Intervija ar Hansu van der Mēru

Nīderlandiešu fotogrāfs Hanss van der Mērs (Hans van der Meer, 1955) kavējas atmiņās par Ungāriju, kur viņš pavadīja vairākus gadus, fotografējot vietējo dzīvi, stāsta par aizraušanos ar futbolu un kā profesionālais futbols būtībā ir sabojājis gan spēles, gan attēla uztveri, un skaidro, kāpēc viņu interesē savas valsts iemūžināšana un tēmas, kas citkārt paliek novārtā.

Hanss van der Mērs saņēmis World Press Photo balvu, izdevis turpat duci foto grāmatu un regulāri pasniedz fotogrāfiju. Viņš bija arīdzan viens no ISSP dokumentālās fotogrāfijas projekta Viduspilsēta: attēlojot ikdienišķo (Middle Town: Picturing the Unspectacular) vadītājiem.

Kad meklējams sākums jūsu interesei par fotogrāfiju?

Man ir 57 gadi, sākums meklējams pirms kāda laika (smejas). Es neieguvu vidusskolas diplomu, man bija kādi 16 vai 17 gadu, un tās vietā es pabeidzu tehnikumu. Nopirku savu pirmo fotoaparātu – Zenītu. Nākamo sešu gadu laikā strādāju dažādos darbos, taču 1976. gadā sāku strādāt foto veikalā, pārdevu fotoaparātus un citas preces. Kopā ar kādu draugu nodarbojāmies arī ar produktu fotogrāfiju. Diezgan bieži apmeklēju Leidenes fotogrāfijas muzeju un bibliotēku, tādējādi sāka veidoties interese par fotogrāfiju, kas dokumentē lietas. Tolaik fotogrāfi krietni iespaidojās no tās franču paaudzes, kurā ietilpst Anrī Kartjē Bresons un citi.

Ielu fotogrāfija man bija nozīmīga, taču pagāja vairāki gadi pirms es pieņēmu lēmumu, pie saviem projektiem sāku strādāt tikai 1983. gadā. Es arīdzan apmeklēju tālākizglītības iestādi un otrajā mācību gadā aizbraucu uz Ungāriju. Man bija jau 29 gadi, bet tā bija pirmā reize, kad es nopietni uzsāku strādāt pie projekta. Es par to biju domājis jau ilgu laiku, biju pārdzīvojis vairākus šaubu periodus, bet tad šī sakritība – brauciens uz Ungāriju. Es tur pavadīju neilgu brīdi 1982. gadā, un man ļoti iepatikās Budapešta, pat ar tās gaismu absorbējošām mājām. Es biju savaldzināts, tādēļ aizgāju uz Nīderlandes Kultūras ministriju lūgt palīdzību, jo Ungārija vēl joprojām bija aiz Dzelzs priekškara. Viņi bija noslēguši vienošanos – katru gadu noteikts skaits ungāru var atbraukt uz Nīderlandi un otrādi. Togad jau astoņi ungāri bija viesojušies Nīderlandē, bet tikai viens holandietis pabijis Ungārijā. Tā kā tika plānots, ka abās pusēs skaits būs vienāds, mans ceļojums saņēma atbalstu. Devos turp ar nodomu strādāt pie ilglaicīga projekta, izpētīt tā laika ungāru fotogrāfiju, kā arī ceļot, jo līdz tam pazinu tikai Budapeštu. Mans gids kļuva par manu labāko draugu. Cilvēki bija ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi, mani vadāja apkārt ar mašīnu. Kāda jauna sieviete kļuva par manu tulku, iepazīstināja mani ar daudziem cilvēkiem, un kopumā tā bija brīnišķīga pieredze.

Man bija dzīvoklis Budapeštā, nebija daudz naudas, bet man bija labi kompanjoni – Leica un grāmatas. Tas bija interesants laiks – manā priekšā bija visa pilsēta, bet vietējiem bija jācīnās. Tas bija arī romantisks periods. Fotosērija 1987. gadā ieguva World Press Photo balvu ikdienas dzīves fotogrāfijas kategorijā, taču vietējie iedzīvotāji bija lielākoties šokēti par viņu attēlojumu, kuru es parādīju izstādē 1986. gadā. Viņi neticēja, ka ārzemnieks var fotografēt arī kā citādi – ne tikai uzņemot skaistas bildes.

