Ekoloģija un koloniālisms joprojām ir dienaskārtībā

Saikne ar dabu un laukiem ir viena no latviešu nacionālās identitātes rakturiezīmēm. Kā argumentē pētniece Katrīna Švarca, latviešu kā zemnieku tautas diskurss un no tā izrietošā saimnieka kā zemes kopēja un kultivētāja loma bija būtiski motīvi, kas 20. gadsimta 80. gados ļāva tautai saliedēties neatkarības atgūšanas centienos.¹⁾Schwartz K. Z. S. The Occupation of Beauty: Imagining Nature and Nation in Latvia // East European Politics and Societies. Thousand Oaks: SAGE Publishing, 2007. Vol. 21. No. 2. P. 281–282. Tas paskaidro, kāpēc, piemēram, Daiņa Īvāna un Artūra Snipa 1986. gada raksts Par Daugavas likteni domājot savulaik tā rezonēja – saskaņā ar Švarcas interpretāciju draudi dabai tika pasniegti un uztverti kā draudi nācijai. Īsāk sakot, ir zīmīgi, ka tieši ar dabu saistīti notikumi bija vieni no Atmodas kustību katalizatoriem.

Saistībai starp vides tēmām un sociālpolitisko mantojumu – konkrētāk, svešas varas atstātajiem nospiedumiem – pievēršas Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) vērienīgā izstāde Dekoloniālās ekoloģijas (kuratore – Ieva Astahovska). Izvēli akcentēt tieši ekoloģiju šādā tematiskajā ietvarā vēl jo interesantāku padara tas, ka izstāde ir plašāku projektu produkts – tā ir daļa no jau 2021. gadā aizsāktā LLMC projekta Pārdomājot sociālismu caur postkoloniālismu Baltijā, kā arī starptautiskā projekta No sarežģītas pagātnes uz kopīgu nākotni.²⁾Izstādes apraksts. Pieejams: https://lcca.lv/lv/izstades/izstade–dekolonialas-ekologijas–rigas-makslas-telpa-/#izstade Laikā, kad ekoloģiska domāšana kļūst arvien būtiskāka, ir vērtīgi rast brīdi reflektēt par to, kāds ir mūsu novietojums vai sākumpozīcija un ko esam mantojuši no iepriekšējām paaudzēm, lai skaidrāk aptvertu, kā par dabu domājam un kāpēc.

Pie dekoloniālisma jēdziena ir vērts pakavēties. Kuratore Zane Zajančkauska ar izstādes tematu cieši saistītā esejā, kas lasāma nupat publicētajā izdevumā Wunderkombināts, piedāvā skatījumu, ka dekoloniālisms ir diskurss, kas pie mums tikai “piezemējas”.³⁾Skat. Zajančkauska Z. Dekoloniālā diskursa piezemēšanās Latvijā // Wunderkombināts I. Rīga: Wunder Kombinat, 2022. 88. – 105. lpp. Attiecīgi, tas paģēr arī problēmjautājumus: cik leģitīmi postsociālisma pieredzi vispār ir skatīt caur postkoloniālu teoriju prizmu un vai, pielāgojot šo teorētisko vokābulu, nav risks aizkrāsot atšķirīgo?⁴⁾Turpat. 94. lpp Izstādē šie jautājumi uzdoti netiek (lai gan domāju, ka tie ir apjausti), un tā vietā pieņemts skatījums, ka teorijas tomēr ir relevantas Baltijas kontekstā, piemēram, uzstājot, ka postkoloniālisms un dekoloniālisms “piedāvā jaunus un kritiskus skatpunktus, kā pārskatīt pagātnes un tagadnes sarežģītās attiecības un kā domāt par koloniālas, imperiālas vai okupācijas varas iespaidu arī pēc tās šķietamām beigām”.⁵⁾ Izstādes katalogs. Astahovska I. Ievads. 6. lpp. Turklāt: “Dekoloniālisms sniedz arī jaunus skatījumus uz cilvēka un vides attiecībām un rosina mainīt mūsu dominējošo un patērējošo ietekmi uz dabu.”⁶⁾ Turpat. Sliecos šai interpretācijai piekrist, pat ja tai ir vājie punkti. Taču, lai vai kā, izsaku tikai teorētisku komentāru par izstādes ierāmējumu, un tas nav pretrunā ar faktu, ka mākslinieki piedāvā savas tēmas variācijas, kuras vienmēr var interpretēt vairākos veidos.

