Eizenšteins un oktobris, Fejērs un augusts
Rīgā Gētes Institūtā līdz 11. oktobrim un Daugavpils Universitātē no 18. oktobra līdz 30. novembrim ir skatāma vācu fotogrāfa Martina Fejēra izstāde “Beigas. Jauns sākums” par notikumiem puča dienās 1991. gada 19.-23. augustā. Izstāde raisa nopietnas pārdomas par fotožurnālistikas kvalitāti un fotožurnālista prasmi dokumentēt notikumus. Par šīm dienām Latvijā vispār ir gauži maz liecību, šogad pirmo reizi mediji un politiķi daudz un plaši par to runāja. Divdesmit gadu ir pietiekama distance, lai veidotu jaunu vēstures stāstījumu. Diemžēl šī izstāde apliecina arī dokumentālās fotogrāfijas lomu vēstures “uzlabošanā”.
Fejēra galvenā problēma ir vizuālā konteksta trūkums fotogrāfijās. Šie iemūžinātie mirkļi varējuši tapt arī citā laikā un citā vietā. Secīgi izkārtotie 27 attēli nesniedz priekšstatu par notikušo, jo galvenokārt ir izmantoti tuvie un vidējie plāni. Principā bildes būtu spējušas ilustrēt tekstuālo reportāžu kādā žurnālā uzreiz pēc notikumiem, kad lasītājam konteksts ir zināms, bet nav ilustratīvo detaļu emociju komunikācijai. Taču izstādē trūkst dramaturģiska ievada – exordium, kas skatītāju iepazītu ar norises laiktelpu. Šo defektu Fejērs kompensē ar detalizētiem parakstiem, tātad fotogrāfs noniecina attēla vērtību, apliecinot, ka bez verbālā paskaidrojuma tai nav nozīmes.
Taču arī parakstos autors pieļauj faktoloģiskas kļūdas (norādīts aplams datums, nepareizi identificēta persona), kas, ņemot vērā vāciešu pedantismu, arvien vairāk diskreditē vēstījumu. Un tas perfekti atklāj dokumentālās fotogrāfijas spēju melot – ja par verbālajā tekstu vainu var norakstīt uz drukas kļūdām, tad fotogrāfijā kļūdu nevar būt pēc definīcijas. Parakstos Fejērs lieto subjektīvi novērtējošos vārdus, kas nav pieļaujams reportāžas žanrā strādājošam žurnālistam. Turklāt vārdos paustās emocijas nav apliecinātas vizuāli. Zem kādas bildes ir komentārs: “Padomju desantnieki pamet izdemolēto radiomāju Doma laukumā. Milicija tos aizsargā no naidīgi noskaņota cilvēku pūļa”. Fotogrāfs neparāda nedz “pūli”, nedz “naidu”. Mani radio kolēģi gan stāsta, ka no desantniekiem atvadījās jautri (daži saka, ka labvēlīgi) dziedot “Projām jāiet”. Atnākot uz darbu Radio namā, nepamanīju, ka tas būtu “izdemolēts”, savā un citos kabinetos nemanīju arī “vandalisma ainu”. Ja demolēšana būtu notikusi, tad radio nevarētu ātri atsākt raidīt.
Foto un kino kameras nebija fiksējušas 1917. gada oktobra notikumus, vēstures mācību grāmatās nonāca kadrs no Sergeja Eizenšteina mākslas filmas “Oktobris”, kurā redzams vērienīgs un drošsirdīgs revolucionāru uzbrukums Ziemas pilij. Tas, ko laikabiedri sauca par “oktobra apvērsumu” ar šādu apliecinājumu gluži dabiski tapa par “Lielo Oktobra Revolūciju”. Fejērs augustā nebija iemūžinājis tukšas Rīgas ielas – pilsēta bija izmirusi, barikāžu aizstāvji sēdēja savās mājas. Nav dzirdēts par “barikāžu celšanu”, ko fotografējis Fejērs; tādas nebija arī redzētas dabā.
Tomēr izstāde rosina arī citas, visai pretrunīgas interpretācijas. No eksponētām bildēm sešas rāda Ļeņina pieminekļa demontāžu un vēl tik pat daudz radio studiju. Tā autors pauž, ka “beigas” un “jauna sākums” ir vien simulakrs – jēgpilnas darbības notiek tikai ap elkiem un ar vārdiem. Fejēram patīk izcelt politiskās elites rīcību. Kaut arī masu skatos redzam “parastos” ļaudis, komentārs akcentē, ka tur pa kreisi ar karogu stāv politiķis X. Tādējādi “parastie” ļaudis nav darītāji, viņi pat nav izpelnījušies savu personvārdu. Dokumentālā fotogrāfija tomēr ir dokuments, tā kaut ko apliecina. Attēlos kā vēstures virzītāji ir tikai pāris elites personu. Fejēram nav izdevies tvert politiķus rīkojoties un sazinoties ar pilsoņiem Rīgas ielās, viņš nav arī nofotografējis vietējos rostropovičus spēlējam čellu parlamenta aizstāvjiem, lai gan fotogrāfs daudz laika ir pavadījis tieši elites pulcēšanās vietās.