Ungāru fotogrāfijā mani saistīja austrumnieku melnais humors, savdabīgs attieksmes veids. Stāsts nav tik daudz par to, kā fotogrāfs pats uztver to, ko fotografē – tas plešas daudz tālāk. Un to es vēlāk izmantoju arī veidojot savus stāstus – piešķirot lomu fonam. Manās fotogrāfijās svarīga ir ķermeņa valoda, žesti un kustība. Kad izdevu grāmatu par Ungāriju, mani uzskatīja par ielu fotogrāfu, lai arī pats to nebūt nevēlējos. Tamdēļ sāku strādāt pie citiem projektiem, piemēram, par darbu rūpnīcās.

Ielu skati, fizisks darbs, amatieru futbolisti, arī ikdienas dzīve… Tēmu izvēlē saskatāma sava veida romantika…

Tā varētu būt! Tajās noteikti ir kaut kas, ja ne romantizēts, tad atvērts, piemēram, humora izjūta. Es mēģinu izbēgt no ziņās atspoguļotiem notikumiem, interesantākas šķiet jomas, kurās mēs – ja varētu tā teikt – ciešam neveiksmi. Piemēram, amatieru futbolā – cilvēkiem ir sapnis, viņi seko tam, taču tas attāli līdzinās profesionālajam futbolam. Tas ir tik aizkustinoši, ja ir sapnis. Diemžēl tas ne vienmēr var tikt īstenots. Taču spēlēt burtiskā nozīme taču ir – izlikties.

Futbols, šķiet, ir viena no spēlēm, kur teātris tiek īpaši labi izspēlēts.

Jā, dažkārt, kad vēroju spēlētāju pārspīlētās reakcijas, rodas vēlme zvanīt ātrajai palīdzībai. Viņi mēdz gulēt zemē it kā būtu sašauti! Taču no pieredzes zinu – neviens nespēj būt tik kustīgs, ja ir nopietni savainots. Viņi vienkārši vēlas sev pievērst uzmanību. Es esmu pārāk vecs, lai spēlētu, bet, kad bumba pieripo, nespēju atturēties.

Vai jūsu aizraušanās ar futbolu ir saistīta ar spēli vai līdztekus arī ar kaut ko citu?

Interesanti, ka es mēģināju fotografēt futbolu vēl pirms aizbraucu uz Ungāriju, bet nevarēju atrast veidu, kā to izdarīt. 1995. gadā nopirku 6×9 fotoaparātu, un kāda avīze mani uzaicināja izveidot reportāžu par futbolu. Pēkšņi daudzas lietas sakrita kopā, un man bija iespēja no sirds izspēlēt iemīļoto priekšplāna-fona spēli. 1980. gados es izdevu foto albumu ar arhīva fotogrāfijām par futbolu. Pirmoreiz uzzināju, cik plašas ir bijušas vecās futbola fotogrāfijas, jūs redzat ko vairāk par ierasto teleobjektīva leņķi, kas par spēli neko daudz nepasaka. Pirms televīzijas fotogrāfijas palīdzēja izprast spēli, mūsdienās tās vairāk ziņo par konkrētiem cilvēkiem, nevis atspoguļo konkrētu informāciju – tam vairs nav nekādas jēgas. Tā cēlonis ir futbola industrija, viņi vēlas radīt un pārdot varoņus. Drāmu futbolā nerada vis tuvplāns, bet gan situācijas attēlojums. Telpa ir daļa no izklaides. Kopš televīzijas izgudrošanas fotogrāfi dod priekšroku dramatiskai sejas izteiksmei, nevis attiecību momentam, šos attēlus nevar uztvert nopietni stāsta veidošanas kontekstā, tās ir tikai ilustrācijas tekstam. Rodas sajūta, ka fotogrāfi gandrīz netic fotogrāfijas spēkam! Tas ir ļoti zems komunikācijas līmenis, jo futbols un fotogrāfija var kļūt par ļoti skaistu kombināciju.

