēma Pēterburgas Mākslas galerija “KGallery“. Izstādes rīkotāji iecerēja aptvert šo laiku iespējami plaši. Te ir rasta vieta arī tolaik aizliegtajiem māksliniekiem – gan Smoktunovskim uz Lielā Teātra skatuves, gan Ļeņingradas Modeļu Namam, automobiļiem “Volga” un “Čaika”, iemīļotājam kino, un, kā sacīts oficiālajā informācijā presei: 1960-70. gadu kinohronikās nofilmēto cilvēku patiesajiem smaidiem.

Izstādes rīkotāji uzsver desmitgades neviennozīmīgumu un min žurnālista Ļeva Lurjē vārdus: “Pārejas laiks no romantiskā Hruščova uz reālistisko Brežņevu patlaban tiek neveikli idealizēts. Starp citu, pilsēta (Ļeņingrada) tolaik bija vēl vairāk pamesta, netīra un provinciāla. Jā, patiesi, tolaik tās komunālajos dzīvokļos dzīvoja Josifs Brodskis, Sergejs Dovlatovs, Aleksejs Hvostenko.” Šis citāts parāda zināmu sabiedrības apjukumu Hruščova “atkušņa” novērtējumā. No vienas puses, tā ir padomju vēstures daļa, kas TV ekrānos tiek apzīmogota kā ļaunuma iemiesojums. No otras puses, ir grūti apstrīdēt to, ka šī desmitgade kļuva par tādu kultūras uzplaukumu, kādu mūsu laikabiedri vairs nav spējuši sasniegt. Atkusnis it kā liek apšaubīt negatīvo padomju iekārtas novērtējumu un apliecina to vēsturi, kas varēja tapt iespējama citā veidolā.

Skatītāju piesaista ne tikai pretrunīgums, bet arī foto uzņēmumu vēsturiski izzinošā daļa. Tas ir Rolāna Barta “studium”: ir interesanti vērot ikdienas lietas, aplūkot kā ļaudis izskatās, kā apģērbti, kā uzvedas kameras priekšā. Ko gan mēs varam pasacīt par to laiku, izpētot fotogrāfijas? Kādi ir šie citā laikā dzimušie un citās vērtībās augušie ļaudis?

Atkušņa ķermenis

1950. gadu padomju uzņēmumos cilvēka ķermenis atainots kā disciplinēts, norūdīts darbā un sportā, allaž modrā medicīniskā uzraudzībā plaukstošs. Statisko kompozīciju papildina stingas pozas un žestu trūkums, jo pārlieka emocionalitāte nav vēlama. Ja agrāk tika uzsvērta cilvēka ķermeņa funkcionalitāte, tad sešdesmitajos tas atraisās, iegūst brīvību, iziet ārpus priekšrakstiem, pārstāj būt tikai ideoloģisku uzdevumu izpildes aparāts – ogļu ieguves vai kārtējā sporta rekorda sasniegšanas mašīna. Atkusni raksturo uzmanība pret ikdienu, ierasts dzīves plūdums un pašpietiekamība. Pamazām veidojas reportāžas izteiksmes veids. Vairs nepietiek ar vienā rindā izkārtotu seju fiksāciju, reportieris cenšas notvert notikuma darbību. Cilvēku uzvedība kadrā kļūst dabiskāka.

Tāpat pieaug kadru emocionālais saturs. Kamera fiksē cilvēku reakcijas, izseko to emocijām, pārsteidz apjukumā. Ķermenis kļūst par iekšējā stāvokļa izpausmes instrumentu. Fotogrāfija uzsvērti ataino cilvēciskas izjūtas un noskaņojumu. Sejai – kā informācijas avotam – pievērsta īpaša uzmanība, un parādās vairāk tuvplānu. Seja it kā pietuvojas, atsedzas skatītājam un apliecina uzticīgu attieksmi.

Pat varai valstī parādās citi veidoli, kas vairs nav sastinguši Marksa, Engelsa, Ļeņina un Staļina profili, tos nomaina dzīva mīmika ar atklātu izteiksmi. Smaids kļūst par jaunā laika ķermeņa iezīmi. Visvairāk smaida sešdesmito iemīļotie varoņi Hruščovs un Gagarins. Valsts vara padomju pilsoņiem tagad parādās cilvēcīgāka, vienkāršāka, tuvāka un saprotamāka, pretēji iepriekšējai neaizsniedzamībai, kas bija sasniegusi sava veida ķermeņa mumifikāciju un sakralizāciju.

Vīrieši un sievietes

Ja pirms atkušņa sievietes tika atainotas ārpus vecuma kategorijām un komplikācijām, tad sešdesmitie uzsvēra jaunus un staltus ķermeņus. To apliecina arī daudzie paraksti a la jaunība zem meiteņu bildēm. Staltā auguma estētika, kas piepildīja visus rietumu žurnālus, izpaudās arī Padomju Savienībā, kaut arī mazākā mērā. Atšķirībā no piecdesmito gadu sākuma, tagad dzimumu lomu dalījums sevi piesaka spēcīgāk, bet sievišķīguma un vīrišķīguma izpausmes gūst jaunu un aktuālu skanējumu. Sievietes tēls arvien biežāk saistās ar tradicionālām skaistuma un mātes kategorijām. Arī vīriešiem jaunais laiks izvirza jaunus uzdevumus: “Stils pieprasīja saasinātu vīrišķīgumu – gatavību fiziskam pretstatam, riskantu situāciju meklējumus un agresīvu bicepsu demonstrāciju. “Savējie” vienmēr bija vīrieši, pat ja to vidū bija sievietes, bet mīlestība tika uzskatīta tikai par draudzības filiāli. Kārtīgs sešdesmito gadu cilvēks nekad nemainītu šņabi pret bābu, un iemīlēt viņš varēja tikai tādu sievieti, kura šo izvēli atbalstīja.” ¹⁾ Вайль П., Генис А. 60-е. Мир советского человека. М., 1998. 72. lpp.

