Anni Lepala
Somu fotogrāfe Anni Lepala (Anni Leppälä, 1981) ir viena no slavenās Helsinku skolas jaunajām un pēdējā laika redzamākajām pārstāvēm. Pērn viņa Somijā tika pasludināta par Gada jauno mākslinieci, kam komplektā nāca personālizstāde Tamperes Mākslas muzejā.
Izmantojot tādus tradicionālus žanrus kā portrets, ainava, klusā daba un interjera fotogrāfija, Lepala savos fotostāstos veido sapnim līdzīgu naratīvu, kas atsauc atmiņā bērnības pasakas, mītisku Alises aizspogulijas pasauli un paslēpes. Notikumiem nav sākuma un beigu, tie nekārtojas loģiskā virknē. Jaunās sievietes un meitenes viņas darbos slēpj savas sejas aiz matiem, maskām, koku zariem, lampas abažūra vai uzgriež skatītājam muguru, no konkrētām personām pārvēršoties arhetipiskās būtnēs. Lepala bieži izmanto sarkano krāsu, kas simboliski var tikt saistīta ar asinīm, menstruālo ciklu, nevainības zaudēšanu un meitenes pārtapšanu sievietē. Vēl viena paralēle ar Lūisa Kerola Alisi ir Lepalas spēle ar objektu izmēriem, kuru apjomu minēšana vēl dziļāk ievelk skatītāju fotogrāfes pasaulē, piemēram, bieži izmantojot leļļu mājas. Lepalas interese par fotogrāfiju lielā mērā saistīta ar atmiņām, nostalģiju un iespēju sastindzināt mirkli, kurš jau fotogrāfijas uzņemšanas brīdī pārvēršas par pagātni. Vietas un objekti pārtop simbolos, tuneļos uz zemapziņu, realitāte transformējas metaforiskās ainās.
Patlaban viņas darbi līdz 15. decembrim apskatāmi grupas izstādē “Alise Brīnumzemē” (Alice in Wonderland) Logomo mākslas centrā Turku.
Tavos fotostāstos, šķiet, liela nozīme ir bērnības atmiņām, fantāzijai un iedomu pasaulei. Vai tiem iedvesmas avots ir tevis pašas bērnība?
Taisnība, ka daudzas manās fotogrāfijās redzamās vietas man ir pazīstamas no pagātnes un bērnības laika, piemēram, vecā vasarnīca, mana tēva pagalms un vecmammas dzīvoklis. Savveida atmiņas, kas ved atpakaļ manā bērnībā, ir intriģējošā sajūta, ka kāds ir paslēpies netālu no manis – neredzams, bet sajūtams. Līdz šim manos darbos atkārtoti parādās meitenes vai jaunas sievietes figūra – bieži uz sliekšņa starp bērna pārtapšanu pieaugušajā. Iespējams, tāpēc manas fotogrāfijas tiek saistītas ar bērnības atmiņām, kā arī man personiski nozīmīgās apkārtnes dēļ. Manas modeles līdz šim bijušas tuvas draudzenes vai radinieces, cilvēki, kurus pazīstu ļoti labi. Grūti novilkt skaidru līniju starp fikciju un realitāti. Atmiņas pārvēršas dzīvā pieredzē, un fikcija tās papildina. Fotogrāfija tam piedod intriģējošu aspektu, jo izmanto reālo pasauli kā materiālu un ar tās palīdzību ļauj kļūt redzamai iedomu pasaulei.
Prezentējot savas fotogrāfijas, tu izmanto ļoti dažādus izmērus. Kāpēc tev ir svarīga šī spēle ar attēlu lielumiem?
Lielākoties manas fotogrāfijas izmērā ir mazas, bet lielumu variācijas dod man vairāk iespēju izteikt komentārus, izcelt man svarīgo un dažādos veidos sasaistīt vienu attēlu ar otru. Dažiem attēliem vienam otra sabiedrībā tā patīk, ka tie kļūst par nedalāmiem pāriem vai grupām, kamēr citi konstanti atrod jaunas un jaunas saistības ar citiem attēliem. Man ir būtiski, kā viens attēls saistās ar pārējiem, kas arī ietekmē manu lēmumu par fotogrāfijas izmēru. Citkārt jauni attēli ir jaunu ceļu sākums, un var paiet kāds laiks, kamēr viņi sev atrod sabiedroto.
Kur tu smelies iedvesmu saviem darbiem? Vai pirms fotogrāfijas uzņemšanas attēls jau eksistē tavā prātā vai tu dod priekšroku improvizācijai?
Man bieži ir gatavs plāns – tas var būt objekts, vieta vai pat tikai atmosfēra, noteikta gaisma. Viss sākas ar došanos uz vietu, kas šķiet atbilstoša, un apkārtne veido skatuvi tālākajiem notikumiem. Lai arī kā, dažkārt man šķiet, ka fotogrāfijām jārodas arī instinktīvi, ļaujoties notikumu plūsmai. Tam ir saistība ar fotogrāfijas nepastāvīgo un acumirklīgo dabu. Šķiet, ka galarezultāts, attēls, var atspoguļot šo skečam līdzīgo nepabeigtību un nedrošību, un tai pat brīdī fotogrāfijā laiks stāv uz vietas.
Mani ietekmē ļoti daudz dažādu mākslas formu – kino, glezniecība, literatūra un mūzika. Es augstu vērtēju, piemēram, režisora Ingmara Bergmana (Ingmar Bergman), gleznotāja Mikaēla Boremana (Michaël Borremans) un gleznotājas Helenas Šjerfbekas (Helene Schjerfbeck) darbus.
Kuras ir tavas mīļākās bērnības atmiņas?
Kā jau teicu iepriekš, mistiskā un sajūsminošā sajūta, ka tev apkārt slēpjas kaut kas nesaredzams – kā neredzami nozīmju slāņi, kas var piemist noteiktiem objektiem, telpām, vietām un arī dabai. Šīs atmiņas par komfortablā vientulībā piedzīvoto droši vien ir būtiskākās no manas bērnības.
Pie kā tu strādā pēdējā laikā?
Šopavasar beidzot absolvēju Helsinku Mākslas un dizaina universitāti, tā kā pēdējo gadu daudz laika aizņēma maģistra darba rakstīšana. Tāpat konstanti turpinu fotogrāfēt, un, jāsaka, ka šobrīd meklēju jaunus veidus, kā turpināt iesākto darbu. Iespējams, izmantojot video vai uzsākot jaunus projektus. Tam ir saistība arī ar meklējumiem pēc sejas.