Kuras pierādījums esat jūs!

Man ļoti patika būt amatiera futbolistam, kā arī runāt par šo spēli citādākā veidā, tik vienkāršā, kāda ir arī pati spēle. Tā ir tāda, kādu vēl joprojām var redzēt šeit, ciematos – spēlētāji atrod laukumu un dažkārt pat nav pilnā komandas sastāvā, bet viņi tomēr spēlē. Tā ir kultūra, bet tas, ko mēs parasti redzam, ir tikai piramīdas augšgals – profesionālā daļa, kas patiesībā cēlusies no ļoti ilgas līgu un sacensību tradīcijas. Kad aizsāku Eiropas laukumu (European Fields) sēriju, meklēju situācijas, kas būtu pēc iespējas tālāk no Čempionu līgas. Līdzens laukums būtībā ir vienīgais, kas nepieciešams, lai spēlētu; cilvēks ainavā – tas ir tas, ko es meklēju. Interesanti, ka spēlētāji tik daudz nemaz neatšķiras, viņus visus vieno kaislība pret futbolu. Viņi visi pārvēršas par bērniem, kad tuvojas bumba. Un es arī!

Lielāko daļu projektu esat veidojis dzimtenē, kamēr daudzi fotogrāfi stāstus meklē ārvalstīs. Cik viegli ir fotografēt paša mājās?

Es esmu veidojis projektus arī citās valstīs, bet noteikti piekrītu, ka man patīk runāt par savu zemi, savu kultūru. Jo tālāk kāds dodas, jo mazāk zina par to vietu. Iespējams, nejūtos pietiekami ērti, kad esmu prom no mājām ilgāku laiku, ja vien tas nav kāds īpašs projekts. Piemēram, reiz devos uz Ameriku fotografēt kovbojus – tas bija ļoti jauks darbs. Esmu saņēmis daudz aicinājumu fotografēt citās valstīs, piemēram, futbolu Dienvidāfrikā vai Dienvidamerikā, taču nevēlējos šos projektus veidot. Ir tik viegli izplūst sarunā par Āfrikas nabadzīgajiem un bagātajiem, turklāt vēlējos atstāt šo iespēju vietējiem fotogrāfiem. Kādēļ vienmēr Eiropas vai Amerikas fotogrāfiem turp jādodas? Ļaujiet viņiem pašiem parādīt savu zemi! Tas nav īsti domāts man.

Ungārijā es jutos kā mājās, es biju precējies ar ungārieti. Diezgan vēlu kļuvu par tēvu, man ir divas meitiņas, tādēļ pēc 2006. gada vairāk strādāju māju tuvumā. Es varu ceļot, taču esmu tāds cilvēks, kurš vēlas uzkavēties un uzzināt vairāk par to vietu.

Iztiku pelnu ar dokumentālo fotogrāfiju, taču dažkārt paņemu arī kādu žurnālistikas vai reklāmas darbu, kā arī pasniedzu. Kopā sanāk pietiekami, lai dzīvotu, es neesmu nedz bagāts, nedz nabags. Man tagad vairāk jāapzinās finanses, jo man ir ģimene. Man ir paveicies, ka cilvēki mani ir pamanījuši, jo principā man nepatīk reklamēties. Martins Pārs, piemēram, atbrauca ciemos ne tikai, lai iegādātos manas fotogrāfijas, bet arī, kā viņš teica, lai padarītu mani labāk zināmu. Mans mērķis nav sasniegt ļoti plašu auditoriju, bet gan turpināt fotografēt savā stilā. Kā tu jau minēji, ērtāk jūtos tad, kad zinu, par ko runāju.

Vai esat arī atklājis ko jaunu par savu zemi?