Notiek rietumu ķermeņa apgūšana, kas izplatās caur kinofilmām un žurnālu fotogrāfijām. Rietumu mode, agrāk apzīmogota kā buržuāziska, tagad tiek apspriesta padomju žurnālu lappusēs. Sievišķība parādās arī tā laika Baltijas republiku fotogrāfijās: Gunāra Bindes un Jāņa Gleizda bildēs, kas apdzied sievietes ķermeņa skaistumu.

Pamazām padomju autori pārņem rietumu fotogrāfijas vizuālo pieredzi. Neoficiālās fotomākslas slānis, kas sastopams galvenokārt Baltijas republikās, iezīmē apvērsumu sabiedrības apziņā, tostarp arī estētisko pieņēmumu jomā. Šīs pārmaiņas notiek arī oficiālās mākslas laukā, tikai daudz atvieglotākā veidā un ar propagandas piedevām. Attēli, kas veidoja šis galvenās plūsmas opozīciju, tai pat laikā bija arī viena un tā paša kultūras procesa sastāvdaļa.

Apskāvieni un skūpsti

Atkusnis izplata un veido jutīgu attieksmi pret pasauli. Skūpstu laiks nebūt nesākas ar Brežņevu, kā to pieņemts domāt, bet gan tieši ar Hruščovu. Jau tad vara izvēlas emocionālu izteiksmi ar fizisku saskari, vai tas būtu rokasspiediens vai apskāviens, vai sirsnīgs žests. Tā saskaras ar citiem ķermeņiem, kļūst juteklīga, atgriezeniska. Apkampšanās kļūst par oficiālo personu sapulču uzvedības normu, tādejādi apliecinot uzticēšanos. Laika sirsnības uzstādījumi pieprasa arī izjūtas apliecinošus un atbilstošus žestus. Atkusnis fotogrāfijā ir apskāvienu un skūpstu laiks. Iemīlējušies pāri, kļuvuši par neskaitāmu fotoetīžu varoņiem, uzņēmumos neskūpstās, bet stāv blakus, apkampjas, tur viens otru pie rokas, skatās acīs. Distance ir samazinājusies.

Skūpsts visbiežāk apzīmē draudzību, nevis mīlestību – to vēsta darbu nosaukumi un paraksti. Hruščovs un viņa vide slēdza līgumus, un draudzīgumu apstiprināja ar daudziem apskāvieniem un skūpstiem. Tos atdarināja arī citi. Tā, piemēram, uz “Padomju foto” žurnāla vāka nokļūst Leonīda Veļikžaņina attēls no Maskavas kinofestivāla, kurā Džina Lolobridžida sajūsminātās publikas acu priekšā noskūpsta Juriju Gagarinu. ²⁾ Советское фото. 1961. № 12. Vāka 4. lpp. Šeit ir svarīgs apkārtējo novērtējums, kuri šo skūpstu vēro ar labvēlīgām izjūtām – atbalstu, sajūsmu, izpratni. Ņikita Sergejevičs braši mutēja pirmos kosmonautus – Gagarinu un Titovu, tie savukārt metas viens otra apkampienos. Jāatzīmē, ka attēlu nosaukumi (“Tēvišķās skavas”, “Zvaigžņu brāļi”) atsaucas uz radniecības saitēm – ar to tika uzsvērts attiecību siltums, tomēr tai pat laikā norādot to ietekmīguma pakāpes. Vasīlija Peskova fotogrāfijā “Panākumus un laimi zvaigžņu ceļu pirmatklājējiem!” Hruščovs paceļ glāzi uz jaunlaulāto veselību – kosmonautiem Valentīnu Tereškovu un Andrijānu Nikolajevu. CK pirmais sekretārs stāv blakus līgavai un līgavainim, vietā, kur parasti jāstāv vecākiem. Starp citu, varas tēvišķā aizbildniecība slēpjas arī faktā, ka šīs kāzas tika nolemtas no augšas – kā propagandas izpausme.

Atpakaļ tagadnē

Sešdesmitie izpaužas ne tikai oficiālās ideoloģijas retorikas nomaiņā, bet arī ikdienas dzīvē, kas atspoguļojās fotokameras objektīvā. Interese par varas atkusni mūsdienu Krievijā ir vēl viens mēģinājums paraudzīties uz valsts vēsturi ar to cilvēku acīm, kuri dzīvoja tajā interesantajā laikā. Ieskatoties fotogrāfijās, laikabiedrs nevis vienkārši skumst pēc neatgriezeniski aizgājušās pagātnes, bet cenšas sajust tās pulsu – desmitgades romantiku un utopiju, kas ir ietekmējusi padomju cilvēku pasaules uztveri un žestus. Šis sešdesmito laika nervs, kas tolaik izraisīja spēcīgu mākslas attīstības impulsu, iedvesmo arī mūsdienu skatītājus, kuri gaida un pieprasa pārmaiņas.

No krievu valodas tulkojis Aivars Slišāns