Mākslas darbi ar virstēmu sabalsojas dažādi, un universāli attiecināmu motīvu atrast ir grūti. Varētu teikt, ka visi darbi tā vai citādi tiecas apzināt cilvēka iesaistītību pasaulē. Daži ir izteikti ekoloģiski, citi drīzāk ietver dekoloniālus motīvus, ekoloģiju atstājot otrajā plānā, taču vairums apspēlē abus atslēgvārdus. Protams, nevar teikt, ka starp abām tēmām būtu novelkama stingra robeža. Ir gandrīz pašsaprotami teikt, ka visa sociālā mijiedarbe noris kaut kādā vidē un arī atstāj uz to iespaidu (pat tad, kad veicēji ir sen zuduši). To spilgti parāda, piemēram, mākslinieces Marijas Kapajevas darbs par padomju tanku T-34 – pieminekli Igaunijas pilsētā Narvā, kurš šovasar demontēts tāpat kā daudzi citi objekti kaimiņvalstī un pie mums. Lai gan pirmajā brīdī šķiet, ka darbs ir sociāla rakstura komentārs par atmiņu un vērtību sadursmi, instalācijā rodamie dzejiskie teksti atklāj plašāku un izstādes koncepcijai tuvāku ainu: “un tankā vienmēr ir tas / kurš no tā šauj / un sadragā kokus / uz svešas zemes.” Pasaule nav tikai cīņa starp varām, un cietušie nav tikai viena vai otra puse. Kaut kas allaž ir pa vidu.

Viens no veidiem, kā tēmas mākslas darbos tiek pieteiktas un risinātas, ir mākslas dialogos ar eksaktajām vai humanitārajām zinātnēm. Varu iedomāties, ka šāda sadarbība ir vērtīga abām pusēm – gan māksliniekiem, gan zinātniekiem –, jo visiem ir iespēja potenciāli paplašināt savus skatījumus un rast jaunus veidus, kā konkrētus fenomenus izprast. Tā, piemēram, Diānas Lelonekas veikums Svēteļi uzrāda disonansi starp idealizēto stārķa tēlu – cēlo dzīvnieku pļavas vidū, kultūras simbolu, laimes un svētības nesēju – un reālo ainu, kas paveras Getliņu atkritumu poligonā migrācijas periodos. Turpretī lietuviešu māksliniece Aurēlija Maknīte pievēršas Eirāzijas bebram un tā dzīvesveidam padomju laikos raktajos meliorācijas grāvjos, ko poētiski varētu interpretēt kā konfliktu starp lauksaimnieku interesēm un dzīvnieka tiecību atgriezt ainavu dabiskā stāvoklī. Fakts iegūst simbolisku nozīmi, spilgtāk ļaujot apzināties cilvēka ietekmi uz citu būtņu dzīvesveidiem un to, ka flora un fauna arī pielāgojas dzīvei ar mums. Un tas, savukārt, mudina apdomāt jēgpilnu kopdzīves un līdzpastāvēšanas formu iespējamību.

Savukārt citi darbi drīzāk sasaucas ar humanitāro zinātņu metodoloģiju. Proti, daudzu mākslas darbu vēstījuma forma ir uz atmiņām centrēts stāstījums, ko var raksturot kā antropoloģisku pieeju. Eksplicīta zinātnes iesaiste notikusi divos darbos: pirmkārt, multivides instalācijas Kas glabājas tumsā tapšanā sadarbojušies mākslinieki Anna Škodenko, Darja Popolitova, Viktors Gurovs un antropologs Fransisko Martiness, kopīgi pētot, kas notiek un kādi objekti glabājas Austrumigaunijas pagrabos. Otrkārt, māksliniece Vika Eksta ar pētnieci Annu Griķi Dārziņā Nr. 849 apspēlē pēcatmodas laikos pārorientēties nespējīgās paaudzes sociālās prakses. Taču tikpat ievērojami atmiņas kā motīvs un forma parādās arī citos darbos, tostarp rakstnieka Haralda Matuļa mākslinieciskajā debijā – “diskursīvo prakšu” un gleznu kopā Ceļojums uz Černivciem –, kuras pamatā esošais atmiņu stāsts apaug ar pārdomām par postsociālo un postkoloniālo subjektu kā tādu. Atmiņu atstāstījumā personiskais pārtop par politisko vai – precīzāk – politiskais, kas ietverts personiskajā, iznāk no apslēptības.