Vairāk atklājumu man ir bijis pašam priekš sevis, nevis kādos nozīmīgos jautājumos. Stilu diktē tēma, nevis subjekts, lai gan, protams, gadās arī tā, ka subjekts ļauj izstāstīt stāstu kādā konkrētā stilā, piemēram, kā tas bija ar Amsterdamas satiksmes panorāmskatiem. Taču ir daudz tēmu, kuras nevar izklāstīt savā stilā. Tā ir problēma, kad jāveic pasūtījuma darbs. Pasūtītājam, piemēram, patīk mani darbi, taču uzdevuma tēma nav tāda, ar kuru būtu viegli tik galā tieši manā stilā. Ir arī gadījumi, kad ir tieši otrādi. Reiz izveidoju grāmatu bērniem par aitām. Pasūtījuma mērķis bija ieviest fotogrāfiju bērnu grāmatās, kā tas bija populāri 1950. un 1960. gados, taču vēlāk to aizstāja zīmējumi un ilustrācijas. Tolaik uzturējos fermā, un zināju, ka tam jābūt kaut kam vizuālam, taču nebija konkrētas idejas. Uzņēmu pāris fotogrāfiju fermā, bija ziema un ļoti auksts. Tad sāku fotografēt aitas un izdevu grāmatu Skaitot aitas (Schapen tellen). Tā ļoti atšķiras no citām manām grāmatām, bet tai pat laikā tā ir veidotā tādā pašā valodā – tā ir vizuāla un neitrāla novērošana. Risinājumi var būt dažādi, taču tie jāpatur vienādā, atpazīstamā izteiksmē. Daži cilvēki uzskata, ka darbs kļūst personīgāks, ja tajā ieliek vairāk emociju, taču tā nav. Tolstojs ir teicis, ka mākslas darbs ir labs, ja tas ataino dažādību, atšķirīgo. Tāpat tas ir arī dalīšanās prieks.

Ko jūs īsti saprotat ar terminu “nepārprotami holandiešu”, kuru pieminat sērijā Nīderlande – zem letes (The Netherlands – Off the Shelf)?

Jūs redzat to, ko redzat. Tas ir ielu ainavu fotografēšanas stils, es vēlējos par šo tematu runāt teatrālā manierē. Ir ideja par kādu noteiktu vietu, es to apstaigāju, apskatu no dažādiem leņķiem, meklējot, kā parādīt kādu holandisku elementu. Tās ir šīs viduspilsētas vietas, kādas noteikti var atrast Nīderlandē, taču tās ir grūti uzmeklēt, jo tās visas izskatās ļoti līdzīgas. Izdevēji vēlējās veidot grāmatu par izmaiņām Nīderlandē, bet es gribēju radīt grāmatu par Nīderlandi “kāpēc mēs darām to, ko darām, tieši tādā veidā, kā mēs to darām”. Vēlējos arī fotografēt tā, it kā skatītos uz kaut ko pirmoreiz. Uzņemot gandrīz pilnīgi tukšu ainavu, es piespiežu cilvēkus uz to paskatīties šādā veidā. It kā tu sēdētu teātra zāles pēdējā rindā un lūkotos uz skatuvi. Izrāde sākas un uz skatuves parādās pāris vistipiskākie elementi. To pašu es daru ar attēliem – man nepieciešami daži holandiešu elementi. Holandiešu pilsētām – lai arī tās celtas dažādos laikos – vienmēr ir līdzīgi elementi: auto stāvvietas, stikla kastes, soliņi. Tādējādi es spēlēju spēli – tāpat kā es to darīju ar futbolu. Vēlējos šos kataloga elementus izvirzīt priekšplānā – tos skatītājs pamana kā pirmos. Uzsvēru pašu holandiskumu. Tāpat kā, piemēram, latviešu eiroremonta fenomens. Un šeit mēs nonākam punktā, kurā fotogrāfija ir tik parocīga – tās neitrālajā aprakstā.

Lielākā daļa fotogrāfiju, kā apgalvo Martins Pārs, ir propaganda, jo kāds maksā, lai jūs šo darbu izdarītu. Maz ticams, ka kāds lūgtu fotogrāfam apceļot Nīderlandi un fotografēt noteiktu laukumu kādā lietainā dienā – tas nav pasūtījuma darba temats. Lielākoties fotogrāfijas, kuras cilvēki redz, ir publicitātes materiāli – vienalga, vai tā būtu mode, nekustamais īpašums vai portrets – tas viss iederas kādā noteiktā idejā. Tas nozīmē, ka ir kāda pelēkā zona, kuru neviens nefotografē. Ziņu fotogrāfijai, piemēram, ir ļoti ierobežota tēlainība, ierobežots domāšanas veids. Kad fotografēju rūpnīcā, vēlējos, lai viss paliek savās vietās – bez īpašas tīrīšanas vai kārtošanas, tomēr dažiem cilvēkiem tas sagādāja problēmas. Viņi visu vēlējās padarīt skaistu, lai bilde būtu pārdodama. Es norādīju uz vectēva fotogrāfiju, kurš tika dibinājis rūpnīcu, tā karājās pie sienas kā suvenīrs no pagātnes. Tā bija uzņemta kādudien bez kāda konkrēta mērķa – vienkārši, lai parādītu to, kā ir. Nevajag visu laiku uztraukties par pārdošanu. Cilvēki nav pieraduši skatīties uz realitāti, tā vienmēr ir pārveidota, rādīta ar kādu mērķi, konkrētu priekšlikumu. Gluži tāpat ir ar Facebook. Attēliem tajā nav nekāda sakara ar to, kāds tu esi – tas ir saistīts ar to, kā tu vēlies, lai citi tevi redz. Tāds ir laiks, kurā mēs dzīvojam.

Vai jūs varētu arī kaut ko definēt kā nepārprotami holandiešu fotogrāfiju?

Laiku pa laikam mani uzaicina piedalīties kāda grupas izstāde, reiz piedalījos kādā ceļojošā ekspozīcijā par Holandes ainavu fotogrāfiju – pēkšņi mēs visi tikām salikti vienā grupā, vairāk vai mazāk viens otra ietekmēti. Protams, tu esi kultūras, apkārtējo cilvēku sastāvdaļa, it sevišķi, ja runa ir par holandiešu arhitektūru un ainavu. Tas ir saistīts ar to, kādā mentalitātē tu vēlies izteikties. Bet tam nav nekāda sakara ar fotogrāfiju – tu vairāk novērtē cilvēka tipu. Fotogrāfija, protams, man ir nozīmīga, taču lielākā daļa no tā, kas tiek darīts ar fotogrāfiju, neizraisa manu interesi. Es neesmu fotogrāfijas pielūdzējs. Mani interesē dzīve. Kāds darbs tevi patiesi aizkustina, un tu aizdomājies – kādēļ. Ir daudz kā, ko tu vari par to pateikt.

Ir neizbēgami, ka tu vienmēr parādi vairāk, kā vēlējies pateikt, tu vienmēr pastāsti vairāk par sevi pašu. Es domāju, ka redzamā pasaule atspoguļo neredzamo pasauli, un ir ļoti muļķīgi, ja tu parādi tikai tās redzamo daļu. Fotogrāfija ir ļoti ierobežots izteiksmes veids, kurā tiek pateiktas daudzas faktiskas lietas. Rediģējot tu vari sākt spēlēties ar to, kas ir redzams. Tu runā mazāk par to, ko tiešām burtiski parādi, bet vairāk par to, ko tas reprezentē. Tev tas ir jāapzinās. Tas parāda daudz dažādu lietu. Un tā vienmēr ir bijusi fotogrāfijas jaukā daļa, tas ir ļoti specifisks izgudrojums. Dzīve ir kā filma – tā allaž atrodas kustībā – tā neapstājas un nesastingst, turpretim bilde vienmēr ir sastingusi. Tā ir dīvaina sasaiste ar to, kas jau ir kļuvis par vēsturi. Bet tev vienmēr ir vairākas iespējas, jo ātrāk tu izproti šos ierobežojumus, jo labāk. Vēl joprojām pastāv atšķirīgi veidi, kā runāt par dzīvi. Arī fotogrāfija. Nav universālas receptes, tev tā ir jāatrod pašam.