Procesam ir arī retoriska iedarbība – ar atmiņām ir vieglāk identificēties nekā ar abstraktām teorijām. Un izstādes kontekstā tas ir būtiski. Dekoloniālo ekoloģiju tēmas nav vienkāršas un intuitīvi saprotamas. Tieši pretēji, tās lielā mērā izvaicā ierastus domāšanas modeļus par cilvēka un dabas, un vēstures attiecībām. Grūtības pastiprina arī formālais izpildījums: gandrīz visi mākslas darbi ir multimediālas instalācijas, kuras cita citu tematiski papildina vien dažubrīd, bet lielākoties veido atsevišķus saturiskos blokus. Ir arī daudz videodarbu, un, ņemot vērā gan to garumu, gan izstādes teorētisko daudzšķautnainumu, kas pieprasa lielu kontekstualizācijas darbu, apmeklētājam vienā izstādes skatījuma reizē visu pienācīgi un rūpīgi uztvert būs gurdinoši. Vai nav par sarežģītu?

Spēju iztēloties, ka minētie faktori – saturiskā komplicētība un formālais prasīgums – diemžēl rada šķēršļus orientācijai uz plašāku auditoriju. Taču ir ļoti uzteicami, ka LLMC ar šo faktu strādā. Pirmkārt, izstādi papildina plaša publiskā programma, un tā ietver ne tikai teorētiskas diskusijas un radošās darbnīcas, kas noteikti ļauj padziļināt izpratni gan par attiecīgajām tēmām, gan par mākslas darbu veidošanas procesiem, bet arī “iekļaujošās otrdienas”, kurās mēģināts izstādi darīt pieejamu cilvēkiem bez priekšzināšanām mākslas vēsturē un kurās īpaši aicināti cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Otrkārt, izstādei ir pieejams audiogids, kas noder ne tikai tiem, kuriem vieglāk informāciju uztvert audiāli, bet arī tāpēc, ka tajā sadzirdami padziļināti komentāri vai vismaz parafrāzes mākslas darba saturam un pamatidejām (un reizēm nudien pietiek ar atšķirīgu formulējumu, lai piedzīvotu eureka momentu). Treškārt, izstādē konkrētos laikos dežurē mākslas mediatori, kas ir gatavi par izstādē redzamo sarunāties. Šie ir svarīgi soļi virzienā uz sabiedrību, kas ir spējīga domāt plašāk par mākslu un par ļoti aktuāliem un nozīmīgiem jautājumiem.

Nav viegli domāt un sarunāties ne par koloniālismu, ne par ekoloģiju. Abām tēmām ir ne tikai teorētisks dziļums, bet mūsdienās arī neizbēgama emocionālā piesātinātība, tāpēc pievērst uzmanību, kā šīs tēmas ir pasniegtas un komunicētas, ir vēl jo atbildīgāks uzdevums. Zane Zajančkauska atgādina: “Ir skaidrs, ka koloniālisma mantojuma un kolonialitātes jautājumi turpinās būt mākslas un humanitāro zinātņu dienaskārtībā, tā mēģinot iekļūt arī plašākas sabiedrības dienaskārtībā.”⁷⁾Zajančkauska Z. Dekoloniālā diskursa piezemēšanās Latvijā. 102. lpp. No 2022. gada 24. februāra sākot, šis process norit ar vēl lielāku vērienu. Taču trīs izklāstīto stratēģiju – (1) zinātnisko faktu simboliskošanas un pārneses, (2) uz atmiņām centrēta stāstījuma formas, (3) pieejamības veicināšanas prakšu – dēļ uzskatu Dekoloniālās ekoloģijas par kompetentu mēģinājumu pie skatītāja nogādāt šo sarežģīto vēstījumu, cik nu tas vispār ir iespējams. Turklāt no vēsturiskās pieredzes varam spriest, ka dabas tēma uz mums mēdz iedarboties.